VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Kents. Bet es tevi pazīstu, puis.

Osvalds. Par ko tad tu mani uzskati?

Kents. Par ko tevi uzskatu? — Par blēdi, nelieti, bļodu laižu; par nejēdzīgu, uzpūtīgu, tukšu, ubadzīgu, ne­tīrīgu blēdi, kam trejas kunga livrejas mugurā un ne plika graša pie dvēseles; par lempi un nodevēju, kam aknu un žults vietā samazgas; par palaidni, spoguļa lūrētāju, saskrullētu vēja grābsli un astes luncinātā- ju; par plukatu, kuram nav vairāk kā sava tīne, uz kuras uzsēsties; par roku laižu, kurš aiz kalpības lab­prāt būtu par savedēju un kurš nav vairāk nekas kā savirums no blēža, ubaga, gļēvuļa un dvēseļu pārde­vēja un bastarda netikles dēls un mantinieks; uz­skatu tevi par tādu vīru, kuru pēršu tikām, līdz tu spiegsi un kauksi visās balsīs, ja tu tik iedrīkstētos noliegt kaut vienu no šiem goda tituliem!

Osvalds. Kas tu par nešpetnu tēviņu, kā tu tā vari la­māt cilvēku, kuru tu nepazīsti un kurš tevi nepazīst.

Kents. Vai tev dzelzs piere, tu blēdi, ka izliecies, it kā manis nepazītu? Tikko divas dienas pagājušas, kopš tevi nosviedu zemē un izpēru karaļa priekšā! Velc zobenu, tu nelieti! Nakts gan ir, bet mēnesnīca spīd;

es tevi sakapāšu par mēnesnīcas kapaiņiem! Velc zobenu, tu satrunējušais, nolādētais bārdas skrāpē- tājs, velc zobenu!

Kents velk zobenu.

Osvalds. Vācies projām, man nav nekādas daļas gar tevi!

Kents. Velc zobenu, tu blēdi! Tu atved vēstules ar sūdzī­bām pret karali un pats stājies šīs lelles — «Lepnī­bas» pusē pret viņas tēva augstību. — Velc zobenu, nelieti, vai arī es tevi gabalos sacirtīšu. . . Velc zo­benu, tu lempi! Stājies man pretī!

Osvalds. Palīgā! Slepkavas! Palīgā!

Kents. Vairies ar zobenu, blēdi; stāvi, tu suns, stāvi! Tu­ries pretī, tu lupata, cērt!

Sit viņu.

Osvalds. Eidā, ļaudis, slepkavas! Slepkavas!

Ienāk Edmunds.

Edmunds. Kas še notiek? Vai liksiet mieru!

Kents. Nāc vien šurp, vīreli, ja tev tīk! Nāc, es tevi pa- dancināšu, jaunkundziņ!

Ienāk Glosters.

Glosters. Ko? Ieroči! Zobeni! Ko še darāt?

Ienāk Kornvalas hercogs un Regana kopā ar pavadoņiem.

Kornvals.

Ja dzīvība jums dārga, turiet mieru! Kas pakustēs, tam nāve! Kas še notiek?

Regana.

Tie karaļa un mūsu māsas sūtņi.

Kornvals.

Par ko jūs ķildojaties? Sakiet! Ko?

Osvalds.

Es tikko dvašu spēju atvilkt, lord. Kents.

Jā, pārpūlējās tava dūšība; Tu gļēvuli, ko daba atmetusi, No skrodera tu radīts!

Kornvals.

Ej ko nu mels, — Kā skroder's radīs vīru?

Kents. Jā, kungs, tiešām skroderis viņu radījis; akmeņ­kalim vai mālderim viņš nebūtu tik slikts izdevies, kaut tie arī tik divas stundas būtu strādājuši.

Kornvals.

Bet sakiet jel — kā ķilda izcēlās? Osvalds.

Šis vecais kauslis, kura dzīvību Es saudzēju aiz viņa sirmās bārdas . . .

Kents. Tu sasodītais X, tu nevajadzīgais burts! — Mi­lord, ja jūs man dodat atļauju, es šo nebīdelēto ben­desmaisu stampā sastampāšu un izbalināšu ar viņu mēslu dobi. — Tu manu sirmo bārdu saudzēsi, tu zvirbulis? …

Kornvals.

Klus', nelieti!

Tu rupjais kalps, vai nezini, kas klājas? Kents.

Jā, kungs, bet sašutumam priekšrocības!

Kornvals.

Par ko tad tu tik ļoti sašutis?

Kents.

Par to, ka zobenu drīkst nest tāds lempis, Kam kaulos goda nav. — Tie līdēji,

Tie smaiduļi kā šis nereti sagrauž

Kā žurkas svētas saites, kuras raisīt

Nav iespējams; tie katram untumam,

Kas mostas viņu kungu krūtis, glaimo;

Kur deg — vēl eļļu lej, kur auksts — liek ledu;

Teic «jā» un «nē» un groza mēteli

Pēc katra vēja, kurš no kunga pūš;

Kā suņi tikai kunga pēdām seko.

