VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS II

Bolingbruks.

Mans kungs, es tik pēc sava atnācis.

Ričards.

Tas pieder jums un tāpat es, un viss.

Bolingbruks.

Par tik, mans augstais kungs, jel esiet mans, Cik mīlas pelnu, godam kalpodams.

Ričards.

To pelnāt jūs, jo piederas tam gūt, Kas ātri, droši savu panākt prot. Sniedz roku, tēvoc, nost ar asarām, Tās mīlu pauž, bet prieka maz no tām. Kā tēvs es, brālēn, vēl par jaunu jums, Jūs diezgan vecs, lai būtu mantinieks.

Ko pieprasāt, to došu jums labprat, Jo pārspēks liek mums visu atdāvāt. Šķiet, mūsu ceļš uz Londonu nu ies?

Bolingbruks. Jā, kungs.

Ričards.

Tad nevaru es atteikties.

Taures. Visi aiziet.

Hercoga Jorka dārzs. Ienāk karaliene ar divām galma dāmām.

Karaliene.

Nu, kādas spēles uzsāksim šai dārzā, Lai smagās rūpju domas aizdzītu?

Pirmā dāma.

Mēs, kundze, uzsāksim bumbu spēles.

Karaliene.

Tas domāt liks par šķēršļiem pasaulē Un to, ka lejup mana laime rit.

Pirmā dāma.

Tad, kundze, dejosim.

Karaliene.

Man kājas nespēj prieka taktī diet, Kad sirds to bēdās nevar ieturēt, Un tādēļ, bērns, ne deju, bet ko citu.

Pirmā dāma.

Tad, kundze, stāstīsim mēs pasakas.

Karaliene.

Par bēdām vai par prieku?

Pirmā dāma.

Par abiem, kundze.

Karaliene.

Labāk ne par ko, Jo stāsts par prieku, kā man gauži trūkst, Vēl vairāk atgādinās bēdas man. Bet stāsts par bēdām, kā man pārāk daudz, Vēl vairāk bēdu nastu pavairos. Kas man jau ir, tā nav ko ilgoties, Un velti gaust pēc tā, kas pietrūcies.

Pirmā dāma. Es padziedāšu.

Karaliene.

Ja tev nesas prāts, — Man vairāk prieka darītu tu raudot.

Pirmā dāma.

Es raudātu, ja tas jums līdzētu.

Karaliene.

Ja varētu es bēdas izraudāt, Man raudām nepietrūktu asaru.

Ienāk dārznieks ar diviem kalpiem.

Bet klusu, tur, lūk, atnāk dārznieki. Mēs paslēpsimies te šai koku ēnā; Pret adatdozi lieku savu bēdu, Ka tie par valsti runās, kā arvien, Pirms posta postarunas apkārt skrien.

Karaliene un galma dāmas atiet sāņus.

Dārznieks.

Ej uzsien nokārušās aprikozes, Kā nevaldāmi bērni tēvam liek

Tās noliekties zem viņu smaguma. Dod nolīkušiem zariem atbalstu. Bet tu kā bende ej ar cirvi cērt Nost galvas ātraudzējām atvasēm, Kas šajā draudzē pārāk lepojas, — Sai valstī visiem jābūt vienādiem. Es tikmēr izravēšu nezāles, Kas veselīgiem ziediem paslepu Pa niekam nosūc zemes auglību.

Pirmais kalps.

Kādēļ šai žoga lokā ieturēt Mums formu, likumību, samērus, Kas izskatītos tā kā mūsu valsts, Kad jūras iežogotais dārzs, šī zeme, Ir usnēm pilna, ziedi nomākti, Kad sētas sagāztas un augļu koki Stāv neapkopti, dobes izjauktas Un labā zāle pilna kāpuru?

Dārznieks.

Jel paliec mierā! Tas, kurš pacieta So pārāk izlaidīgo pavasari, Pats tagad sastapies ar lapkriti. Ar platām lapām segtās nezāles, Kas, viņu grauzdamas, tam likās balsts, Nu Bolingbruks ar saknēm izrāvis. Tie bija Viltšīrs, Bušijs un vēl Grīns.

Pirmais kalps.

Vai tie ir beigti?

Dārznieks.

Jā, un Bolingbruks Tur gūstā izšķērdīgo karali. Cik žēl, ka valsti viņš tā nekopa Kā mēs šo dārzu. Lūk, kad pienāk laiks, Mēs koka ādā — mizā iecērtam, Lai, savas asinssulas pārbagāts, Aiz lepnības tas bojā neaiziet.

Ja tā viņš rīkotos ar augstprāšiem,

Tie pienākuma augļus audzētu,

Ko baudīt tam. Tāpat kā izgriežam

Mēs liekos zarus, auglīgie lai zeļ;

Tā darot, varētu viņš kroni nest,

Ko izšķiests laiks liek tagad projām mest.

Pirmais kalps.

Vai domājat, ka atcels valdnieku?

Dārznieks.

Viņš pazemots jau ir, un atcels to, Tur šaubu nav, jo vakar vakarā Kāds Jorka draugs šīs ziņas saņēma, Kas ļoti bēdīgas.

