VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Kad augļotājs neņems procentus

Un netikles būvēs dievnamus …

Tad bēdas Albionai būs,

Tā lielās likstās un jukās grūs;

Tad atnāks laiks, kad pieredzēs,

Ka visi kājām staigāt spēs.

Šo pareģojumu pasludinās burvis Merlins; jo es dzī­voju pirms viņa laika.

Aiziet.

Ienāk Glosters un Edmunds.

Glosters. Ak Edmund! Šī nejaukā satikšanās starp mei­tām un tēvu man nepatīk. Kad lūdzu hercogienes, lai atļauj man par karali gādāt, viņas noliedza man sava paša māju brīvi lietot un pavēlēja, piedraudot savu mūžīgo nežēlastību, nedz par karali runāt, nedz lūgt par viņu, nedz kaut kādā veidā viņu pabalstīt.

Edmunds. Ļoti nežēlīgi!

Glosters. Labi, neliecies neko zinis; starp abiem herco­giem ir domstarpības un varbūt kaut kas vēl ļau­nāks. Vakar vakarā dabūju vēstuli, — par to bīstami runāt. Vēstuli turu ieslēgtu savā istabā. Tās pārestī­bas, kādas karalim tagad jācieš, tiks krietni atrieb­tas; viena daļa karaspēka jau izkāpusi malā; mums vajag turēties karaļa pusē. Gribu viņu uzmeklēt un slepeni pabalstīt. Ej tu un runājies ar hercogu, lai viņš nekā nemanītu no maniem pakalpojumiem ka­ralim. Ja hercogs pēc manis vaicā, tad saki, ka esmu slims un guļu gultā. Un, lai tas man maksātu vai pašu dzīvību — tā jau man tika piedraudēts, — tomēr man jāpalīdz karalim, manam kungam. — Dīvainas lietas notiek, Edmund; lūdzu, esi uzmanīgs.

Aiziet.

Edmunds.

Par tavu neatļauto līdzjūtību Lai hercogs dzird; tāpat par vēstuli. — Tas svarīgs nopelns šķiet un alga droša: Ko zaudē tēvs, to saņem dēls tūlīt; Tā jaunais ceļas, tiklīdz vecais krīt.

Aiziet.

Negaiss vēl plosās. Ienāk Līrs, Kents un āksts.

Kents.

Še ir tā būda; ejiet iekšā, lord.

Tik neganta šī nakts, ka cilvēks nespēj

To panest.

Līrs.

Atstāj mani!

Kents.

Ejiet iekšā, Mans kungs.

Līrs.

Vai gribi manu sirdi lauzt? Kents.

Tad labāk savu lauztu. — Nāciet, kungs! Līrs.

Tev šķiet tas briesmīgi, ka niknā auka

Mums iet caur kauliem; tev tas ir kas liels.

Bet tur, kur lielāks ļaunums ieviesies,

Tur nejūt mazāko. Tu lāča bēdz;

Bet, ja tev jūra pretī rēgotos,

Tu lācim rīklē skrietu. Ja tev gars

Ir brīvs, tad miesas jutīgas. Bet man

Šī vētra dvēslē slāpē visas jūtas,

Tik viena kremt. — Tu bērnu cietā sirds!

Vai mute kostu gan to pašu roku,

Kas viņai maizi sniedz? — Es gribu sodīt!

Nē, raudāt ne! — No mājas mani dzīt

Šai naktī! Pūtiet vien, es paciešu! —

Šai naktī! — Regana un Gonerila!

To sirmo tēvu, kura labā sirds

Jums visu deva! — Nē, tur ārprāts glūn; to ne, lai

paliek…

Kents.

Nāciet, labais kungs!

Līts.

Ej, lūdzams, pats un rūpējies par sevi. Šī auka neļauj pārdomāt man to, Kas sirdi vairāk kremt; es iešu iekšā.

Ākstam.

Ej iepriekš, ej, tu bērns bez pajumtes. Es dievu pielūgšu, tad iešu gulēt.

Āksts ieiet būdā.

Jūs kailie nabagi, kur vien jūs esat, Šīs bargās vētras varai padoti, Kā vārgās miesas, neapsegtā galva, Kā caurās skrandas lai jūs aizsarga Pret tādu negaisu? — Man citkārt maz, Par maz tas rūpēja! Ņem zāles, lepnums, Un jūti to, ko nabadzība jūt: Lai tu no savas pilnības tiem dotu Un glābtu dievu debess taisnību!

Edgars

būdas iekšienē.

Pusotras asis dziļi! Pusotras asis dziļi! … Nabaga Toms!

Āksts,

izskriedams no būdas. Nenāc iekšā, kaimiņ, še spokojas. Palīgā! Palīgā! Kents. Dod man savu roku. — Kas tur ir?

Āksts. Spoks, spoks; viņš saka, ka to saucot par nabaga Tomu.

Kents. Kas tu tāds esi, kas tur cisās ņurd? Nāc laukā!

Edgars iznāk laukā, pārģērbies par ārprātīgu. 6 24

Edgars.

