VILJAMS ŠEKSPĪRS: MALDU KOMĒDIJA

Un lūgt ar asarām un nepiecelties,

Līdz hercogs paklausīs un atnāks šurp,

Un atņems manu vīru abatei.

Otrais tirgotājs.

M

Iiez šaubām, hercogs ieradīsies šeit,

Pa parašai uz bēdu vietu iedams,

Kur tiesu spriež un nāves sodus pilda,

Tepat aiz grāvja apkārt abatijai.

Andželo.

Un kādēļ īsti ies viņš turpu?

Otrais tirgotājs.

Lai būtu klāt, kad galvu nocirtīs

Tur cienījamam Sirakūzu tirgonim,

Kas nelaimīgi mūsu ostā braucis

Un noziedzies pret mūsu likumiem.

Andželo.

Tur viņi nāk; mēs sodu redzēsim.

Luciāna.

Tu meties ceļos, pirms viņš tālāk iet.

Uznāk hercogs; viņam seko Egeons kailu galvu, bende

un pavadoņi.

Hercogs.

Lai vēlreiz tautai zināms darīts tiek:

Ja kāds par viņu sodu samaksā,

Tam nebūs jāmirst, labprāt līdzēt ļaujam.

Adriāna.

Visžēlīgs hercog! Taisnību pret abati!

Hercogs.

Tā cienījama, tikumīga dāma,

Nav iespējams, ka tā tev ļaunu dara.

Adriana.

Jel ļaujiet izteikt: Antifols, mans virs,

Ko ņēmu es par kungu sev un mantai.

Kā jūsu gaišība to gudri nolēma,

Šai ļaunā dienā kritis vājprātlēkmē

Un trakodams pa ielām apkārt skrēja,

Bet līdzi viņam kalps, kas tāpat traks;

Un daudzus pilsoņus še izbiedēja,

Tie namos lauzās, gredzenus un rotas

Un kas vien katram ietīk laupīdami.

Man nācās viņu siet un mājās sūtīt,

Es pati gāju atlīdzināt to,

Ko vājprātā viņš bija sapostījis.

Bet nezin kur un kā viņš saviem sargiem

Pa laiciņu bij atkal izbēdzis.

Ar savu kalpu, kailiem zobeniem

Tos sastapām, tie virsū bruka mums

Un aiztrenca; bet tad ar palīgiem

Mēs atkal atnācām tos sagūstīt.

Pirms paspējām, tie slēpās abatijā,

Bet durvis noslēgusi abate

Un negrib laist mūs pašus iekšā,

Ne sūta laukā to, lai vestu mājās.

Tāpēc, visgaišais hercog, liec to izdot,

Lai varam mājās vest un palīdzību sniegt.

Hercogs.

Tas vīrs man ilgi karā kalpojis;

Kad to par savu gultas biedru ņēmi,

Es apsolīju valdinieka vārdā,

Ka darīšu tam labu, cik vien spēšu.

Lai pieklauvē pie abatijas durvīm

Un kundzi abati lai palūdz šurp. —

Šo lietu gribu nokārtot, pirms eju.

Uznāk kāds kalps.

Kalps.

Ak kundze, bēdziet prom un glābieties,

Jo kungs un kalps ir abi atkal vaļā!

Tic meitas izpēra un ārstu sēja,

Ar skalu dedzināja viņam bārdu,

Un, kad tā pilnām liesmām sāka svilt,

Tai lielu samazgspaini virsū lēja.

Nu kungs tam pacietību sprediķo,

Bet kalps ar dzirklēm matus cērpj kā trakam.

Ja drīzāk neaizsūtāt palīgā,

Patiešām, viņi burvi nogalinās.

Adriāna.

Klus', stulbais! Kungs un kalps ir abi še,

Tu melo itin visu, ko še pļāpā!

Kalps.

Es zvēru, kundze, stāstu taisnību,

Pirms acumirkļa es to redzēju!

Jūs sauc un solās seju dedzināt

Un sakropļot, kad dabūšot jūs rokā.

Aiz skatuves kliedzieni.

Klau, klau! Viņš nāk! Jel bēdziet, kundze!

Hercogs.

Nē, palieciet! Šurp, helebardisti!

Adriāna.

Ak vai! Tas ir mans vīrs! Jūs paši redzat,

Kā pārvērsties viņš iespēj neredzams:

Tikko viņš iebēga mums abatijā —

Nu klāt, — kā to lai saprot cilvēkprāts?

Uznāk Elesas Antiiois un Elesas Dromio.

Efesas Antifols.

Taisnību!

Mans dārgais hercog, dodi taisnību!

Jel tāpēc, ka ar tevi kaujā gāju,

Pret ienaidnieku savām miesām sedzu

Un, tevi glābdams, tiku ievainots.

Par asnīm tām es lūdzu taisnību!

Egeons.