Karaliene.

Ja nerunāšu, mani nospiedīs.

Nāk uz priekšu.

Tu, dārza kopēj, līdzīgs Ādamam, Kā tava mēle drīkst šīs vēstis paust? Vai čūska sakūdījusi ir tevi, Lai vēlreiz grēkā krīti nolādēts? Kādēļ tu teic, ka atcelts karalis? Kā, zemais pīsli, drīksti pareģot Tu viņa krišanu? Teic, nelaimīgais, — Kad, kā, no kurienes šīs ziņas nāk?

Dārznieks.

Ak, piedodiet, man prieka maz to teikt, Bet, kundze, runāju es taisnību. Ir Bolingbruka rokās karalis, Un svērts tiek viņu abu liktenis. Stāv jūsu kunga kausā tik viņš pats Un uzpūtība, kas to vieglu dara, Bet otrā kausā lielais Bolingbruks Ar visiem angļu pēriem pretī stāv,

Un viņu smagme atsver Ričardu. Gan Londonā jūs redzēsiet, ka viss Ir tieši tā, kā esmu sacījis.

Karaliene.

Ak žiglā nediena tik vieglām kājām! Vai neattiecas tava vēsts uz mani, Kas dzirdu pēdējā? Tu kavējies, Lai ilgāk sirdī sāpes jānes man.

Dāmām.

Nu, dāmas, dosimies uz Londonu,

Lai viņas kungu bēdās redzētu.

Vai tādēļ dzimu es, lai skatītu

Ar skumjām Bolingbruka triumfu?

Par vaidu vēsti, ko man nesi tu,

Lai, dārzniek, tev ne stāds vairs neaugtu!

Karaliene ar galma dāmām aiziet.

Dārznieks.

Ak kundze, bēdas nedrīkst uzvarēt, Tu manu mākslu vari nolādēt. Šeit, kur tai asra noritēja, rūtu Es dobē sēšu, lai šī zāle būtu Ar savu rūgto smaržu piemiņai Šai bēdu karalienei raudošai.

Visi aiziet.

Ienāk Bolingbruks, Omerls, Nortumberlends, Persijs, Ficvoters, Sariļs, bīskaps Karlails, Vestminsteras abats. Citi lordi, heroldi, tiesas sulaiņi

ar Begotu.

Bolingbruks.

Šurp vediet Begotu! Nu, Bēgot, vari izsacīties brīvi, Ko zini tu par Glosternāvi teikt: Kurš sakūdīja mūsu karali, Un kurš šo asinsdarbu paveica?

Begots.

Tad nostādiet man pretī Omerlu.

Bolingbruks.

Nāc, brālēn, šurp un skaties uz šo vīru.

Begots.

Lord Omerl, zinu, jūsu drošai mēlei Derdz noliegt to, ko tā reiz teikusi. Tai laikā, Glosteru kad nokāva, Jūs teicāt: «Lūk, cik gara roka man, Ja tā no rāmā angļu galma sniedz Līdz tēvabrāļa galvai pie Kalē.» Tad pat starp citām runām dzirdēju, — Jūs apņēmāties drīzāk atraidīt

Simttūkstoš kronu nekā ieraudzīt, Ka Bolingbruks nāk atkal Anglijā. Vēl piebildāt, cik lielu svētību Šī jūsu rada nāve atnestu.

Omerls.

Jūs, prinči, cēlsirdīgie augstmaņi, Ko gan man atbildēt šim zemsirdim? Vai savas zvaigznes tādā kaunā likt Un sodīt to kā līdztiesīgu sev? Bet, ja to nedaru, tad būs mans gods Ar melīgajām lūpām apkaunots.

Nomet cimdu.

Lūk, mana ķīla ellē tevi trieks. Tu melo, neģēli! Bet taisnību Ar tavām asinīm es rādīšu. Kaut pārāk zemas tās, lai traipītu Šo manu bruņinieka zobenu.

Bolingbruks.

Lai paliek ķīla, Bēgot, necel to.

Omerls.

No visiem jums, tik vienu izņemot, Lai pats viscēlākais sauc mani cīņā!

Ficvoters.

Ja tava drosme līdzvērtīgu alkst, Še mana ķīla pretī tavējai. Pie saules spozmes, kas pār tevi līst, Es dzirdēju, ka cēlo Glosteru Tu lielījies uz nāvi aizraidījis. To noliegdams, tu melo desmitkārt, Bet ietriekšu šos melus atpakaļ Ar skaudro zobensmaili sirdī tev.

Omerls.

Tev, gļēvul, nepieredzēt tādu dienu.

Ficvoters.

Dievs dod, kaut būtu tā šī pati stunda!

Omerls.

Lai, Ficvoter, tu ellē nolādēts!

Persijs.

Tu melo, Omerl! Sajā apsūdzībā Tā gods ir tikpat tīrs, cik netīrs tavs. Tu vainīgs! Lūk, še ķīlu nometu. Līdz beidzamajam elpas vilcienam To pierādīšu. Cel, ja uzdrīksties!