VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Es viņu pašu labprāt uzņemu, Bet viņa sargus ne.

Gonerila.

Tās manas domas. Kur Glosters?

Kornvals.

Vecim līdzi. — Lūk, jau nāk.

Ienāk Glosters.

Glosters.

Lords lielās dusmās.

Kornvals.

Kur viņš palika?

Glosters.

Viņš sauca: zirgos; kurp? Es nezinu.

Kornvals.

Ko viņu traucēt, lai viņš iet, kur grib.

Gonerila.

Jā, nelūkojiet, ser, to atturēt.

Glosters.

Ak dievs, jau tumsa nāk un asi vēji Tik nikni pūš; un jūdzēm apkārtnē Ne koka nav, kur tverties.

Regana. Mijo grāf,

Lai ietiepīgiem pašu untumi

Griež asas rīkstes. — Slēdziet durvis ciet;

Tam pārgalvīgi ļaudis dienestā,

Kas var to sakūdīt, — viņš viegli tic!

Vēl nez ko sadomās; mums jāuzmanās.

Kornvals.

Jā, padoms prātīgs, slēdziet durvis, grāf. Būs barga nakts, — nu iesim, vētra nāk!

Visi aiziet.

Plosās auka; pērkons un zibens. Sastopas Kents un kāds bruņinieks.

Kents.

Kas ir še vēl bez niknā negaisa?

Bruņinieks.

Kāds, kura dvēslē plosās līdzīgs negaiss.

Kents.

A, pazīstu jūs jau; kur karalis?

Bruņinieks.

Pret saniknotiem dabas spēkiem cīnās, Liek vētrai zemi jūras dzelmē pūst, Liek baltas bangas pāri sausnai šļākt, Lai visums pārvērstos vai izģinstu. Viņš sirmos matus plēš, un vēja šaltis Tos aklās dusmās grābj un projām rauj. Viņš saviem vājiem, cilvēcīgiem spēkiem Grib spītēt aukām, lietus gāzieniem. Sai naktī, kad ne lācis nelīstu No migas, lauva, izbadējies vilks Pa alām slēptos — skrien viņš pliku galvu Un visu dabu cīņā aicina.

Kents.

Kas ir pie viņa?

Bruņinieks.

Tikai āksts viens pats,

Kas viņa sāpes rauga jokiem remdēt.

Kents.

Es pazīstu jūs, draugs, man teikts par jums,

Tādēļ es nebaidos jums uzticēt

Ko ļoti svarīgu. Starp Albāniju

Un Kornvalu ir ķilda cēlusies,

Kaut abas puses to vēl gudri slēpj.

Kā katram, ko vien likten's pacēlis,

Tā viņiem arī viltus sulaiņi;

Tie kalpo Francijai un novēro

Jo smalki visu, kas šeit atgadās:

Ka svaiņi ķildojas, ka abas meitas

Tik grīni apspiež veco karali

Un laikam daudz ko vēl, kas dziļi slēpts

Un kam šis viss ir tikai priekšspēle …

Bet droši zināms tas: no Francijas

Nāk karaspēks šai sarežģītā valstī;

Tas ieviesies aiz mūsu bezrūpības

Jau svarīgākās ostās; drīz vien

Tas klaji pacels karogus. — Nu, dzirdiet:

Ja manim uzticat, tad steidzieties

Uz Dovri, — tur jūs pratīs atalgot,

Ja visu patiesīgi ziņosiet,

Cik briesmīgi še karalim liek ciest,

Cik nedabiski pāri viņam dara. —

Es bruņinieks un augsta dzimuma;

Uz jūsu goda prātu paļaujoties,

Es dodu jums šo uzdevumu.

Bruņinieks.

Mēs vēlāk runāsim par to.

Kents. Nē, nē,

Es vairāk nekā tas, kas izliekos, — To liecinās šis maks; še, ņemiet to.

Dod viņam pilnu naudas maku un gredzenu

Ja redzat Kordēliju — un, bez šaubām, Tas notiks, — rādiet tai šo gredzenu, Un viņa jums tā vīra vārdu teiks, Ko jūs vēl nepazīstat. — Kāda auka! Es eju meklēt karali.

Bruņinieks.

Tad sniedziet roku. Vēl jums kas ko teikt?

Kents.

Ne daudz, bet tas, kas visusvarīgāks; Mums karalis ir jāatrod: jūs ejiet Pa viņu pusi, es pa šo, un, kurš To pirmais sastaps, otram paziņos.

Abi aiziet katrs uz savu pusi.

Cita vieta tai pašā tīrelī. Vēl aizvien pērkona negaiss.

Ienāk Lirs un āksts.

Llrs.