Ja nāves baiļu apstulbots es neesmu

Tas Antifols, mans dēls, un Dromio!

Efesas Antifols.

Dod, valdniek, taisnību pret šito sievu,

Ko citreiz pats tu manim pielaulāji.

Tā mani nicina un kaunā liek,

Un sāpina bez jēgas un bez mēra.

Kas iedomāties spēs to netaisnību,

Ko tā bez goda šodien liek man ciest!

Hercogs.

Tu izstāsti, es taisni spriedīšu.

Efesas Antifols.

Tā, lielais hercog, šodien durvis slēdza

Un manā mājā dzīroja ar klaidoņiem.

Hercogs.

Smags noziegums. — Tu, sieva, atzīsties?

Adriāna.

Nē, augstais kungs. Es, viņš un mana māsa

Mēs visi šodien kopā pusdienojām,

Lai nokauj mani — meli, ko viņš stāsta!

Luciāna.

Lai dienu akla es, lai naktī neguļu,

Ja tīrā taisnība nav, ko tā saka!

Andželo.

Ak, meles sievietes! Kā viltum zvērē!

Šis trakais viņas apsūdz taisnīgi.

Efesas Antifols.

Mans hercog, zinu labi, ko es saku;

Es vīnu šodien dzēris neesmu,

Ne ar aiz dusmām prātu zaudējis,

Lai gan tāds kauns pat gudram galvu jauktu.

Kad gāju ēst, šī sieva durvis slēdza;

Ja zeltkal's nesabiedrojies ar viņu,

Tas liecinātu man, jo bij tur klāt

Un kopā aizgāja pēc zelta važas,

Lai aiznestu to man uz Porpentinu,

Kur es ar Baltazaru kopā ēdu.

Viņš nenāca, līdz paēduši bijām,

Es gāju meklēt, satiku uz ielas

Ar šito svešo kungu divatā.

Tur zvērējās šis blēža zeltkalis,

Ka važu, kuru redzēj's nebiju,

Viņš šodien esot man jau nodevis,

Un turpat lika apcietināt mani.

Es padevos un kalpu aizsūtīju

Pēc naudas, bet viņš atgriezās bez tās.

Pēc tam es laipni lūdzu virsnieku

Uz māju mani pašu pavadīt.

Bet ceļā sastapām

Mēs sievu manu ar šo viņas māsu

Un blēžu līdzgaitnieku baru.

Tur bij kāds Pinčs, tāds riebīgs badakāsis,

Tas anatoms un beidzams šarlatāns,

Tas acu mānītājs un laimes zīlētājs,

Tas nabags iekritušām spoka acīm,

Tas dzīvais mironis, tas kroplais vergs —

Un tas nu sāka mani apvārdot.

Man acīs skatījās un pulsu tvēra,

Un, savu līķa purnu piebāzis,

Viņš kliedza, ka es velna apsēsts esot.

Viss pūlis uzkrita un sasēja,

Uz māju vilka, tumšā, miklā pagrabā

Ar sasaistītu kalpu abus meta.

Es zobiem saites pušu pārgrauzu

Un, brīvē izkļuvis, bez kavēšanās

Pie jūsu gaišības šurp atsteidzos

Un lūdzu piešķirt pilnu gandarījumu

Par visām pārestībām un par kaunu.

Andželo.

Mans valdniek, tik tāl' es liecinu,

Ka, mājā neielaists, viņš ēda citur.

Hercogs.

Tu važu viņam iedevi, vai ne?

Andželo.

Es iedevu; un visi redzēja,

Ar to ap kaklu viņš te skraidīja.

Otrais tirgotājs.

Es zvēru, dzirdēj's te ar sava paša ausīm,

Jūs atzināties važu saņēmuši,

Lai gan to agrāk tirgū noliedzāt,

Un tāpēc zobenu pret jums es vilku.

Un tad jūs noslēpāties abatijā, —

Kā laukā tikāt, tas ir brīnums tīrs.

Elesas Antiiois.

Nav prātā nācis man tur noslēpties,

Ne zobenu pret mani esi vilcis,

Un neesmu es važu redzējis.

Viss meli, par ko mani apvainojat!

Hercogs.

Kas tomēr tā par juceklīgu lietu!

Man šķiet, jūs visus Kirke dzirdījusi.

Ja ieslēgts abatijā tur viņš būtu,

Ja traks — vai viņš tik gudri aizstāvētos?

Jūs sakāt: mājās ēdis; zeltkalis

To noliedz. Puis, kas tev šai lietā zināms?

Efesas Dromio.

Ar šito tur viņš ēda Porpentinā.

Kurtizāne.

Jā gan, un noņēma man gredzenu.

Elesas Antiiois.

Tas taisnība, še ir tas viņas gredzens.

Hercogs.

Vai redzēji, ka abatijā slēpās viņš?