VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Kas agrāk līdzīgi ir cietuši.

Tā viens es daudzus ļaudis tēloju,

Kas visi kurn. Es brīžam karalis,

Tad nodevība liek man vēlēties,

Kaut ubags būtu es, un tas tad esmu, Bet uzmācas man posts un pārliecina, Ka labāk būt par karali. Un, lūk, Es atkal karalis, tad atceros, Ka Bolingbruks ir mani nogāzis, Un topu par neko. Bet, lai vai kas Es būtu, kas tik cilvēks vien var būt, — Neviens nav mierā ne ar ko, līdz pats Top par neko. Vai dzirdu mūziku?

Mūzika.

Hei, takti! Rūgtas saldās skaņas top, Ja samēru un takti neietur; Tāpat ir mūsu mūža mūzikā. Šeit es ar smalku dzirdi saklausu, Ja taktī kļūdas, noskaņota stīga, Bet manas valsts un laika saskaņā Es nekārtīgo ritmu nejutu. Laiks, ko es izšķiedu, nu mani šķiež, Es esmu kļuvis viņa pulkstenis. Kā sekundes man skumjās domas tikšķ Un acu ciparnīcu atmēro, Kur pirksts arvien ir vērsts kā rādītājs, No acīm slaukot rūgtās asaras. Bet sitieni, kas stundas pavēsti, Man, žēli vaidot, pašā sirdī sit Kā pulksteņzvanā. Asras, elsas, vaidi Man rāda stundas, minūtes, bet laiks Tik ātri Bolingbruka līksmē trauc, Bet es kā pulksteņvīriņš blēņojos. Kaut rimtu mūzika, tā prātu jauc, Gan muļķiem atdodot tā sajēgu, Bet mani, gudro, dara pamuļķu. Lai tomēr svētīts tas, kas sūta to, — Tā mīlu pauž, bet mīla Ričardam Ir dārgums rets šai naida pasaulē.

Ienāk staļļa puisis.

Puisis.

Sveiks, karaliskais princi!

Ričards.

Paldies, mans augstais pēr! Bet es un tu Mēs neesam ne plika graša vērti. Kas esi tu un kā še iekļuvi, Še iekļūst vienīgi tas īgnais suns, Kas pamet ēsmu manai nelaimei.

Puisis.

Par staļļa puisi kalpoju, kad tu Vēl valdīji. Nu, dodamies pie Jorka, Ar pūlēm izdabūju atļauju Vēl vecā kunga sejā palūkot. Kā sirds man sažņaudzās, kad redzēju Tur kronēšanas dienā Londonā, Kā Bolingbruks ar tavu bēri jāj — To zirgu, kuru bieži jāji tu, Un es to audzēju un apkopu.

Ričards.

Ar manu bēri jāja? Saki, draugs, — Kā tas zem viņa soļoja?

Puisis.

Tik lepni, it kā bruģi nicinātu. Ričards.

Kā? Lepojās tas Bolingbruku nest? Šis lops no karaļrokas ēda maizi, Šīs rokas glāsts tam ļāva lepnam būt! Vai nepakrita viņš — jo lepnais krīt — Un nenolauza kaklu viltniekam, Kas lepni sēdēja tam mugurā? Ak, piedod, zirgs! Kādēļ man tevi rāt? Tu esi radīts klausīt cilvēkiem Un dzimis nest. Es nepiedzimu tāds,

Bet nastu nesu it kā ēzelis, Ko piešo, dzen un moka Bolingbruks.

Ienāk uzraugs ar bļodu rokā.

Uzraugs

staļļa puisim.

Nu pietiek, puisi, taisies projām drīz! Ričards.

Ja mani mīli, ej, kaut laiks bij īss. Puisis.

Ko mēle nedrīkst teikt, lai runā sirds.

Aiziet.

Uzraugs.

Kungs, vai jums labpatiktu iebaudīt? Ričards.

Tu pirmais nogaršo, kā parasti. Uzraugs.

Es nedrīkstu, sers Ekstons aizliedza, Nesen še ieradies no karaļa.

Ričards.

Pie velna karali un tevi līdz!

Man pietiek, man jau sen līdz kaklam viss!

Sit uzraugu.

Uzraugs.

Ak, glābiet, palīgā!

Ienāk Ekstons ar apbruņotiem kalpiem.

Ričards.

Kas tas? Vai pašas nāves uzbrukums? Tu, blēdi, pats man nāves rīku sniedz!

Izrauj kādam kalpam cirvi un nosit viņu. 463

Ej, ellē kādu vietu aizpildi!

Viņš nosit vēl otru, tad Ekstons notriec Ričardu zemē.

Tu degsi nedziestošās ugunīs,

Jo svēto zemi es traipījis

Un izlej karaliskās asinis!

Gars trauc uz debestroni ceļu šķirt,

Bet miesas graustam lejup grimt un mirt.

Mirst.

Ekstons.

Tam drosme bij un karaļasinis,

Ko izlēju. Kaut labi beigtos viss,

Jo velns, kas teica man — šis darbs būs labs,

Nu čukst, ka ellē pierakstīts tas taps.