Osvaldam.

Lai mēra vātis tavā ligas ģīmī! Tu ņirgāsies vēl? Ko? Vai es tavs āksts? Tu zoslēns, ja tur Sarumā man būtu, Es tevi drīz uz mājām aizdzītu!

Kornvals.

Ko, veci, vai tu esi negudris?

Glosters.

Kā izcēlās jums ķilda? Saki man!

Kents.

Starp abiem zemes poliem nav tāds naids Kā te starp mani un to blēdi tur.

Kornvals.

Par ko viņš blēdis? Ko viņš darīja?

Kents.

Man netīk viņa seja.

Kornvals.

Varbūt ir mans

Un viņa tur, un viņas arī ne?

Rāda uz Edmundu un Reganu.

Kents.

Kungs, esmu radis visu klaji teikt: Es savā mūžā tiešām redzējis Daudz godīgākas sejas nekā še Uz dažiem kakliem sēž.

Kornvals.

Nu, tas ir puisis,

Kas, reiz par vientiesību paslavēts,

Nu cenšas rādīt rupju bezkaunību,

Tā īsto vaigu viltū paslēpdams. —

«Tas nespēj glaimot, nē! — Tāds goda prāts!

Tas taisni acīs saka taisnību;

Ja patīk — labi; ne — viņš taisns vīrs!»

Es zinu tādus blēžus: vientiesībā

Tie vairāk viltus, vairāk ļauna slēpj

Kā dividesmit muļķu galminieku,

Kas vairāk, nekā prasa, klanās, lokās.

Kents.

Mans lord, bez glaimiem, skaidra patiesība, Ar jūsu vaļu spožā augstība, Kas spožāka par ugunsstaru kroni Ap Fēba liesmu pieri…

Kornvals.

Ko tu muldi?

Kents. Gribu tikai atkāpties no savas parastās valodas, kura jums tik ļoti pretīga. Zinu, milord, neesmu glai­motājs. Kas jūs apkrāpis ar savu rupjo valodu, tas bijis rupjš blēdis; es tāds negribu būt, kaut arī radītu jums nepatiku.

Kornvals

Osvaldam.

Ko tu tam darīji?

Osvalds.

Nekā, mans kungs! Tā kungam — karalim — bij paticis Nesen aiz pārpratuma mani sist; Šis tūdaļ klāt, vēl sakur kunga dusmas, Grābj mani nopakaļ un zemē sviež. Kad zemē gulēju, viņš lamājās Un izrādījās diez kāds varonis, Ka uzteica pat viņu karalis,

Ka uzbrucis bij tam, kas nepretojas. Nu, uzpūties par tādu varoņdarbu, Viņš atkal uzbrūk še.

Kents.

Lūk, gļēvums domā,

Ka viņam blakus Ajakss tikai āksts.

Kornvals

saviem pavadoņiem.

Ē! Dodiet siekstu! Vecais stūrgalva! Es tevi, Helmuti, gan mācīšu …

Kents.

Priekš mācīšanas es par vecu, kungs; Man siekstu nenesiet, jo karalis Ir darīšanās mani sūtījis. Jūs mana kunga augstai godībai Maz cienības, bet spīti parādītu, Ja liktu siekstā viņa vēstnieku.

Kornvals.

Šurp siekstu, goda vārds: lai viņš tur sēž Līdz pašai pusdienai!

Regana.

Kā tā? Tik vien?

Nē, līdz pat vakaram un cauru nakti! Kents.

Ja es pat būtu jūsu tēva suns, Jūs, kundze, nedrīkstētu tā man darīt.

Regana.

Bet nu jūs viņa blēdis, tātad drīkstam.

Atnes siekstu.

Kornvals.

Šis īsti viens no viņa salašņām,

Par kuriem māsa raksta. — Siekstu šurp!

Glosters.

Es lūdzu, augstais lord, tā nedariet. Viņš noziedzies, bet labais karalis, Kā viņa kungs, to sodīs pats. Šis sods Ir tāds, ko uzliek tikai prastiem blēžiem Par sīkiem nedarbiem un zādzībām. Tas apvainotu mūsu karali, Kad viņa vēstnieku tā apsmietu Ar kauna sodu.

Kornvals.

Gan es atbildēšu.

Regana.

Tas māsu var vēl vairāk apvainot, Ka viņas kalpam uzbrūk un to lamā Tik tādēļ, ka viņš dara, ko tam liek. — Nē, lieciet viņu siekstā!

Kentu ieliek siekstā. Komvalam.

Nāciet, lord!

Visi aiziet, paliek tikai Kents un Glosters.

Glosters.

Man tevis žēl, mans draugs, bet hercogs pavēl; Tu zini — viņš ir straujš un pretrunas Viņš nepielaiž; bet es vēl viņu lūgšu.

Kents.

To nedari! Es noguris no ceļa: Es izgulēšos pirms, tad pasvilpošu. — Ir krietnam vīram laime streipuļo. Ar labu nakti, draugs!