VILJAMS ŠEKSPĪRS: MALDU KOMĒDIJA

diviem tik vienādiem dvīņu brāļiem, ka pat tēvs un māte nevar

tos atšķirt vienu no otra. Motīvs pazīstams daudzām austrumu un

rietumu tautām; visvecākajā versijā tas atrodams seno ēģiptiešu

pasakās. Protams, senajās pasakās valdošais elements ir pārdabiskais,

brīnumainais, ar burvjiem, raganām, pūķiem un tamlīdzīgiem nera-

dījumiem, kas cilvēkus apbur un atkal atbur, atmodina nogalinātos

un vispār sarežģī pasakas varoņu likteņus. Vecgrieķu komēdija,

sevišķi atiskā, savus sižetus lielāko tiesu smeļ no tautas pasakām,

brīnumaino elementu atstādama nepārveidotu, tikai piepīdama tam

klāt komiskas epizodes un politiskus ievērpumus, pie tam komiskā

fabula dažreiz izvēršas par pasaku motīva alegorisku iztulkojumu.

3. gs. pr. m. ē. senās atiskās komēdijas vietā nāk tā saucamā jaun-

grieķu — Menandra un Filomena komēdija, kas jau spilgti atšķiras

no vecās. Ap šo laiku māksla sāk noteikti pievērsties reālismam,

augstākā stila komēdija izmet laukā brīnumaino elementu, atstādama

to vienkāršās tautas farsam, pati cenzdamās atspoguļot laikmeta

dzīvi un tikumus, lād arī radikāli mainās mākslas attieksme prot

pasaku: fābulu kā līdz šim var aizņemties no pasakām, bot visa

pārdabiskā vietā liek tīri reālistiskus motīvus. Reālistiskā tendence

gan vēl stipri primitīva: visa uzmanība pievērsta fabulas interesēm,

raksturojumi nepārliecinoši.

Bet taisni ar šo fābulas kvalitatīvo pārsvaru pār raksturu psiho-

loģijas zīmējumu grieķu komēdija pievelk romiešus tajā laikā, kad

tie vispirms sāk tuvāk iepazīties ar grieķu literatūras paraugiem.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka to pārtulko pirmais ievērojamais

romiešu rakstnieks Pļauts (3. gs. otrajā pusē un 2. gs. sākumā).

Cik zināms, Pļauts diezgan rūpīgi atdarinājis grieķu oriģinālu, vietām

sabiezinādams, vietām pašķidrinādams krāsas, vietām ieviesdams tīri

romiskus elementus grieķisko vietā, kas viņa klausītājiem paliktu

nesaprotami. Nav zināms, kā romiešu publika atsaukusies šim pār-

strādājumam, bet Pļauta komēdija Dvīņi palikusi romiešu literatūrā

kā vienīgais apstrādājums grieķu fābulai, kas reālistiskās metamor-

fozes c(i|d izaugusi no senas tautas pasakas.

N'.iv iespējams pateikt, vai Šekspīrs redzējis Pļauta Dvīņus uz

skatuves vai tikai lasījis, lai gan domājams kā viens, tā otrs. Bet,

tā kā Plauta komēdija pārtulkota angliski 1595. gadā, tas ir, piecus

gadus pirms Maldu komēdijas klajā nākšanas, tad pilnīgi iespējams,

ka Šekspīrs ar to iepazinies jau rokrakstā. Taču daudzas sīkākas

pazīmes rāda, ka Maldu komēdija drīzāk atkarīga no Pļauta oriģi-

nāla nekā no tulkojuma. Vispārējie sakari nenoliedzami, tomēr, izlie-

todams tiklab veco fābulu, kā arī dažus Pļauta tehniskos paņēmienus,

Šekspīrs savā darbā ieviesis tik daudz jauna un īpatna, ka šis jaunais

Maldu komēdiju padara par to patstāvīgo, ģēnija apzīmogoto darbu,

kāds tas pazīstams viņa lielo milas un vēstures traģēdiju vidū.

Ari šo komēdiju tulkojis Andrejs Uplts. Komēdijas asprātīgi

farsiskā darbība, personu raibās dēkas dzivi attēlotas latviski. Lat-

viešu lasītāja acu priekšā kā spilgti teli nostājas dižciltīgie Antifoli,

gleznā un cēlā Luciāna un jautrie nebēdņi — dvīņi Dromio.

Maldu komēdija, pati īsākā Šekspīra luga, sarakstīta 1592>—

1593. gadā. Pirmo reizi iespiesta in folio izdevumā 1623. gadā. Tātad

galvenais avots Šekspīram bijusi Pļauta komēdija Dvīņi. Sižets —

divu dvīņu līdzība.

