VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Tik dižā pulkā viņus nolasīt?

Tur briesmīgs pants tev būtu jāatrod:

Par kādu karali, ko nogāza,

Un lauztu zvērestu, kas aptraipīts

Un nolādēts ir debess grāmatā.

Bet jūs, kas ziņkārīgi skatāties,

Kā mani dzen mans posts, kaut dažs no jums,

Tāpat kā Pilāts, rokas mazgājat

Un viltus līdzjūtību izrādāt.

Jūs tomēr mani krustam nodevāt,

Šo grēku ūdens nevar nomazgāt!

Nortumberlends.

Kungs, beidziet reiz un lasiet sarakstu!

Ričards.

Man acis asarās, es neredzu, Bet sājā valgme tomēr netraucē Šeit nodevēju pulku saskatīt. Bet, ja es pats uz sevi paraugos, Tad redzu — nodevējs es līdz ar tiem, Jo labprātīgi esmu piekritis, Lai karaliskās miesas izģērbtu, Lai spēks top vājš un slava pazemota, Un majestāte paliek vienkāršs kalps.

Nortumberlends. Mans kungs!

Ričards.

Ne tavs, ne cita kungs, tu zaimotāj! Man nav vairs vārda, nav vairs titula, Pat kristīts vārds, pat tas ir pazudis, Tas nozagts man. Ak melnā nediena, Jau tik daudz ziemu man aiz muguras, Un nu es nezinu, kā jāsaucas. Kaut būtu smieklīgs sniega karalis, Tad, Bolingbruka saulē stāvēdams, Es sīkās ūdens lāsēs izkustu.

Ak valdniek labais, valdniek varenais, Kaut tavā spēkā labuma vēl maz, Ja Anglijā mans vārds kaut ko vēl spēj, Lai tūdaļ pagādā man spoguli, — Es gribu redzēt, kāds ir karalis, Kas savu dižciltību zaudējis.

Bolingbruks.

. Lai aiziet kāds un atnes spoguli.

Kalps aiziet.

Nortumberlends.

Pirms atnes, izlasiet šo papīru.

Ričards.

Tu, sātan, moci mani jau pirms elles!

Bolingbruks.

Lai paliek tagad, lord Nortumberlend.

Nortumberlends.

Bet pilsoņi būs neapmierināti.

Ričards.

Gan tiks i tiem, jo diezgan lasīšu,

Kad aplūkošu īsto grāmatu,

Kur manu grēku saraksts — tas es pats.

Atgriežas kalps ar spoguli.

Dod spoguli, lai varu izlasīt! Tik vien vēl dziļas grumbas? Bēdas cērt Man sejā cirtienu pēc cirtiena Un nav to ievainojušas vēl dziļāk? Ak spogul glaimīgais, tu mani vil Kā laimes dienu biedri. Vai šī seja Reiz tik daudz vīru savā pajumtē Ik dienas turēja? Vai šī bij tā, Kur jāmiedz acs, kā saulē veroties? Vai tā, kas tik daudz aplamību vieda,

Līdz beidzot pārspēja to Bolingbruks? Tik nīcīgs mirdzums šinī sejā spīd, Tikpat cik nīcīga ir pati seja.

Nosviež spoguli zemē.

Simt lauskās sadrupusi tur tā guļ. Lūk, klusais valdniek, spēles mācība — Cik ātri bēdas seju izposta.

Bolingbruks.

Nē, jūsu bēdu ēna postīja Tik jūsu sejas ēnu.

Ričards.

Vēlreiz teic — Tik manu bēdu ēna! Ha! Nu, lūk! Tas taisnība — man bēdas iekšā grauž, Un manu sāpju ārējs izpaudums Ir neredzamo bēdu atēna, Kas izmocītā sirdī klusi briest. Tur viņu būtība. Es pateicos Par tavu karalisko cēlumu — Tu devi manām raudām iemeslu Un mācīji to apraudāt. Vēl lūdzu Tik vienu, tad es netraucēšu vairs. Vai es to dabūšu?

Bolingbruks.

Teic, krietno brālēn!

Ričards.

Es esmu varenāks par karali: Kad biju valdnieks, tad man glaimoja Tik pavalstnieki, nu es pavalstnieks, Man glaimo pats visaugstais karalis. Ja es tik liels, tad nenākas man lūgt.

Bolingbruks. Nu, prasi!

Ričards.

Bet vai es to dabūšu?

Bolingbruks.

Tu dabūsi. Ričards.

Tad atļaujiet man iet.

Bolingbruks. Uz kurieni?

Ričards.

Vienalga, tik lai neredzētu jūs.

Bolingbruks.

Lai daži aizvāc to uz Taueru.

Ričards.

Ak debess! Aizvākt? Aizvācēji, kas Uz augšu tiek pēc karaļkrišanas.

Karalis Ričards, daži lordi un sargs aiziet.

Bolingbruks.

Mēs savu kronēšanu noliekam Uz trešdienu, tad esiet gatavi.

Visi aiziet, Izņemot bīskapu Karlallu, Vestminsteras abatu un Omerlu.

Abats.

