VILJAMS ŠEKSPĪRS: MALDU KOMĒDIJA

Luciāna.

Tad es par tevi.

Adriāna.

Atbildēja gan?

Luciāna.

To mīlu, ko tev lūdzu, sola man.

Adriāna.

Ar kādu mākslu pavedināt sāka?

Luciāna.

Kā goda vīrs, kam sirdis sildīt māka.

Viņš teica manu runu, skaistumu.

Adriāna.

Tu skaisti runāji?

Luciana.

Ak, pagaid' tu!

Adriāna.

Es nevaru un negribu, man vārās,

Nav sirdij lemts, tad lūpas runāt kāras.

Viņš neglīts ir, pavisam līks un stīvs,

No sejas vecs un velkas tikko dzīvs;

Viņš samaitāts, bez tikuma, ko mana,

Bez jēgas darbs un vāja saprašana.

Luciāna.

Vai greizsirdībai tad vēl būtu vieta?

Adriāna.

Ak, labāks viņš, kā teicu, vēl joprojām.

Man patiktos, lai citām nava žēl;

Par pērkli pulniņš brēc tik tad, kad projām, —

Lai mēle lamā, sirds tam laimi vēl.

Ienāk Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Dromio.

Kur galds? Kur maks? Nu žiglāk! Es tā skrēju.

Luciāna.

Tik aizkusis?

Sirakūzu Dromio.

Es nāku kā ar vēju.

Adriāna.

Kas noticis? Vai kungam labi iet?

Sirakūzu Dromio.

Ne elle — Tartars viņu tura ciet.

Velns neplīstošā svārkā viņu ķēra,

Aiz dzelzu pogām tam ir cieta sirds;

Nikns, briesmonigs un nežēlīgs t<> tvcr.i

Vilks — ļaunāks vēl, tam fid.is mumlier's mirdz.

Adriāna.

Kas ir par lietu? Teic!

Sirakūzu Dromio.

Par lietu man nav zināms, tik sēž viņš cietumā.

Adriāna.

Kā — cietumā? Ko runā? Ko viņš gan nodarlj's?

Sirakūzu Dromio.

Ko nodarīj's, nav zināms, tik viņu paņēma

Tas vīrs ar ādas svārku, tas viņu aizveda.

Vai kundze nedos naudu, kas viņam galdā guļ?

Adriāna.

Ej atnes, mās. Patiešām savādi

Luciāna aiziet.

Ka, manim nezinot, tam parādi;

Par parādrakstu saistībām viņš saņemts?

Sirakūzu Dromio.

Ko niekus — saistībām! Bet, šķietas man,

Par važu, važu, kundze! — Dzi, kā zvan'!

Adriāna.

Tā važa zvan'?

Sirakūzu Dromio.

Nē, pulksten's; divos nācu,

Nu nosit vienu, kā es pļāpāt sācu.

Adriāna.

Laiks otrād' rit! Man pirmā dzirdēšana.

Sirakūzu Dromio.

Aiz bailēm viņš skrien atpakaļ, kad tiesas kalpu

mana.

Adriāna.

Vai laiks ir kādam parādā, ka tiesa viņu vajā?

Sirakūzu Dromio.

Laiks bankrotēj's un mazāk vērts, kā pateikts vārdā

šajā,

Bez tam laiks zaglis arīdzan — jūs zināt, kā tiek

zagts.

Viņš zagšus zogas nemanāms, vai diena ir vai nakts.

Ja parādos un zaglis laiks, un virsnieks grābj to ciet,.

Vai vienu stundu atpakaļ viņš nedrīkst dienā iet?

Luciāna nāk atpakaļ ar naudas maku.

Adriāna.

Še nauda, Dromio, un projām trauc bez omas,

Un kungu pārved tu man atpakaļ tūlīt.

Nāc, māsa, iesim mēs, es gurdena no domas —

No domas, kas te glauž, te asarām liek līt.

Aiziet visi.

TREŠA AINA

Laukums.

Uznāk Sirakūzu Antiiois.

Sirakūzu Antiiois.

Katrs pretimnācējs mani sveicina,

It kā es viņiem sen pazīstams draugs,

Un katrs mani īstā vārdā sauc;

Cits naudu piesola, cits ielūdz viesos,

Cits pateicas par manu laipnību,

Cits uzmācas man pārdot savos preces.

Nupat kāds drēbnieks mani iesauca,

Lai drānu apskatu, ko viņš man pircis,

Bez vārda runas mēru noņēma.

Bez šaubām, viss tas tikai mošķu darbs,

Te lapu zemes burvji piemājo.

Uznāk Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Dromio. Kungs, še būs tā nauda, ko jūs likāt

man atnest. — Bet kur tad jūs to veco Ādamu jau-

nos svārkos esat pametuši?

Sirakūzu Antiiois. Kas tā par naudu, un kādu Ādamu

tu domā?