Šekspīrs latīņu komēdijas sarežģīto fabulu padara vēl sarežģī-

tāku, divkāršodams dvīņu skaitu. Pļauta dvīņiem Antifoliem viņš vēl

piebiedro dvīņus Dromio, un visas lugas darbiba pamatojas uz to,

ka dažās situācijās abi brā]i un viņu sulaiņi tiek savā starpā samai-

nīti. So jautro notikumu komēdiju it kā ietver Egeona romantiski

skumjais dzīves stāsts.

Maldu komēdijā Šekspīrs mēģinājis imitēt latiņu vieglākā žanra

darbus, tiecoties pārraut to dzelzs loku, ko lugai uzspiedusi Pļauta

farsa darbības norise. Ar to izskaidrojams Šekspīra tēloto personu

«apaļums» pretstatā Pļauta personu «plakanumam» un jaunu, nopiet-

nāku motīvu ievlšana darbības režģi.

Maldu komēdija nepieder pie lielākajiem un labākajiem Šek-

spīra darbiem, tā izrādīta samērā maz. Iemesls tam ne tikai uz nejau-

šībām un pārmērīgi sablīvētiem pārpratumiem dibinātā fābula, bet

ari gandrīz pilnīga neiespēja atrast divus pārus izskatā tik vienādu

aktieru, kas visiem pārpratumiem piešķirtu kaut tikai nepieciešamo

skatuvisko ticamību. Tomēr liela ir komēdijas literatūrvēsturiskā

nozīme. Šekspīrs tajā mēģinājis atjaunot apmēram pusotra tūkstoša

gadu vecu lugu, kas rakstīta pavisam citos kultūras apstākļos un

citādai publikai. Izdevies viņam arī padarīt to cēlāku un morāliski

vērtīgāku, paceļot no tipu komēdijas nopietnas raksturu komēdijas

līmenī.

Komēdijā lietoti gan latīņu, gan itāliešu, gan ari angļu personu

vārdi. Pinčs — izraudzīts ar zināmu burtisku un pārnestu nozīmi:

pirtch — kniebiens, sprukas, šaura rocība (tātad jau ar vārdu izrau-

dzīšanu pārnestajā nozīmē tas ir mājiens uz šīs personas nabadzī-

gumu, nenozīmīgumu).

I cēliena 1. ainā

Lpp.

428. Epidamna — ostas pilsēta Ilīrijas piekrastē.

430. Egeons runā par savu jaunāko dēlu. Šekspīrs te pielaiž nekon-

sekvenci: no iepriekšējā stāstījuma redzams, ka jaunāko māte

piesējusi sev līdzi pie masta, tātad pie Egeona var būt tikai

otrs — vecākais.

429. Epidaura — ostas pilsēta Argolidas piekrastē, Sarokas jūras

līcī, kas šķirta ar sauszemes strēmeli (istmu) no Korintas, kurai

bija divas ostas: Laheta — Korintas līcī un Konhreja — Saro-

kas līcī. Tā kuģis, izgājis no Epidamnas, devās pa to pašu

ceļu, pa kuru brauca kuģis no Kenhrejas, un tie abi varēja

ieraudzīt slīcējus, par kuriem stāsta Egeons. Bet, tā kā Epidamna

atrodas 250 jūdzes no izejas Korintas līcī, bet kuģa katastrofa

notikusi tikai kādu jūdzi no Epidamnas, tad Egeonam ar sievu

uz masta ir bijis jānopeld līdz glābšanas kuģiem ne pārmērīgi

liels gabals.

2. ainā

433. Sirakūzu Antifols sauc Dromio par savas dzīves kalendāru un

ari beigu ainā abate abus Dromio dēvē par savu dēlu kalendā-

riem — tāpēc ka tie dzimuši tajā pašā dienā un stundā, kad

piedzimuši abi Antifoli.

II cēliena 2. ainā

444. Rotaļa ar vārdu sconse, kas apzīmē — pauri un ari nocieti-

nājumu.

445. Dromio mājiens, ka viņa kungs, sausu gaļu ēzdams, varētu atkal

saskaisties un kauties, balstās uz tā laika uzskatu, ka sausa

gaļa veicina žults darbību un rada niknumu.

446. Apzīmējuma «plikpauris» vietā neatdarināma rotaļa ar līdzīgi

skanošiem vārdiem: bold — drosmīgs un bald — plikpaurīgs.

III cēliena 2. ainā

463. Poļu garā ziema. — Šekspīrs Poliju uzskata par īstu ziemeļzemi,

kurā valda ilgs un briesmīgs sals. Tas minēts arī Hamletā

(I, 1.).

463. Resnās ķēkšas vārds, ko raksturo Dromio, ir Nell, tas atska-

ņojas ar ell — olekts. Tulkojumā šī vārdu rotaļa ir jāpārfrāzē.