VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Kornvals,

izraudams zobenu.

Tu vergs! Kalps.

Nu, tad še, saņemiet, ko dusmas dos!

Viņš izrauj zobenu, viņi kaujas, Kornvals tiek ievainots.

Regana

citam sulainim.

Dod zobenu! — Ko, kalps grib dumpoties!

Viņa izrauj no rokām otram sulainim zobenu un nodur ar to pirmo sulaini no mugurpuses.

Sulainis.

Ak, nāve!

Glosteram.

Lord, jums atliek viena acs, Ko redzēt, kā tos panāks sods, — ā!

Viņš mirst.

Kornvals.

Par to tiks gādāts.

Viņš izmin Glosteram otru aci.

Ārā, recekli!

Sasodīts! Kur nu tavs spožums? Ko? Glosters.

Visapkārt nakts un briesmas! — Kur mans Edmund Dēls, aizdedz sevī katru dzirksteli, Kas bērnu jūtas; atrieb mani!

Regana.

Blēdi!

Tu savu ienaidnieku sauc; viņš bija tas, Kas tavu nodevību atklāja; Viņš ir par krietnu tevi nožēlot.

Glosters.

Es — nelga, nelga! Padzīt Edgaru! Ak dievi, piedodiet un svētiet viņu!

Regana

sulaiņiem, rādīdama uz Glosteru.

Mest viņu laukā! Lai sev ošņā ceļu Uz Dovri!

Kornvaiam.

Kungs, kā jūtaties? Kas kait? Kornvals.

Viņš mani ievainoja! Nāciet, kundze! —

Sulaiņiem, rādīdams uz Glosteru un nodurto sulaini.

So aklo blēdi ārā grūst, to suni! Uz mēslu dobi! —

Reganai.

Vāts man asiņo;

Tas nāk man nelaikā; dod savu roku.

Kornvalu Regana izvada pa vienām durvīm, kamēr Glosteru izved sulaiņi pa citām durvīm.

Pirmais sulainis.

Es nebēdāšos daudz, ka grēkoju, Ja tam iet labi.

Otrais sulainis.

Ja šī ilgi dzīvos Un liktā nāvē mirs kā cilvēki, Tad visas sievas izvirs nezvēros.

Pirmais sulainis.

Nāc pakaļ vecam grāfam; dosim tam Par vedēju to trako, lai tas viņu ved. Tāds trakums lietojams uz visu.

Otrais sulainis.

Ej vien, es ņemšu olas baltumu Un linus apsiet viņa jēlās acis! Lai dievs tam palīdz!

Abi aiziel katrs uz savu pusi.

Edgars.

Tad labāk; klaji lai mūs nicina, Ne klusām nicina un klaji glaimo! Pats pēdējs laimes atmests vārgulis Vēl dzīvo cerībā un nebaidās, Jo ļauna maiņa grābj tik laimīgos, Kas bēdās, to var pārsteigt tikai prieks. Tad sveiks, tu tukšais gaiss, ko apskauju! Tas nabags, ko tu postā iegrūdi, Vairs tavu vētru nebēdā! — Kas tur?

Ienāk Glosters, kuru kāds vecs zemnieks ved pie rokas.

Edgars.

Mans tēvs kā ubags vests? Ak pasaule!

Ja tevi nīdēt tavas pārgrozības

Mūs nespiestu — kas vēlētos kļūt vecs?

Vecis

Glosteram.

Mans labais kungs, es sabiju pie jums Un jūsu tēva astoņdesmit gadus Par nomnieku.

Glosters.

Ej mājās, atstāj mani, labais draugs! Tavs mierinājums nespēj palīdzēt, Bet gan tev kaitēt.

Vecis.

Ceļu neredzēsiet.

Glosters.

Man ceļa nav un acu nevajag; Es, redzīgs būdams, klupu. Laime mūs Tik lutina, bet trūkums nāk par labu. Mans dēls, mans Edgars! Apmānītais tēvs Tev dusmoja bez vainas! Ak, kaut dievi Man lemtu tevi, rokām taustot, redzēt, Es atkal redzīgs justos.

Vecis.

Ē! Kas še?

Edgars

sāņus.

Dievs! Kas var sacīt: «Ak, es nelaimīgais!» Šis posts vēl lielāks.

Vecis.

Tas ir trakais Toms.

Edgars

sāņus.

Un vēl var lielāks kļūt! Kur viņam mērs? Kur ļaužu ciešanām ir robežas?

Vecis

Edgaram. Ē, kur tu iesi, draugs? Glosters

vecim.

Vai tas ir ubags?

Vecis.

Jā, ārprātīgs un ubags.

Glosters.

Vēl prāta būs, ja iespēj ubagot. Es šonakt vētrā satikos ar tādu, Un cilvēks izlikās man tikai tārps. Man prātā nāca dēls, un tomēr toreiz Es viņu ienīdu. Bet kopš tā laika Es daudz ko pārcietis: mēs dieviem rokās Kā bērniem mušas: mocīt, nokaut mūs — Tas viņiem tikai prieks.

