VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS II

Nortumberlends.

Jūs pārprotat. Lai īsāk sacītu, Es izlaidu tā titulu.

Jorks.

Bij laiks — Par šādu īsumu pret karali Viņš nekavētos daudz jūs īsināt Šīs pārgalvības dēļ par galvas tiesu.

Bolingbruks.

Ak tēvoc, ievērojiet robežas.

Jorks.

Jā, brālēn, vajag cienīt robežas, Jo vairāk ņemt mums aizliedz debesis.

Bolingbruks.

Es, tēvoc, zinu to un nepretojos

Šai debess gribai. Kas tad gan tur nāk?

Ienāk Pērsiļs. Sveiks, Henrij! Kā? Šī pils vēl nepadodas? Persijs.

Kungs, tā ir karaliski bruņota Pret tavu uzbrukumu.

Bolingbruks.

Karaliski?

Bet nav tur karaļa! Persijs.

Jā, augstais lord, Ir gan, jo valdnieks Ričards apmeties Ir šajā akmeņu un mālu lokā. Lords Omerls vēl ir tur, lords Solsberijs, Sers Stīvenss Skrūps, tad vēl kāds cienījams Augsts garīdznieks, kam vārdu nezinu.

Nortumberlends.

Ak, droši vien tas bīskaps Karlails būs.

Bolingbruks.

Tad ejiet, lordi,

Pie vecās pils viscietām ribām klāt, Ar taurēm sūtīdami miera vēsti Tās sagruvušām ausīm; sakiet tā: Henrijs Bolingbruks Uz ceļiem roku skūpsta karalim, Un viņa karaliskai personai Viņš izteic padevīgu uzticību. Pie kājām ieročus tam noliktu, Ja viņš man trimdas sodu atsauktu Un zemes atpakaļ man atdotu. Ja ne, es izmantošu pārspēku Un pīšļus asinsstraumēm slacīšu, Kas nonāvēto angļu brūcēm līs. Cik tālu es no šāda nodoma, Lai trakā purpurvētrā izmirktu Šīs karaliskās zaļās zemes klēpis, To mana godbijība parādīs. Tā pavēstiet; mēs tikmēr kareivjus Uz noras zaļā klāja vedīsim.

Nortumberlends tuvojas pilij.

Un soļosim bez bungu dārdoņas, Lai var no mūru grīļojošās krants Tie vērot mūsu mazās prasības. Būs drausma tikšanās ar karali — Tikpat kā ugunij ar ūdeni, Kad, saduroties pērkongrāvienā, Tie pāršķeļ debess apmākušos vaigu. Lai uguns viņš; es rāmais lietus būšu. Lai trako viņš; es saviem ūdeņiem Pār zemi, ne pār viņu likšu līt. Nu ejam, raugiet, kāds būs karaļvaigs!

Tauru skaņas no ārienes un iekšienes. Trompetes. Uz mūra parādās karalis Ričards, bīskaps Karlails, Omerls, Skrūps un

Solsberijs.

Persijs.

Lūk, lūk, kur valdnieks Ričards paiādās Kā pietvīkusi, sadusmota saule Pa liesmojošiem vārtiem austrumos, Kad viņa redz, ka skaudīgs mākon's tīko Tās ceļu aizēnot un spozmi dzēst Tās gaišā gājumā uz vakariem.

Jorks.

īsts karalis viņš tomēr ir no skata. Lūk, viņa spožās ērgļa acīs mirdz Cēls karaļdiženums. Ak nediena, Ka nelaime šo skatu aptumšo!

Ričards

Nortu mberlendam.

Mēs esam pārsteigti, jo ilgi jau

Še stāvam, gaidot tevi ceļus lokām.

Mums šķita, esam mēs tavs karalis.

Un, ja tā ir, kā tavi locekļi

Drīkst aizmirst mums šo cieņu parādīt?

Ja neesam karalis, tad dieva roku rādi,

Kas atcēlusi mūs no amata.

Jo mirstīgie no asinīm un miesas

Ar roku nedrīkst aizskart scepteri,

Tik vien ar zagšanu un patvarību.

Un, ja jums šķiet, ka visi, tā kā jūs,

Mums novērsdamies sirdis atrāvuši

Un esam bāri, atstāti bez draugiem,

Tad ziniet: dievs, mans kungs visspēcīgais,

Vāc padebešos mēra armiju

Man palīgā; lai jūsu bērnus sit,

Kas nav vēl dzimuši, ne ieņemti.

Jo rokas jūs pret mani paceļat

Un manu kroņa slavu apdraudat.

Tā sakiet Bolingbrukam, tur viņš stāv •— Ik solis, ko viņš sper uz manas zemes, Ir baiga nodevība; atvērt nāk Viņš nikna kara asinstestamentu. Pirms nesīs karaļkroni tīkoto, Viņš peldēs angļu dēlu asinis Un zemes daiļo seju pārvērtīs No miera meitenīgā bāluma Par kara purpuru, un aprasos Tās noru zāli svaigām asinīm.

Nortumberlends.