Se vaidu pilnu ainu redzējām. Karlails.

Tie vaidi vēl tik nāks, un tiem, kas dzims, Kā dzelksnis ass šī diena krūtīs grims.

Omerls.

Vai tēvi nezin padomu še dot, No šāda kauna valsti atbrīvot?

Abats.

Pirms brīvi savas domas izsaku, Jums jāpieņem ir sakraments par to, Ka ne vien slēpsiet manu nodomu, Bet arī pildīsiet, ko nolemšu. Es redzu, jūsu pieri īgnums sedz, Sirds bēdu pilna, acis asarās. Pie azaida jums plānu atklāšu, Kas sola mums vēl gaišu rītdienu.

Visi ulzlet.

Iela uz Taueru. Uznāk karaliene ar galma dāmām.

Karaliene.

Te valdnieks nāks, šis ir tas sāpju ceļš Uz drūmo torni, ko reiz Cēzars cēlis. Tā krama klēpim lepnais Bolingbruks Par cietumnieku manu draugu dod. Te atpūtīsimies, ja vien šai zemē Vēl atpūta var būt tās karalienei.

Uznāk Ričards ar sargu.

Bet klusu, lūk, nē, labāk neskatiet — Kā novītis ir manas dvēsles zieds. Kā rasa izlīstiet aiz žēluma, Kas mīlas asrām viņu spirdzina. Tik tuksnesis, kur stāvējusi Troja, Tik atmiņa kā sena kapvieta, Ne Ričards vairs. Ak skaistā viesnīca, KādēJ tu kļuvi bēdu mājvieta, Bet prieks un laime krogā viesojas?

Ričards.

No bēdām vaļā raisies, skaistule, Tā nedari, ka drīzāk nāk mans gals, •— Un bijušo par sapni uzskati, No kura mostot sevi ieraugām. Es patiesībā esmu postam brālis,

Un posts un es — līdz nāvei vienoti. Steidz tu uz Franciju un ieslēdzies Tur svētā klosterī. Ar svētu dzīvi Mums aizsaulē ir kronis jāatgūst, Ja šeit virs zemes bija lemts tam zust.

Karaliene.

Vai tā tev skats un prāts ir pārvērties? Vai Ričards kļuvis vājš? Vai Bolingbruks Tev jēgu ņem un sirdī iespiežas? Uz priekšu mirstošs lauva ķetnu stiepj, Ja cita nav, tad zemi dusmās plēš, Ka uzveikts tas. Vai tu kā skolnieks gribi Nu kautri saņemt sodu, rīksti skūpstīt Un pazemīgi dusmu priekšā līst, Kas esi lauva, zvēru karalis?

Ričards.

Jā, zvēru gan, ja nebijis tas tā, Vēl laimīgs valdītu pār cilvēkiem. Tu, labā, steidzies prom uz Franciju, Par mani domā kā par mirušu Un kā pie nāves gultas atvadies. Pie uguns sēžot ziemas vakaros, Tu veciem labiem ļaudīm stāstīt liec Par vaidu pilniem laikiem senatnē. Tad, labu nakti sakot, savukārt Tiem manu bēdu dzīvi izstāsti Un raudošus tos gulēt aizvadi. Lai bezjūtīgās, cietās pagales Cieš līdzi tavai skumjai valodai, Un, sēros ogļu tērpos ģērbušās, Tās uguni aiz žēlām izraudās Par karali, kas troni zaudējis.

Uznāk Nortumberlends un pavadoņi.

Nortumberlends.

Kungs, Bolingbruks ir prātu grozījis — Jums jātiek Pamfretā, ne Tauerā.

Un, kundze, ari jums ir pavele — Jums steigšus jādodas uz Franciju.

Ričards.

Nortumberlend, tu pakāpes, pa kurām Kāpj augšā manā tronī Bolingbruks. Nav tālu laiks, kad būs jau izaudzis Un strutains uztrūks grēka augonis. Ja valsti pārdalītu Bolingbruks, Tu domātu, ka puse tev par maz, Jo tu tam palīdzēji visu gūt. Un Bolingbruks par tevi domās tā: Tu proti uzcelt viltus karaļus, Gan pratīsi, ja tevi aizvainos, No viltus ceļā gūtā troņa gāzt. Tā jūsu mīlestībā bailes dzims Un bailēs naids, kas jūs no briesmām drīz Ar nopelnītu nāvi atpestīs.

Nortumberlends.

Par saviem grēkiem atbildēšu pats. Nu, atvadieties, tūdaļ jāšķiras!

Ričards.

Tad divkārt cilvēki man šķirties liek Un salauž divkārtēju laulību, Kas vienoja ar kroni un ar sievu.

Karalienei.

Ar skūpstu atraisīsim zvērestu,

Bet nē, ar skūpstu tas reiz apstiprināts.

Nortu mberlendam.

Šķir mūs, Nortumberlend! Mans ceļš nu ies Uz ziemeļiem, kur sals un slimības, Bet manai sievai turp, no kurienes Kā jaukais maijs reiz nāca karaliene, Kas atstāj mūs kā īsa ziemas diena.