VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Edgars. Tas ir ļaunais gars Flibertidžibets; viņš nāk līdz ar vakara zvanīšanu un spokojas līdz pirmiem gai­ļiem; viņš uzsūta nagus un mieža graudus acīs un pa­dara acis greizas, un uzliek zaķa lūpas; viņš baltos kviešus nosvilina melnus un maitā nabaga zemes ra­dības.

Dzied.

Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus: Jāj lietuvēns deviņus kumeļus;

«Kāp nost!» viņš sauc.

«Ej, peklē brauc!

Un vāķies, tu neputnis, vāķies!»

Kents. Kā jūtaties, jūsu augstība?

Ienāk Glosters ar lāpstu rokā.

Līrs. Kas tas tāds?

Kents. Kas nāk? Ko meklējat?

Glosters. Kas esat tādi? Kā jūs sauc?

Edgars. Par nabaga Tomu mani sauc; nabaga Toms, kurš ēd peldošu vardi, krupi, zalkti, rupuci un ķirzaku, kurš savas sirds niknumā, kad ļaunais ienaidnieks viņā plosās, ēd govju mēslus, salātu vietā norij vecas žurkas un nosprāgušus suņus, kurš dzer zaļās gļotas, kas guļ stāvošā dīķa virsū, kuru pātagām aizper no viena novada uz otru, siekstā liek, šausta un cietumā met; bet agrāk viņam bija treji svārki plecos, seši krekli mugurā, zirgs jāšanai un zobens, ko pie sāniem kārt.

Dzied.

Bet peles un žurkas, un nedrēbņus Ēd Toms jau septiņus gadiņus … Sargieties no mana vajātāja! Mierā, Smolkins, mierā, tu Jaunais ienaidnieks!

Glosters

Līram.

Vai, kungs, nav labākas jums sabiedrības? Edgars

atbild dziedādams.

Tas tumsības valdnieks ir augstmanis, Viņš saucas — Modo un Mahu.

Glosters.

Ser, mūsu bērni ir tik samaitāti, Ka paši savus radītājus nīst.

Edgars.

Nabaga Toms salst.

Glosters

Lirām.

Ser, nāciet līdzi; mana uzticība Nav klausījusi niknām pavēlēm, Ko jūsu meitas deva: durvis slēgt Un atstāt jūs šai bargā negaisā. Es tomēr apņēmos jūs uzmeklēt Un novest siltumā, un pabarot.

Lirs.

Pirms ļauj man iztaujāt šo prātnieku: Kāds cēlon's pērkonam?

Kents.

Mans labais kungs,

Jel klausiet lūgumam un ejiet līdzi.

Lirs.

Viens vārds ar augsti gudro tebanieti: Edgaram

Kas jūsu studijas? Edgars.

Dzīt laukā pesteļus un tārpus kaut. Llrs.

Man gribas vienam parunāt ar jums. Kents

G tosteram.

Lord, lūdziet viņu vēlreiz, lai viņš iet; Jau viņa gars sāk klaiņot.

Glosters.

Brīnums nav,

Jo meitas grib to nokaut. — Labais Kent! Viņš iepriekš teica to. — Tas nabags vīrs!

Tu saki, karalis tiks ārprātīgs;

Es pats gandrīz jau ārprātīgs, mans draugs.

Man bija dēls — nu viņš man svešs, — šis dēls

Pēc dzīvības man tīkoja nupat;

Es viņu mīlēju, — tā reti mīl, —

Ak, man šīs sāpes garu nomākušas.

Aizvien vēl plosās negaiss.

Kas tā par nakti!

Lirām.

Lūdzu, dārgais kungs . .. Līrs.

Draugs, atvainojiet!

Edgaram.

Nāciet, filozof!

Edgars.

Toms salst. Glosters

Edgaram.

Ej būdā, puisi, sasildies!

Līrs.

Mēs visi ejam!

Grib Edgaram līdzi iet būdā.

Kents.

Šurp, mans lord!

Līrs.

Nē, šurp! Es palieku pie sava filozofa.

Kents.

Ser, lai jau ir; lai nāk tas cilvēks līdz.

Glosters.

Lai nāk tad.

Kents

Edgaram.

Labais draugs, nāc līdz ar mums! Līts.

Nāc, labais atēnieti!

Glosters.

Klusu! Klusu! . ..

Edgars

dziedādams.

Kungs Rolands pie troņa nonāca, Viņš mēdza teikt: «Klusu! Nerunā! Es ožu — še britiešu asins …»

Visi aiziet.

Ienāk Kornvals un Edmunds.

Kornvals. Gribu atriebties, iekāms atstāju viņa namu.

Edmunds. Mans lord, kad tikai padomāju, kā mani no­pels un liks novārtā, tādēļ ka aizliedzu radniecības jūtas par labu savam pienākumam, tad man gluži kā šalkas iet caur kauliem.