Projām! Ļaunais mani vajā! . . .

Dzied.

Caur asiem ērkšķiem ziemas vēji pūš . .. U, liecies aukstā gultā, sasildies!

Līrs.

Vai arī meitām visu atdevi? Un nu tik tālu tiki?

Edgars. Kas dos ko nabaga Tomam; tas ļaunais ienaid­nieks viņu vedīs caur uguņiem un liesmām, caur brasliem un ūdens atvariem, caur dūkstīm un pur­viem; tas viņam licis nažus zem spilvena un cilpas zem viņa krēsla; tas viņam bēris žurku zāles bļodā; tas viņu darījis tik pārgalvīgu kāpt sirmā zirgā un jāt pār četras collas platām laipām un sava paša ēnai dzīties pakaļ kā kādam nodevējam. Lai dievi pasarga tavus piecus prātus! Tomam ir auksti.

Aiz aukstuma trīcēdams.

O, du, du, du. — Lai dievi tevi pasarga no viesuļiem, no ļaunām zvaigznēm, no lipīgām slimībām! Apžē­lojieties par nabaga Tomu, kuru vajā ļaunais ienaid­nieks; te es viņu tagad varētu saķert un tur, un at­kal še, un tur . . .

Negaiss vēl aizvien nerimst.

Līrs.

Jā, meitas viņu noveda tik tālu!

Edgaram.

Tev nav nekā? Tu visu atdevi?

Āksts. Viņš paturēja sev vēl palagu, jo citādi mums būtu jākaunas.

Līrs.

Lai visas mocības, kas gaisā slēpjas, Uz grēkiem glūnot, krīt uz manām meitām!

Kents.

Ser, viņam meitu nav.

Līrs.

Klus', viltnieks! Cietsirdīgas meitas vien Tik tālu cilvēku spēj pazemot. — Vai tagad paradums, ka padzīts tēvs Tik maz no savas miesas saudzēts tiek? Cik taisns sods! — Šīs miesas bija tās, Kas radīja šīs pelikāna meitas.

Edgars

dzied.

Pilikoks Pilikokkalnā sēž; Halū, halū, lu, lu!

Āksts.

Šī aukstā nakts mūs visus padarīs Par ākstiem vai par ārprātīgiem.

Edgars. Sargies no Jaunā ienaidnieka, paklausi saviem vecākieni, turi savu vārdu godīgi, nelādies, neiekāro sava tuvākā brūtes, neliec savu sirdi uz lepnu grez­nību. — Tomam auksti.

Lirs.

Kas tu biji tāds?

Edgars. Biju sulainis, lepns sirdī un prātā; savus matus sasprogāju; nēsāju cimdus aiz cepures aizbāztus, kal­poju savas pavēlētājas iegribām un dzinu ar viņu tumsības darbus. Es zvērēju tik daudzkārt, cik vārdu runāju, un lauzu visus zvērestus debess svētītā vaiga priekšā; iemigu ar kārumnieka domām prātā un cē­los augšā, lai tās izpildītu. Mīlēju vīnu ļoti, kārtis pārlieku un mīlestībā pārspēju turku sultānu. Val­šķīgs sirdī, vaļējām ausīm, ātrs uz kaušanos, cūka slinkumā, lapsa zagšanā, rijīgs kā vilks, traks kā suns, uz laupīšanu kā lauva. — Sargies, ka kurpju čīkstēšana, ka zīda čaukstēšana nenodotu tavu na­baga sirdi sieviešu varā; atturi savas kājas no ne­tikļu namiem, savas rokas no priekšautiem, savu spalvu no parādu rakstiem un spītē Jaunajam ienaid­niekam.

Dzied.

Aizvien vēl ērkšķos ziemas vēji pūš.

Pakaļdarīdams vēja kaukšanai.

Sauc — summ, mum, noni.

Dofins, mans dēls, mans dēls, sesā! Laid garām!

Līrs. Nu, tev būtu labāk kapā gulēt nekā savām kailām miesām izturēt šo negaisu bardzību! — Vai cilvēks nav kas vairāk nekā tas tur? — Aplūkojiet viņu labi; tu neesi parādā tārpiņam zīdu, lopiem ādas, aitai vilnas, bizamkaķim bizama. — A! treji no mums ir samāksloti!

Uz Edgaru rādidams.

Tu esi būtne pati par sevi; dabiskais, nesamākslotais cilvēks nav vairāk nekas kā tāds nabags, kails, div- spīļu dzīvnieks, kāds tu esi.

Viņš rauj sev drēbes no miesām nost.

Nost, nost, jūs liekās grabažas! Nāciet šurp! Pogājiet vaļā!

Āksts. Lūdzams, kaimiņ, liecies mierā; šī ir nelāga nakts peldēšanai. — Tagad būtu mazs uguntiņš tukšā tīrelī kā veca kārumnieka sirds: viena sīka dzirkstele un visa pārējā miesa auksta. — Lūk, tur nāk maldu uguns!