VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Kalps.

Es aizmirsu jums pasacīt, mans kungs, Tur šodien, garām jādams, iegriezos, Bet jums būs bēdas, ja es tālāk teikšu.

Jorks.

Teic, nelga! Kalps.

Pirms stundas kundze bija mirusi. Jorks.

Lai dievs mums žēlīgs! Kādi bēdu plūdi Nu pār šo vaidu zemi izgāžas! Ko tagad iesākt? Ak, kaut karalis, Lai gan tam neuzticīgs nebiju, Ar nāvi mani būtu sodījis. Kā — vai vēl ziņneši nav aizsūtīti? Kur lai šiem kariem naudu sadabū? Nu nāciet, māsa, — jāteic — māsīca.

Kalpam.

Ej, puis, uz māju, ratus sagādā Un aizved ieročus no turienes.

Kalps aiziet.

Vai kungi nesapulcinātu ļaudis, Bet neticiet, ka zinu padomu, Kā juceklīgās lietas nokārtot, Kas pēkšņi manās rokās iesviestas.

Man abi rada. Viens ir karalis, To aizstāvēt liek pienākums un zvērests. Un otrs rads, ko valdnieks apvainojis, To attaisnot liek mana sirdsapziņa. Kaut kas ir jādara. Nu, māsīc, iesim, . Es gādāšu par jums. Bet, kungi, jūs Nu ejiet savus (audis pulcināt, Pēc tam mēs satiksimies Barklijā. Man būtu jātiek vēl uz Pieši ju, Bet laika nav, jo krustām šķērsām viss Un visās lietās pilnīgs juceklis.

Jorks un karaliene aiziet.

Bušijs.

Patlaban ceļa vējš ir izdevīgs Uz Īriju, bet nevis atpakaļ. Un savākt ienaidniekam pretspēkus Mums neiespējami.

Grīns.

Un tas, ka tuva mums ir karaļmīla, Mūs viņa pretinieku naidā grūž.

Begots.

Ir tautas mīlestība svārstīga, Tā naudas makos guļ; kas tukšo tos, Ar naidu viņas sirdi piepilda.

Bušijs.

Par to jau karali tie nosoda. Begots.

Ja tiesās tie, tad mūs ar viņu līdz, Jo vienmēr tuvu bijām karalim.

Grīns.

Es tūdaļ gribu bēgt uz Bristoli, Grāfs Viltšīrs jau šai pilī atrodas.

Bušijs.

Es došos līdz ar jums, jo saniknots Sis pūlis mums ar to var pakalpot, Ka saplosa mūs gabalos kā suņi.

Begolam.

Vai nāksiet jūs mums līdz? Begots.

Nē, došos es Uz Īriju pie viņa majestātes. Ja sirdī nojaustais mūs neviļ, tad Mēs šķiramies, lai netiktos nekad.

Bušijs.

Var būt, ka Jorks vēl atsit Bolingbruku. Grīns.

Ak nelaimīgais, viņa uzdevums Ir smiltis saskaitīt un izdzert jūru. Kur viens par viņu kausies, tūkstot's bēgs. Nu jums uz mūžu saku ardievas.

Bušijs.

Varbūt vēl tiekamies.

Begots.

Man šķiet, nekad. Visi aiziet.

Ienāk Bolingbruks, Nortumberlends un kareivji.

Bolingbruks.

Milord, cik tālu vēl līdz Barklijai?

Nortumberlends.

Jel ticiet, augstais kungs.

Es Glosteršīrā esmu svešinieks.

Šīs augstās pakalnes un grambu ceļi

Velk mūsu jūdzes gausā garumā,

Tak jūsu sarunas bij it kā cukurs,

Kas grūto ceļu dara tīkamu.

Es iedomājos, cik gan smags būs ceļš

No Reivenspurgas līdz pat Kotsvoldai,

Pa kuru Viloubijs ar Rosu jāj.

Bez jūsu sabiedrības, kura man

Tā atviegloja ceļa grūtības.

Gan ceļu saldinās tiem cerība

To laimi iegūt, kas pašreiz ir man.

Nav cerība uz prieku mazāka

Par pašu prieku; un ar to šie kungi

Sev gurdinošo ceļu īsinās,

Kā es ar jūsu augsto sabiedrību.

Bolingbruks.

Nav tik daudz vērta mana sabiedrība Kā jūsu labie vārdi. Kas tur nāk?

Ienāk Persijs.

Nortumberlends.

Tas ir mans dēls, mans jaunais Henrijs Persijs. Mans brālis Vusters būs to sūtījis. Kā klājas, Henrij, tavam tēvocim?

Persijs.

Es cerēju no jums to uzzināt.

Nortumberlends.

Kā — vai tad viņš vairs nav pie karalienes?

Persijs.

Nē, mīļo tēv, viņš galmu atstājis. Tas savu amatzizli salauzis Un galma kalpotājus atlaidis.

Nortumberlends.

Kādēļ? Kad nesen mēs vēl runājām, Cik atceros, tāds nodoms nebij tam.

Persijs.