Kornvals. Tagad redzu, ka jūsu brālis ne vien aiz Jaunas dabas tīkoja pēc tēva dzīvības; nē, viņu dzina uz to tēva neģēlība.

Edmunds. Cik negants mans liktenis; tas man liek no­žēlot to, ka esmu taisns! — Se tā vēstule, par kuru viņš runāja un no kuras redzams, ka viņš slepens franču partijas piekritējs. — Ak debesis! Kaut ne­būtu šī nodevība, kaut es nebūtu viņas atklājējs!

Kornvals. Nāciet man lidz pie hercogienes.

Edmunds. Ja tā taisniba, kas šinī vēstule rakstīts, tad jums būs daudz rūpju un pūliņu.

Kornvals. Taisnība vai ne, šī vēstule tevi darījusi par Glosteras grāfu. Uzmeklē savu tēvu, lai varam viņu saukt pie atbildības.

Edmunds

sāņus.

Ja veci atrodu pie karaļa, tad tas vēl pavairos aiz­domas.

Skaļi.

Gribu palikt nelokāms savā uzticība, lai arī būtu diez cik sīva ciņa starp pienākumu un manu sirdi.

Kornvals. Gribu dāvāt tev savu labvēlību un paļaujos uz tevi, manā mīlestībā tu atradīsi sev otru — labāku tēvu.

Abi aiziet.

Ienāk Glosters un Kents.

Glosters. Še būs labāk nekā zem klajām debesīm; pie­ņemiet ir to ar pateicību. Gribu katrā ziņā darīt visu, ko vien spēju, lai atvieglinātu jūsu stāvokli, drīz būšu atkal atpakaļ.

Kents. Visas viņa garaspējas griezušas ceļu viņa nepa­cietībai. — Lai dievs jums atmaksā par jūsu gādību.

Glosters aiziet.

Ienāk Līrs, Edgars un āksts.

Edgars. Fratereto sauc mani un saka, ka Nerons esot zvejotājs tumsibas ezerā.

Ākstam.

Skaiti lūgšanas, tu nevainīgais, un sargies no ļaunā ienaidnieka.

Āksts

Līram.

Lūdzams, saki man, kaimiņ, — vai ārprātīgs ir muiž­nieks vai pilsonis?

Llrs. Karalis! Karalis!

Āksts. Nē, tas ir pilsonis, kam dēls par muižnieku; jo tas ir ārprātīgs pilsonis, kurš redz, ka vina dēls tiek pirms viņa par muižnieku.

Līrs.

Lai tūkstoš sarkankvēlojošu šķēpu Tiem virsū bruktu! . ..

Edgars.

Man ļaunais ienaidnieks kož mugurā . . .

Āksfs. Tas traks, kas paļaujas uz vilka rātnību, uz zirga veselību, uz jaunekļa mīlestību un uz netikles zvē­restiem.

Līrs.

Lai notiek; es tās tiesai nododu.

Edgaram.

Nāc sēdies šurp, tu likumpratējs soģis!

Ākstam.

Tu, gudrais, sēdi tur. — Nu, lapsas jūs!

Edgars.

Skat, kā tas stāv un acis bola!

Vai tiesas priekšā jāmet acīm, kundze?

Dzied.

Nāc, Besi, pār upi pie manis šurp! Āksts

dzied tālāk.

Ar caurumu viņai ir laiviņa, Bet viņa nevienam to nesaka, Kādēļ tā nenāk pie tevis turp.

Edgars. Tas ļaunais ienaidnieks vajā nabaga Tomu ar lakstīgalas balsi. Hopdānss brēc Toma vēderā pēc divām sijķēm. Neķērc, melno eņģeli, man nav tev barības, ko dot.

Kents

Liram.

Kā jums iet, milord? Nestāviet kā tēls; vai neatgul- sieties uz spilveniem?

Līrs.

Lai noklaušina pirms. — Saukt lieciniekus!

Edgaram.

Tu, soģis goda tērpā, atsēdies!

Ākstam.

Un tu sēd' blakus viņam, tiesnesi Pēc amata!

Kentam.

Jūs tiesas piesēdētājs, Jūs sēdiet tur!

Edgars. Mēs spriedīsim pēc tiesas.

Dzied.

Vai guli, vai nomodā, ganiņš mans daijais? — Pa labību aitiņas.

No tavām saldajām lūpām tik skaņa — Un sveikas tās atgriežas. Pur! Kaķis ir pelēks.

Līrs. Apsūdzu viņu pirmo; tā ir Gonerila. Zvēru šīs go­dājamās sapulces priekšā, ka viņa ir padzinuši na­baga karali, savu tēvu.

Āksts. Šurp, kundze, jūsu vārds ir Gonerila?

Llrs. To viņa nevar noliegt.

Āksts. A, tā, es domāju jūs esat soliņš.