VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Sulaiņi atbrīvo Kentu no siekstas.

Regana.

Man prieks še redzēt jūsu augstību! Līrs.

Es ticu, ka tā ir: man, Regana, Ir arī pamats. Ja tu nepriecātos, Es atšķirtos no tavas mātes kapa Kā palaistuves kapa.

Kentam. Ā, tu brīvs?

Nu, labi, vēlāk!

Reganai.

Mijā Regana,

Tev māsa nepateicīgs, briesmīgs zvērs! Tā asiem zobiem plosīja kā vanags Šo sirdi še; es tikko spēju runāt, — A, Regana, tik samaitāta sirds!

Regana.

Es lūdzu neuztraukties, kungs; man šķiet, Ka jūs gan aizmirstu tās nopelnus, Bet viņas pienākumus ne.

Līrs.

Kas tas? Regana.

Es mūžam neticēšu, ka jel kur Tā aizmirstu, kas pienākas. — Varbūt Tā jūsu pulkam trokšņot neļāva; Tas notika aiz labiem nodomiem. Tur nevar viņu pelt.

Līrs.

Mans lāsts pār viņu! Regana.

Mans kungs, jūs vecs; jūs dzīves robežas Drīz aizsniegsiet; jums vajadzētu ļaut, Ka gudrs prāts, kas jūsu stāvokli Zin labāk nekā jūs, jūs vadītu. Es lūdzu jūs pie māsas atgriezties, Jūs viņu aizskārāt… Līrs.

Lūgt piedošanu? Redz, kā tas piestāvētu dzimtas galvai: «Es, mīļā meita, atzīstos, es vecs, Un vecums neder; ceļos pielūdzos —

viņš nometas ceļos

Dod manim maizi, drēbes, gultiņu!»

Regana.

Ak ko nu! Metiet, kungs, tās muļķības! Un ejiet atpakaļ!

Līrs.

Nemūžam ne!

Tā pusi pulka manim atņēma; Tā greizi skatījās; ar savu mēli Kā čūska sirdī manim iedzēla. — Lai debess dusmas visiem pērkoniem Uz viņas galvas krīt! Lai sērgas dvaša Tai jaunās miesas pūdē!

Kornvals. Nē, ser, nē!

Urs.

Tu zibens, liesmo savām kvēlu bultām Tai lepnās acis! Nāvīgs purvu tvaiks, Kas saulē kaisis, viņas skaistumu Lai ēzdams dzēž no vaiga!

Regana.

Dievs un kungs!

Tā jūs ir mani dusmās lādēsiet.

Līrs.

Nē, Regana, tev nedraud tēva lāsts. Tev mīlā, maigā sirdī vietas nav Priekš nežēlības: viņas acis dzeļ, Tavs skats prot dziedāt, bet ne dedzināt. Tu nevarētu dusmot maniem priekiem, Man atņemt kalpus, asus vārdus dot, Man pienācīgo daļu mazināt Un beigās aizliegt man pat ieeju, Un durvis slēgt! — Tu labāk pazīsti, Kas dabas pienākums, kas dzimtas saites, Kas pieklājība un kas pateicība; Tu neaizmirsi, ka tev dāvāju Pusvalstības.

Regana.

Jā, tēvs; bet nu pie lietas!

Llrs.

Kas lika siekstā manu vēstnieku?

Aiz skatuves dzirdamas tauru skaņas.

Kornvals.

Kas tās par taurēm?

Regana.

Laikam mana māsa; Jo viņa vēstulē man solīja Drīz atbraukt.

Ienāk Osvalds.

Regana

Osvaldam.

Jūsu hercogiene brauc? Līrs.

Tas ir tas vergs, kas aplam uzpūties, Kas bauda kundzes mirkļa labvēlību. —

Osvaldam.

No manām acīm prom!

Kornvals.

Ko gribat, kungs?

Līrs.

Kas lika siekstā manu kalpu?

Reganai.

Teic,

Tu nezināji to!

Ienāk Gonerila,- Regana ņem viņu aiz rokas un ved tuvāk.

Līrs.

Kas tur nāk? — Dievi! Ja vecos žēlojat, ja svētāt tos, Kas klausa jums, ja paši esat veci, — Lai mana lieta top par jūsu lietu! Tad lieciniet par mani pērkoniem!

Gonerilai.

Kauns, kauns tev uzlūkot šo sirmo bārdu?

Reganai.

Kā vari, Regana, tai roku dot?

Gonerila.

Par ko tad nedot? Ko es darīju?_ Nav viss par noziegumu ieskaitams, Ko neprāts vien un iedomas tā sauc!

Lirs.

Ak sirds, cik cieta tu, ka nelūsti!

No Gonerilas aizgriezdamies. Kas manu kalpu lika siekstā?

Kornvals.

Es;

Tam noderēja vēl daudz bargāks sods … Līrs.

Jūs? Jūs to darījāt?

Regana.