Tādēļ, ka izsaukti par nodevēju jūs. Bet pats viņš devies ir uz Reivenspurgu, Lai piedāvātos kalpot Herfordam. Uz Barkliju es sūtīts uzzināt, Cik lielus spēkus savācis tur Jorks. Tad pavēlēts man iet uz Reivenspurgu.

Nortumberlends.

Mans dēls, vai atceries tu Herfordu?

Persijs.

Nē, mīļo tēv, jo tas nav aizmirstams, Kas nav man bijis atmiņā. Cik zinu, Nekad vēl neesmu to redzējis.

Nortumberlends.

Tad mācies pazīt to. Te hercogs stāv.

Persijs.

Mans kungs, kaut esmu nepiedzīvojis, Es piedāvāju savus spēkus jums, Līdz vecāks dienu gājums briedinās Ar vairāk atzīstamiem nopelniem.

Bolingbruks.

Paldies tev, mīļo Pērsij, esi drošs, Nekad es nejūtos tā aplaimots, Kā atceroties savus labos draugus. Ar tavu draudzību man laime aug, Kas tavu uzticību atalgos — To saka sirds un roka apstiprina.

Nortumberlends.

Cik tālu Barklija, un kā tur rosās Ar savu karadraudzi vecais Jorks?

Persijs.

Lūk, tur ir pils, aiz viņas birztalas. Kā dzirdēju, ir trīssimt vīru tur Un lordi Seimurs, Barklijs un vēl Jorks, Bet vairāk augstmaņu tur neesot.

Ienāk Ross un Viloubijs.

Nortumberlends.

Lūk, lordi Ross un Viloubijs, no steigas Tie pietvīkuši, pieši asinīs.

Bolingbruks.

Jūs, lordi, mīlu dodat trimdniekam, Mans mantu krājums tikai pateicība, Bet, kļuvis bagātāks, tas atalgos Gan jūsu mīlu, jūsu pūliņus.

Ross.

Mums jūsu klātbūtne jau bagātība.

Viloubijs.

Mums jāpapūlas vēl to nopelnīt.

Bolingbruks.

Paldies, šis nemantīgo mantzinis, Līdz mana laime sasniedz pilngadību, Par jūsu algu galvo. Kas tur nāk?

Ienāk Barklijs.

Nortumberlends.

Man šķiet, tam jābūt lordam Barklijam.

Barklijs.

Mans vēstījums, lord Herford, domāts jums.

Bolingbruks

Jums vajag mani saukt par Lenkasteru — Šo vārdu meklēju es Anglijā. Pirms es uz jūsu vārdiem atbildu, Man tajos vajag rast šo titulu.

Barklijs.

Lord, nepārprotiet, nav man nodoma Ņemt jūsu godam kādu titulu. Lai kas jūs būtu, lord, pie jums es nāku. Šīs zemes pavaldonis hercogs Jorks Grib uzzināt, kas dzen jūs izmantot Šo mūsu kunga aizbraukšanas laiku Un mieru iztraucēt ar ieročiem.

Ienāk Jorks.

Bolingbruks.

Jums nebūs jānes mana atbilde, Tur viņa gaišība jau nāk.

Nometas ceļos.

Mans labais tēvoc!

Jorks.

Liec savu lepno sirdi, nevis ceļus. To pazemība — tikai viltīgs malds.

Bolingbruks.

Mans labais tēvoc!

Jorks.

Klusu ciet! Nedz esmu nodevējam tēvocis, Nedz arī «labais». Un šis vārds Kā zaimi necienīgā mutē skan. Kā trimdinieka kājas drīkstēja Vēl aizskart angļu zemes putekļus? Un vēl. Kā uzdrošinies tik daudz jūdžu Pār viņas miermīlīgām krūtīm iet

Ar nīsta sveša spēka bramanību, Ar karu baidot nobālušos ciemus? Vai tādēļ nāc, ka nav še karaļa? Ak muļķa zēn, ir valdnieks tomēr še, Šais uzticīgās krūtīs guļ tā spēks. Ja būtu man vēl jauno dienu spars Kā toreiz, kad ar tavu tēvu Gauntu No blīvām franču rindām Melno Princi, Šo mūsu jauno Marsu, izglābām, Ak, cik tad ātri steigtu mana roka, Kas tagad triekas gūstā, tevi sodīt Un tavu smago vainu pārmācīt!

Bolingbruks.

Ak mīļo tēvoc, sakiet taču man:

Kur esmu vainīgs? Kāds mans pārkāpums?

Jorks.

Tas viens no smagākajiem, kāds var būt, — Tu bīstams dumpinieks un nodevējs, Tu esi trimdinieks, bet mājās nāc, Pirms nosacītais laiks ir pagājis, Un pacel ieročus pret karali.

Bolingbruks.

Kad trimdā gāju, gāju es kā Herfords,

Bet mājās atgriežos kā Lenkasters.

Es lūdzu aplūkot bez partejības

Man, tēvoc, nodarītās pārestības.

Jūs esat man kā tēvs, es jūsos redzu