Sirakūzu Dromio. Protams, to Ādamu ne, kas sargāja

paradīzi; bet gan to, kas sarga cietumu; to, kas tēr-

pies tā teļa ādā, kuru nokāva pazudušā dēla mielo-

šanai; to, kas kā ļauns eņģelis aizgāja jums pakaj

un piespieda jūs atteikties no savas brīvības.

Sirakūzu Antifols. Es tevi nesaprotu.

Sirakūzu Dromio. Nē? Bet tā lieta taču ir skaidra! Es

domāju to, kas kā čello staigā ādas makstī; to vīru,

kungs, kas katram pagurušam uzsit uz pleca un aiz-

ved atpūsties, kas apžēlojas par katru noplukušu un

apgādā tam izturīgas drēbes.' Tas pats, kas ar savu

rungu padara vairāk varoņdarbu nekā maurs ar

pīķi.

Sirakūzu Antifols. Kā? Tu domā tiesas virsnieku?

Sirakūzu Dromio. Jā, kungs, tiesas seržantu, kas katru

pārkāpēju velk pie atbildības; to, kas uz katru cil-

vēku skatās kā uz gulētejošu un tāpēc saka tam:

«Novēlu jums saldu dusu.»

Sirakūzu Antifols. Nu, draugs, beidz savu niekošanos.

Vai šovakar vēl iet kāds kuģis? Vai mēs tiksim pro-

jām?

Sirakuzu Dromio. Es lāču jums, kungs, pirms stundas

paziņoju, ka kuģis «Steidzīgais» šovakar dodas jūrā.

Bet tad tiesas seržants aizturēja jūs, un jums pa-

priekš bij jāpakavējas laivā «Uzgaidītāja». Še ir tie

eņģeļi, pēc kuriem mani aizsūtījāt, lai atsvabina jūs.

Sirakūzu Antiiois.

Tas zeņķis liekas gluži traks, es arī,

Mēs apmuļķoti visi esam šeit;

Lai labie gari drīzāk ved mūs projām!

Uznāk kurtizāne.

Kurtizāne.

Ā, sveiki, sveiki, Antifola kungs!

Es redzu, zeltkali jūs sastapuši.

Tā ir tā važa, ko man solījāt?

Sirakūzu Antiiois.

Atkāpies, sātan! Nekārdini mani!

Sirakūzu Dromio. Kungs, vai šī meiča ir sātans?

Sirakūzu Antiiois. Viņa ir velns.

Sirakūzu Dromio. Nē, viņa ir vēl kas ļaunāks, tā ir velna

vecāmāte, un še viņa nu parādās kā vieglā amata

meiča. No tā tad arī iznāk tas — kad sieviete saka:

«Dievs, sodi mani!» — tas ir tas pats kā: «Dievs, pa-

taisi mani par viegla amata sievieti.» Stāv rakstīts,

ka viņas parādās cilvēkiem gaismas eņģeļu veidā.

Gaisma ir uguns sekas, bet uguns dedzina; ergo —

pie viegla amata sievietes var apdedzināties. Nepie-

ej iet viņai pārāk tuvu.

Kurtizāne. Jūs, kungs, ar puisi šodien esat jautri. Vai

nāksit man līdzi vakariņās?

Sirakūzu Dromio. Kungs, ja jūs ejat, tad sagaidiet kaut

ko strebjamu, tāpēc iegādājieties pagarāku karoti.

Sirakūzu Antifols. Kāpēc, Dromio?

Sirakūzu Dromio. Nu, kas ar velnu cd, tam vajadzīga

gara karote.

Sirakūzu Antiiois.

Prom, nelabā, ar savām vakariņām!

Tu esi ragana, kā visas še;

Tā kunga vārdā: projām ej tūlīt!

Kurtizāne.

Tad gredzenu man atdodiet, ko ņēmāt,

Vai viņa vietā dodiet zelta važu —

Tad iešu, uzmākties es negribu.

Sirakūzu Dromio.

Velns katrs prasa — nu, kaut naga galu

Vai adatiņu, matu, asins lāsi

Vai salmu, riekstu, ķiršu kauliņu.

Šī alkana, pārlieku važu grib.

Kungs, iegaumējiet, ja to iedosit,

Velns žvadzinās, mūs abus pārbiedēs.

Kurtizāne.

Es lūdzu gredzenu vai važu vietā,

Jūs taču nedomājat mani aplaupīt.

Sirakūzu Antifols.

Prom, ragana! Nāc, iesim, Dromio.

Sirakūzu Dromio.

«Ar muša lielās,» pāvs teic — zināt to!

Sirakūzu Antiiois un Sirakūzu Dromio aiziet.

Kurtizāne.

Nav šaubu, Antifols patiešām traks,

Vai citādi viņš šādus jokus dzītu?

Četrdesmit dukātus man maksā gredzens,

Par to viņš zelta važu solīja,

Nu neatdod ne vienu, nedz ar otru.