Nu, pūtiet vēji, līdz jums vaigi sprāgst! Jūs, sīpas, brāziet, straumes, gāzieties, Lai plūst, līdz torņu gali viļņos slīkst! Jūs domu ašie sēra zibeņi, Kas skrejat iepriekš pērkongrāvieniem, Šo sirmo galvu sveliet! Pērkon, trauc Un sasper plakanu šo debess velvi! Lai dabas veidi drūp, lai izžūst sēkla, No kuras ļaužu niknā suga dzimst!

Āksts. Ak kaimiņ, galma svētāmais ūdens sausā namā labāks nekā šis lietus ūdens ārā. Ej iekšā, kaimiņ, un lūdz savām meitām svētību. Tā ir nakts, kura neiežē­lojas ne par gudriem, ne par ākstiem.

Lirs.

Grauj! Rūc un dūc! Spļauj liesmas! Lietus, gāz!

Ne lietus, pērkons, vējš ir manas meitas.

Es nevaru jūs pelt par cietsirdību:

Jums valsti nedevu, jūs nesaucu

Par bērniem; paklausība nesien jūs;

Tad plosiet mani! Še! Es jūsu vergs:

Vecs, vājš un salauzts, nievāts sirmgalvis.

Jūs tomēr tikai padevīgi kalpi,

Jā, vienkopus ar neģēlīgām meitām

Jūs pārvarīgiem spēkiem uzbrūkat

Tik vecai, sirmai galvai. — Tas gan kauns!

Āksts. Kam ir māja, kur savu galvu iebāzt, tam laba mice galvai…

Dzied.

Grib plikadīda saimnieks būt, Nav naudas galvai mici šūt, Drīz viss no utīm apstāts tiks; Tā ubags prec, kaut kails un pliks; Kas kāju pirkstos glabā to, Kas tikai sirdīs piemājo, Tas drīz aiz varžu acīm kliegs, Tam paša acīs nenāks miegs.

Ko, vēl nav bijis neviens skaists sievišķis, kas ne­būtu vaibstījusies spoguļa priekšā.

Līts.

Es gribu pacietības paraugs būt; Es nesaku nekā.

Ienāk Kents.

Kents.

Kas še tādi?

Āksts. Āre, še ir godība un plikadīda; tas ir gudrs vīrs un āksts.

Kents.

Jūs, lord? — Pat radības, kas nakti mīl, Šo nakti nemīlēs; jo debess dusmas

Pat tumsas meklētājus sabiedē Un dzen tos alās. Kopš es pieaudzis, Vēl neatceros tāda pērkona Un tādu liesmu strāvu, vētru pūgu Un lietus gāzienu. Sīs briesmas panest Nav spējīgs mirstīgs cilvēks.

Līrs.

Lielie dievi,

Kas pāri mums tik nikni grandīja, Lai grābj nu savus ienaidniekus. — Trīci, Tu ļaundari, kam slepens noziegums, Vēl soģa netiesāts, uz krūtīm spiež! Nu slēpies vien, ak asiņainā roka, Tu vainīgais, tu ļaunais, nekrietnais, Tu liekulīgais asins izlējējs, — Tu viltus smaidiem kāvi dzīvības! — No tumsas ārā brūciet, neģēlības, Un bargiem soģiem kliedziet: «Apžēlo!» Pret mani vairāk grēkots, nekā es Pret citiem grēkojis.

Kents.

Dievs! Pliku galvu! Mans labais kungs, netālu še ir būda; Tā dos jums patversmi, — tur atdusiet. Es tikmēr atkal iešu tanī namā, Kur ļaudis cietāki par akmeņiem, No kuriem nams ir celts; tur pašulaik, Kad prasīju pēc jums, man liedza ieiet, Bet es tos piespiedīšu laipniem būt.

Līrs.

Mans gars sāk klaiņot. — Mīļo puisīt, nāc; Ko dari? Vai tev salst? Man pašam salst. — Kur cisas, bērns? — Jā, brīnumaina māksla Šim trūkumam: pat niecīgākās lietas Tad dārgas top. Nāc, iesim būdā, zēn! —

Tu nabags āksts, man atlika 110 sirds Tik gabaliņš, un tam ir tevis žēl.

Āksts

dzied.

Kam atliek vēl prāta kāds gabaliņš.

Hei! Lietus līst, vēji tie šņāc —

Lai nāk vien kas nākdams, daudz nebēdā viņš;

Jo lietus ik dienas jau šļāc.

Lirs.

Tev taisnība, manu labo zēn …

Kentam.

Nāc ved mūs tanī būdā.

līrs un Kents aiziet.

Āksts.

Tā tik ir varena nakts atdzisināt netikles …

Es gribu vēl ko pareģot, pirms eju:

Kad priesteri darbos spīdēs, ne vārdos;

Kad krodznieks žulgotu alu pārdos;

Kad skroder's būs muižniekam parādnieks;

Kad neticīgs nedegs, bet kārumnieks;

Kad soģi spriedīs taisnību;

Kad lielmaņiem nebūs vairs parādu;

Kad meli uz mēlēm nedzīvos;

Kad blēži zagt vairs nevīžos;