VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Kā dzīvu veco Gauntu. Tātad, tev,

Vai varat ļaut, ka mani notiesā

Par klaidoni bez mantas, tiesībām?

Man atņemts viss un atdots iznireļiem,

Ko palīdz dzimums mans? Tāpat kā brālēns

Ir karalis pār visu Angliju,

Tā es, kā zināt, hercogs Lenkasters.

Jums ar ir dēls — mans augstais brālēns Omerls.

Ja pirmais mirtu jūs, bet nevis Gaunts

Un jūsu dēlu kājām mīdītu,

Viņš tēvocī sev tēvu atrastu,

Kas visas pārestības salauztu.

Se liedzas atzīt manas tiesības,

Kas ierakstītas lēņu grāmatās.

Mans mantojums ir aprakstīts un pārdots,

Un viss nu aizgājis ir nelietā.

Ko bij man darīt? Esmu pavalstnieks

Un prasu taisnību, bet aizstāvi

Man tiesa liedz; un tādēļ nāku pats

Sev meklēt mantošanas tiesības.

Nortumberlends.

Par daudz ir pāri darīts hercogam. Ross.

Tas jūsu rokās — taisnību tam dot. Viloubiļs.

Ar viņa mantu blēži saimnieko. Jorks.

Es gribu sacīt, angļu lordi, jums, Es jutu, ka tam pāri nodara, Cik spēdams centos to par labu griezt. Bet šādā veidā — nākt ar ieročiem, Pats kungs sev būt un savu ceļu lauzt. Ar netaisnību meklēt taisnību — Tas neiet. Jūs, kas viņu atbalstāt, Te ceļat dumpi, esat dumpinieki.

Nortumberlends.

Ir augstais hercogs zvērējis, ka nāk Viņš tik pēc likumīgām tiesībām. Mēs devām zvērestu tam palīdzēt. Lai nolādēts uz mūžu, kas to lauž!

Jorks.

Es redzu, no šiem ieročiem draud karš, Bet jāatzīst, to novērst nevaru.

Man spēku maz, visapkārt juceklis, Bet, ja vien spētu, dievs mans liecinieks, Es tvertu jūs un liktu ceļus liekt Jums karaliskās žēlastības priekšā. Bet, tā kā es to nespēju, tad ziniet, Ka būšu neitrāls. Un nu ardievu, Ja nevēlaties līdz uz pili nākt, Lai tur šo nakti labi atpūstos.

Bolingbruks.

So priekšlikumu, tēvoc, pieņemam, Bet gribam pierunāt jūs līdzi nākt Uz Bristoli, kur tagad apmetušies Ar piekritējiem Begots, Bušijs, Grīns. Šīs mūsu zemes ļaunās nezāles, Ko esmu nosolījies iznīdēt.

Jorks.

Pirms eju līdz, vēl gribu pārdomāt, Jo likumu es lauztu nelabprāt. Ne draugs, ne naidnieks — tā es sveicu jūs. Kas nokavēts, tur mazāk rūpju būs.

Visi aiziet.

Ienāk Solsberijs un velsiešu virsnieks.

Virsnieks.

Lord Solsberij, mēs desmit dienu gaidām, Ar pūlēm ļaudis kopā saturot, Bet vēl arvien no karaļa nav ziņu, Un tādēļ gribam izklīst. Nu ardievu!

Solsberijs.

Vēl paliec vienu dienu, velsieti! Uz tevi valdnieks lika cerības.

Virsnieks.

Mēs nepaliksim; valdnieks esot miris, Ir visā zemē lauri vītuši, Un debess zvaigznēm meteori draud. Uz zemi asinssarkans mēness raugās, Čukst pareģi par baigām pārmaiņām. Drūms bagātais, bet dienaszagļi dej. Viens baidās zaudēt savu mantību, Bet otri cer no kara sev ko gūt — Sīs zīmes karaļnāvi liecina. Mums šķiet, ka Ričards nāves rokās dus, Un tādēļ steidzam seglot rumakus.

Aiziet.

Solsberijs.

Ak Ričard, skumja prāta skumjām acīm Es redzu, tava slavas zvaigzne krīt No debess augstumiem uz zemo zemi. Raud tava saule, vakaros kad grimst, Aiz viņas vaidu vētra, nemiers dzimst; Pie naidniekiem bēg draugu pulciņš viss, Un laimei ceļā stājas liktenis.

Aiziet.

Ienāk Bolingbruks, Jorks, Nortumberlends, Ross, Persijs, Viloubijs; Bušijs un Grīns kā gūstekņi.

Bolingbruks.

Tad vediet šurp tos vīrus. Grīn un Bušij,

Es nevēlos te jūsu dvēsles šaust —

Jo tām tūlīt būs miesas jāatstāj, —

Par jūsu ļauno dzīvi pārmetot, —

Tas būtu nežēlīgi. Bet, lai rokas

Nav aptraipītas jūsu asinīm,

Es teikšu ļaudīm soda iemeslus.