Es lūdzu, tēvs,

Jūs vecs un vājš, tad rādieties jel tāds. Līdz mēness notecēs, vēl padzīvojat Pie manas māsas; atlaidiet puspulka Un tad pie manis nāciet, ja jums tīk … Es tagad ciemā še, un vēl nekas Nav sarīkots, lai varētu jūs saņemt.

Līrs.

Iet atpakaļ pie tās!? Puspulka atlaist?

Tad labāk jau bez kādas pajumtes

Un cīniņā pret vētrām — negaisiem

Ar vilkiem un ar ūpjiem biedroties!

A, trūkums, ass tavs zobs! — Man iet pie tās?!

Nē, krietnais franču karalis, kas ņēma

Bez pūra manu meitu, — labāk eju

Pie viņa troņa, ceļos nometos,

Kā viņa pēdējs kalps sev algu lūdzu,

Ko savu dzīvi vilkt! — Man iet pie tās!

Viņš rāda uz pils uzraugu Osvaldu.

Tad labak liec man, lai tam blēdim — kalpam Par vergu esmu, zirgu!

Gonerila.

Kā jums tik. Urs.

Ā, meita, nedzen mani ārprātā! Es negribu tev būt par nastu, bērns, Tu manis neredzēsi vairs: ardievu! — Tu tomēr mana asins, mana miesa; Nē, manās miesās tu tik sērdzība, Kas man par savu jāatzīst; tu trums, Tu mēra vāts, tu augon's — pūžņojums No manām samaitātām asinīm. Bet pelt es negribu; lai kauns nāk pats, Es viņu nesaucu, es nelūdzos, Lai pērkons drupās tevi saspārda; Es nesūdzu pie soģa Jupitera. Ja spēji — nožēlo un labojies. Es paciešos: ar simtu bruņinieku Mēs paliksim pie Reganas.

Regana.

Mans tēvs,

Ne gluži tā; tik agri netiku Jūs gaidījusi, nav viss sarīkots Jūs godam uzņemt. Klausiet māsu, lord; Kas jūsu dusmas aplūko ar prātu, Tam jādomā: jūs vecs un tādēļ arī… Bet viņa zin, ko dara.

Urs.

Tiešām tā? Regana.

Jā, tiešām, lord. Ko? Piecdesmit vēl maz? Kam vairāk vīru, kad ir to par daudz? Sī nasta, izdevumi, nedrošība — Viss runā pretī. Kā lai sadzīvo Tāds daudzums ļaužu mierā vienā namā, Kur divi kungi? Vai tas iespējams?

Līrs.

Es atdevu jums visu . . .

Regana. īstā laikā.

Līts.

Jums, manas mantnieces un gādnieces; Pats sev es atstāju tik priekšrocību Šo simtu vīru turēt. Nu tu saki: Tik dividesmit piecus vien? Vai tā?

Regana.

Jā, tā es saku, ser, neviena vairāk.

Līrs.

Pat velna būtnes izliekas vēļ jaukas, Kad citas ļaunākas; tā jāslavē, Kas mazāk ļauna. —

Gonerilai.

Tev es sekošu;

Jo tavi piecdesmit ir divreiz vairāk, Tev mīlestība divreiz lielāka.

Gonerila.

Lord, uzklausieties, kam jums vajadzīgs Divdesmit piecu, desmitu, jā, piecu, Kad divreiz lielāks skaits jau gatavs stāv Jums kalpot?

Regana.

Kam jums vajadzīgs jel viena?

Līrs.

Ko mini vajadzību; ubags pat,

Kas badu cieš, — ir tas zin pārpilnību.

Dod cilvēkam tik to, kas vajadzīgs,

Viņš lopam līdzīgs kļūs. — Tu esi kundze, —

Ja drēbes valkā tik aiz vajadzības,

Priekš kam šis greznais tērps? Viņš nesilda,

Nav vajadzīgs. — Bet īstā vajadzība . . .

Ak, pacietību! — Tās man vajaga!

Jūs, dievi, redzat vārgu sirmgalvi,

Ko nospieduši sirdēsti un gadi!

Ja jūs šo meitu sirdis darāt cietas

Pret tēvu, — neapsmej iet mani tā,

Ka liekat rāmi paciest; iededziet

Man krūtīs dusmas! Sievu ieroči —

Šīs asaras lai neapgāna vīru! …

Nē, raganas, es atriebšos pie jums

Tik šausmīgi, ka visa pasaule …

Ko darīšu, vēl nezinu; bet zeme

No manām dusmām drebēs. — Es lai raudu?

Nē, raudāt negribu. —

Gan būtu par ko raudāt, bet šī sirds

Tad ātrāk sadrups tūkstoš gabalos, —

Ne raudās. — Akst, es kļūstu ārprātīgs!

Līrs, Glosters, Kents un āksts aiziet.

Kornvals.

Lai ejam labāk pilī; negaiss nāk.

tālumā dzirdams pērkons un vētra.

Regana.

Šis nams ir mazs, še telpu nepietiks Ne vīram vecajam, ne viņa ļaudīm.

Gonerila.

Viņš vainīgs pats, kam mierā nesēdēja! Lai tagad cieš par saviem untumiem.

Regana.