Lai pasarg' dievs, ka mūsu karalis

Ar nelojāliem pilsoņieročiem

Tā tiktu pārsteigts. Henrijs Bolingbruks

Kā brālēns bijīgi jums skūpsta roku,

Pie karaliskā kapa apzvērot,

Kas cienījamā senča kaulus sedz,

Pie jūsu abu asins dižciltības,

Kas plūst no viena augsta avota,

Pie karaliskā Gaunta rokas kapā,

Pie paša cieņas un pie paša goda,

Pie visa, ko vien zvērēdams var teikt, •—

Nav cita mērķa viņa nācienam

Kā prasīt savas tiesības un lūgt

Uz ceļiem, lai to tūdaļ atbrīvo.

Tad, jūsu solījumu ieguvis,

Viņš rūsai nodos spožos ieročus

Un dzelzī kaltos zirgus staļļos liks,

Bet sirdi — majestātes dienestā.

Tā viņš pie sava prinča goda zvēr,

Un es kā augstmanis tam uzticos.

Ričards.

Nortumberlend, teic manu atbildi: Ar prieku sveicu savu brālēnu, Un visas viņa taisnās prasības Bez iebilduma izpildītas tiks. Ar tavu patīkamo valodu Tā laipnai ausij mīļas sveikas nes.

Nortumberlends atgriežas pie Bolingbruka. Omerlam.

Teic, brālēn, — vai tik laipna valoda Un vārgais izskats nepazemo mūs? Vai lūgt Nortumberlendu atpakaļ, Uz ciņu nodevēju saukt un mirt?

Omerls.

Nē, izlietosim vārdu ieročus,

Laiks gādās draugus, draugi — zobenus.

Ričards.

Ak dievs, nu bargo trimdas spriedumu, Ko lepnam augstmanim es noteicu, Man pašam jāatceļ ar laipnību. Kaut būtu es tik liels, kā ir mans vaids, Vai mazāks nekā karaliskais vārds! Kaut aizmirst varētu, kas biju es, Vai neatminēt, kam nu jābūt man! Tu celies, lepnā sirds? Tev brīv ir sist, Ja ienaidnieks mūs abus divus sit.

Omerls.

No Bolingbruka nāk Nortumberlends.

Ričards.

Ko karalim nu darīt? Padoties? To darīs viņš. No troņa atteikties? Viņš piekritīs. Vai viņam karaļvārds Nu jāzaudē? Ak dievs — lai notiek tā! Pret rožu kroni došu dārgumus, Pret mūka celli pilis mainīšu, Pret skrandu tērpu krāšņo apģērbu, Pret koka bļodām manus zelta kausus, Pret svētceļnieka spieķi — scepteri, Pret svētbildēm es tautu atdošu, Pret kapu atteikšos no karaļvalsts, Pret mazu mazu nezināmu kapu.

Vai ari aprociet uz lielceļa,

Kur tirgus braucēji ik dienas var

Ar kājām karalisko galvu mīt.

Tie manu sirdi min, kad esmu dzīvs,

Tad kādēj gan ne galvu mirušam?

Tu raudi, Omerl, mīkstsirdīgais brālēn!

Lai mūsu asaras par lietu kļūst,

Lai nopūtas gāž veldrē labību,

Un dumpju zemē ceļas dārdzība!

Varbūt ar bēdām varam jokus dzīt,

Uz raudāšanu noslēgt derības?

Tik ilgi vienā vietā asras liet,

Līdz pāris kapu tās mums izskalo.

Lai tad uz mūsu kapa uzraksta,

Ka asaras šo bedri izraka.

Tā ļaunums atnestu vēl labumu,

Bet ko es muldu jums par apsmieklu!

Mans augstais princi, lord Nortumberlend,

Vai viņa majestāte Bolingbruks

Ļaus nomirt Ričardam aiz vecuma?

Jūs pamājat, tad Bolingbruks teic: «jā».

Nortumberlends.

Kungs, viņš jūs gaida lejas pagalmā, Ja vien jums labpatiktu lejā nākt.

Ričards.

Jā, lejup nāku es kā Faetons, Kas straujos zirgus nespēj novaldīt.

Nortumberlends atgriežas pie Bolingbruka.

Ak lejā? Karaļi kur zemojas Un nodevējiem saka laipnības. Uz leju vajag karalim nu iet, Kur pūces ķērc, bet nevis cīrul's dzied.

Kāp) lejā.

Bolingbruks.

Ko saka majestāte?

Nortumberlends.

Sirdēsti

Tam aplam runāt liek kā jukušam. Viņš tomēr nāk.

Ienāk karalis Ričards ar pavadoņiem.

Bolingbruks.

Pie malas stājieties! Un majestātei godu parādiet!

Nometas ceļos. Mans augstais kungs!

Ričards.

Jūs, brālēn, pazemojat savu celi, Un zeme, skūpstot to, var lepoties. Es labāk sirdi jūsu mīlu justu, Ne goddevību manas acis redz. Jel piecelieties, zinu, sirds jums tiecas Vismaz līdz tam, kaut arī celi liecas.