Edgars

sāņus.

Kā tas var būt? — Ļauns amats bēdās āksta lomu spēlēt; Tik sev un citiem dusmas aizdod.

Skaji.

Sveiki! Glosters

vecim.

Vai šis ir kailais ubags?

Vecis.

Jā, mans lord.

Glosters.

Tad, lūdzams, ej! Un, ja tev tīk mūs sastapt

Tā jūdzi, divas tālāk pa šo ceju

Uz Dovri, — nāc aiz vecas draudzības

Un atnes kādu drēbes gabalu

Sai kailai dvēselei; viņš būs mans vedējs.

Vecis.

Ak vai, kungs, viņš ir traks.

Glosters.

Tāds jau šo laiku lāsts, Ka trakie aklus ved. Ej dari tā, Kā teicu, — vai kā zini pats; tik ej!

Vecis.

Es atnesīšu pašus goda svārkus, Lai nāk kas nākdams . . .

Aiziet.

Glosters.

Kailais puisi, klau! .. .

Edgars.

Toms salst…

Sāņus.

Es nespēju vairs izlikties . . .

Glosters.

Nāc šurpu, draugs!

Edgars

sāņus.

Un tomēr vajaga!

skali.

Dievs, svētī tavas acis! Ak, no tām Tek asins!

Glosters.

Vai tu zini Dovres ceļu?

Edgars. Es zinu stigas un sētmalus, lielceļu un kāju ta­kas. Nabaga Toms pazaudējis savus veselos prātus. Lai dievi pasarga godīgus ļaudis no ļaunā ienaid­nieka! Pieci nešķīsti gari uzreiz ieviesušies nabaga Tomā: kārības gars Obidikuts, Hopdānss — mē­muma virsnieks, Mahu — zagļu priekšnieks, Modo — slepkavu kungs un Flibertidžibets — ākstīšanās velns, kurš tagad apstājis visas istabu un ķēķu mei­tas. Lai debesis tevi pasarga, mans kungs!

Glosters.

Se, ņem šo naudu; tevi debess slogs Tik smagi nospiedis; lai manas bēdas Tev laimi nes. — Tā, dievi, pareizi! Kas, priekos skurbis, baudās nogrimis, Min jūsu likumus un negrib redzēt — Jo jutis nav, — lai tāds jūt jūsu varu! Tā, līdzi dalot, tiktu novērsts pārmērs Un katram būtu diezgan. — Zini ceļu?

Edgars.

Jā, kungs.

Glosters.

Tur klints ar augstu, stāvu virsotni, Kas šausmu pilna lejā lūkojas; Ved mani turp pie paša bezdibeņa. Tur es tev došu greznus dārgumus, Kas tavu postu novērsis; un tālāk Tad vedējs man vairs nebūs vajadzīgs.

Ienāk Gonerila un Edmunds no vienas, Osvalds no olras puses.

Gonerila

Edmundam.

Grāf, sveiki manā pilī! — Kam nav nācis Mans lēnais vīrs mūs saņemt?

Osvaldam.

Kur tavs kungs? Osvalds.

Viņš, kundze, še; bet gluži pārvērties. Es ziņoju, ka franči ielauzušies, — Viņš pasmējās; es teicu, ka jūs nākat, —

Viņš atteica: «Jo ļaunāk,» — stāstīju, Ka Glosters nodevējs, bet viņa dēls Ir bijis uzticams, — viņš mani sauca Par muļķi: greizi vien es saprotot. Kas netīkams, tas, liekas, viņam tik, — Kas tīkams — riebj.

Gonerila

Edmundam.

Tad tālāk nenāciet.

Tā viņa gļēvulība ir, kas baidās

Ko uzņemties. Viņš nejūt aizskāruma,

Kurš spiež, lai atmaksā. Ko runājām

Pa ceļu, tas var iznākt. — Ejiet, Edmund,

Nu atpakaļ! Jums mājās karaspēks

Būs aši jāsapulcē, jāvada.

Man jāpārmaina ieroči, bet vīram

Ir jādod vārpsts. — Šis uzticamais kalps

Būs mūsu vēstnieks. Drīz jūs dzirdēsiet —

Ja paša labā būsiet drošsirdīgs, —

Ko jūsu kundze grib. — Še, ņemiet! Klusu!

Dod tam kādu piemiņu.

Šurp tuvāk!

Skūpsta to.

Ja šis skūpsts tik spētu runāt, Viņš jūsu garu gaisā paceltu; Vai saprotat? Nu, esiet sveiki!

Edmunds.

Līdz nāvei jūsu!

Gonerila.

Mīļo, dārgo Gloster!

Edmunds aiziet.

Cik nevienāds ir vīrs un vīrs! Tev piekrīt Kā īpašniekam sieviete; mans āksts Kā zaglis mani ņem.