Es karalim šīs miesas gribu nest,

Bet pārējos jūs varat bedrē mest.

Aiziet.

Tauru skaņas. Ienāk Bolingbruks, Jorks un citi lordi līdz ar pavadoņiem.

Bolingbruks.

Nupat vēl dumpinieki Glosteršīrā Ir pelnos pārvērtuši Saisestru — Tas ir visjaunākais, bet nezinām, Vai sagūstīti tie vai krituši.

Ienāk Nortumberlends.

Lord, esiet sveicināti! Kas no jauna?

Nortumberlends.

Vispirms lai slavēts svētais karaļgods! Uz Londonu jau cejo Oksforda Un Blanta, Kenta, Solsberija galvas.

Pasniedz papīru.

Bet, kādā veidā sagūstīja tos, To tev šis papīrs plaši paskaidros.

Bolingbruks.

Par pūlēm mums tev paldies jāsaka, Tev krietna alga būs pēc nopelna.

Ienāk Ficvoters.

Ficvoters.

Uz Londonu es aizsūtīju, kungs, Vēl divu ļauno sazvērnieku galvas, Ko Benets Sīlijs nēsāja un Brokass. Tie gatavojās tevi nonāvēt.

Bolingbruks.

Tev netiks aizmirsti šie pūliņi. Es zinu, cik tev lieli nopelni.

Ienāk Persijs un bīskaps Karlails.

Persijs.

Pats abats — sazvērnieku vadonis — Aiz smagiem sirdēstiem ir atdevis Jau tumšam kapam miesas grēcīgās. Bet še stāv Karlails dzīvs, lai saņemtu Par savu spītu karaļspriedumu.

Bolingbruks.

Sis ir mans spriedums, Karlail, uzklausies: Sev klusu, svētu mītni izvēlies, Kas būtu labāka par tavējo. Tur klusā mierā nobeidz dzīvi šo,

Jo, kaut gan biji tu mans ienaidnieks, Man tavu godu redzēt bija prieks.

Ienāk Ekstons un nesēji ar zārku.

Ekstons.

Šis zārks tev, valdniek, tavas bailes nes, Jo tajā atdusas bez dzīvības Visstiprākais no taviem naidniekiem — Te paglabāts ir Ričards no Bordo.

Bolingbruks.

Tev, Ekston, paldies neteikšu par to. Tavs asinsdarbs i mani aptraipa Un angļu slavai kaunu padara.

Ekstons.

Pēc jūsu vārdiem darīju es to.

Bolingbruks.

Tie nemīl indi, kas to pielieto,

Ne tevi es! Kaut vēlējos tā nāvi,

Nu mīlu to, bet tu še ienīsts stāvi.

Tev alga — sirdsapziņas moku sārts,

Ne labvēlīgs un laipns karaļvārds.

Kā Kains, kas nedrīkst dienai rādīt vaigu,

Bez gala klīdīsi pa nakti baigu.

Jel ticiet, lordi, jūtos noskumis,

Ka manai laimei pielīp asinis.

Lai nāk ikviens, mēs kopā sērosim

Un visi melnas drēbes apvilksim.

Bet es uz svēto zemi ceļošu,

Lai asinis no rokām mazgātu.

Nu līdz ar mani zārkam pakaļ ejiet

Un, manas sāpes cienot, asras lejiet.

Visi aiziet.

RIČARDS II

šī karaļdrāma sacerēta ap 1595.—1596. gadu. 1623. gadā tā uz­ņemta in folio izdevumā.

Galvenais avots šai drāmai bijis Holinšeda hroniku otrais izde­vums, bet daži sīkumi aizgūti arī no citiem hronistiem.

Tāpat kā Ričardā III arī Ričardā II vērojama Marlova ietekme, tomēr Šekspīra drāmās vārsmas plūst vieglāk, valoda dzīvāka un gal­venā varoņa tēls smalkāk iezīmēts. Savās rakstura pazīmēs Ričards II hronikās tēlots līdzīgs Edvardam II.

Kā Edvardu II, tā arī Ričardu II hronikas attēlo deģenerētus un gjēvus. Marlova Ričards II tēlots līdzīgs hroniku Ričardam II. Atšķi­rībā no Marlova drāmas Šekspīram centrālā problēma ir jautājums par valsts likteni. Tieši šī problēma noteic Šekspīra drāmas R/čards II kompozīciju. Tomēr arī karaļa personības problēmai Šek­spīrs piešķir būtisku nozīmi. Šekspīrs raksturo Ričardu II kā sarež­ģītu, untumainu un izlutinātu cilvēku. Feodālisma laika princips par karaļa varas dievišķo izcelšanos darbā neaizēno personu raksturo­jumu.

Bolingbruks pilnīgs pretstats Ričardam II. Tas ir cilvēks, kura panākumus nodrošina viņa gribas spēks un mērķtiecīgā rīcība.

Drāmas beigās redzam jaunas drāmas sākumu, kurā risināsies tālākās Anglijas vēstures attīstības ainas.