Jūs maldos vedāt karalisku princi —

Pēc dzimts un sejas viņš bij laimes bērns, —

Viņš jūsu dēļ nu nelaimīgs un kropls.

Jūs lauzāt karaļgultas tiesības,

Un jūsu grēku stundas nošķīra

To nost no karalienes daiļuma.

Tās vaigi mirka gaužās asarās

Par jūsu nodarītām pārestībām.

Es, princis pats, no dižciltīgas dzimts,

Tuvs karalim kā rads, vēl tuvāks mīlā, —

Jūs panācāt, ka mani pārprast sāk.

Es biju spiests zem tenkām galvu liekt,

Pret svešiem padebešiem nopūsties

Un rūgto trimdinieka maizi ēst.

Bet manās muižās barojāties jūs

Un mežus cirtāt, parkus postījāt, No logiem vapeņus man noplēsāt Un devīzes, pat zīmes neatstājot. Tik manas asinis un ļaužu spriedums Vēl pierāda, ka esmu augstmanis. Tas un vēl vairāk, daudz kas vairāk vēl Jums nāvi lemj.

Uz sardzi.

Lai viņus nogādā Uz soda izpildi un pašas nāves rokās.

Bušijs.

Man nāves cirtiens būs daudz tīkamāks Kā Herfords Anglijai. Ardievu, lordi!

Grīns.

Es ticu, drīz mūs uzņems debesis, Bet netaisnīgie cietīs elles mokas.

Bolingbruks.

Nortumberlend, tos aizgādājiet prom! Nortumberlends lidz ar dažiem citiem aizved gūstekņus.

Jūs teicāt, karaliene ir pie jums. To lūdzu, tēvoc, labi aprūpēt. Un katrā ziņā lai tiek nodoti Tai mani padevīgie sveicieni.

Jorks.

Turp aizsūtīju savu padoto Ar vēstulēm, kas jūsu mīlu pauž.

Bolingbruks.

Liels paldies, tēvoc. Iesim, lordi, prom, — Ar Glendoveru cīņa sākama, Vispirms lai darbs un vēlāk atpūta.

Visi aiziet.

Redzama pils. Taures, bungu troksnis, karogi. Uznāk karalis Ričards, bīskaps Karlails, Omerls un kareivji.

Ričards.

Vai šī tā saucamā Berkluli pils?

Omerls.

Jā, majestāt. Kāds liekas jums šis gaiss Pēc šūpošanās bangainajā jūrā?

Ričards.

Ak, brīnišķīgs. Aiz prieka jāraud man, Ka varu reiz uz savas zemes stāt. Es tevi glāstiem sveicu, mīļā zeme, Ko naidnieks ārda zirgu pakaviem. Kā māmuļa, ar dēlu tiekoties, Te smej, te atkal izplūst asarās, . Tā raudot, smejot sveicu tevi, zeme, Ar karaliskām rokām noglāstu. Liedz uzturu tu maniem naidniekiem Un nesniedz saldumus to rijībai. Lai indi sasūkušies zirnekļi Un gausi krupji viņu ceļā gulst Un nodevīgās kājas sagandē, Kas viltus varas soļiem tevi min. Liec maniem naidniekiem tik nātres vākt! Un, ja no tavas krūts tie ziedu plūc, Lai odze glūnoša to apsarga Un šķeltās mēles dzēliens nāvīgais Liek tava kunga ienaidniekiem mirt. Šiem maniem lāstiem, lordi, nesmejiet — Par karavīriem kļūs pat akmeņi, Un zeme sajust spēs, pirms karali Veiks rupjo dumpinieku ieroči.

Karlails.

Kungs, nebīstieties! Spēks, kas cēla jūs, Gan pratīs jūsu troni pasargāt.

Bet nedrīkst atraidīt tās iespējas, Ko augstās debesis jums devušas. Ja debess prātu pildīt negribam, Tad viņu palīdzību atraidām.

Omerls.

Viņš domā, kungs, ka esam pārāk gausi, Bet Bolingbruks ar mūsu bezrūpi Sev jaunus līdzekļus un draugus gūst.

Ričards.

Vai, mazdūšīgo brālēn, nezini:

Kad nogrimst debess vērojošā acs

Aiz zemes malas spīdēt pazemei,

Tad droši izlien zagļi, slepkavas

Un laupītāji asinsdarbus veic.

Bet, kad aiz zemeslodes apvāršņiem

Tā rītos sārto priežu galotnes

Un staru bultas grēku alās šauj,

Tad nodevība, visi nāves grēki,

Nakts mētelis, kad tiem no pleciem rauts,

Stāv kaili, drebot paši savā priekšā.

Tā nodevējs un zaglis Bolingbruks

Ir visu laiku naktī dzīrojis,

Kad mēs aiz horizonta ceļojām.