VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS II

Bolingbruks.

Kas lēcies brālēnam, Ka viņš tik satraukts apkārt lūkojas?

Omerls.

Lai dievs jūs sarga! Lūdzu, majestāt, Ar jums zem četrām acīm parunāt!

Bolingbruks.

Tad ejiet, atstājiet mūs vienus še.

Persijs ar lordiem aiziet.

Nu sakiet, brālēn, — kas tad ir ar jums? Omerls,

nomezdamies ceļos.

Lai mani ceļi zemē sakņotos Un mēle pieliptu pie aukslējām, Ja teikšu ko, pirms esmu apžēlots.

Bolingbruks.

Vai grēks tev nodomāts vai izdarīts? Ja pirmais, tad, lai gūtu draudzību, Lai cik tas smags, to labprāt piedodu.

Omerls.

Tad Jauj man durvis apgriezt atslēgu, Lai nenāk kāds, pirms visu izstāstu.

Bolingbruks.

Lai notiek, kā tu vēlies.

Omerls aizslēdz durvis.

Jorks

aiz durvīm.

Mans valdniek, atver durvis! Uzmanies, Jo tur pie tevis ir kāds nodevējs!

Bolingbruks,

izraudams zobenu.

Tu man vairs nekaitēsi, neģēli!

Omerls.

Jel atriebēja roku atturi, Jo baidīties tev nav vairs iemesla.

Jorks

aiz durvīm.

Jel atver, valdniek, stūrais pārdrošniek, Vai man būs pieklājība jāaizmirst? Ja neatvērsi, izlauzīšu durvis!

Bolingbruks atslēdz durvis un pēc tam atkal aizslēdz.

Ienāk Jorks.

Bolingbruks.

Kas ir jums, tēvoc? Elpu atvelciet Un stāstiet, cik jau tuvu briesmas draud, Lai apbruņojamies tās sagaidīt.

Jorks,

sniegdams papīru.

So rakstu lasot, zināsi tūlīt, Ko man aiz steigas grūti izsacīt.

Omerls.

Kad lasi, atceries, ko solīji. Es nožēloju, izlaid manu vārdu, Jo sirds man nav ar roku vienota.

Jorks.

Tās vienojās, kad parakstīji šo, Ko izrāvu no tavas azotes! Tik bailes liek tev visu nožēlot! To, valdniek, nesaudzē, jo saudzība Var kļūt par čūsku, kas tev sirdī dzeļ.

Bolingbruks.

Ak, sazvērnieku plāni pārdrošie! Ak, nodevīgā dēla krietnais tēvs! Tu sudrabtīrs un nesaduļķots strauts, Pa dūņu pilnu gultni tecēdams, Tavs dzidrais ūdens tagad piegānīts. Tavs lielais krietnums tev par ļaunu nāk, Bet tēva skaidrā sirds še atvaino Tā negodīgā dēla nāvesgrēku.

Jorks.

Mans tikums apsedz viņa negodu,

Un manu godu izšķiež viņa kauns —

Kā žūpas — dēli skopā tēva zeltu.

Mans gods būs dzīvs, ja viņa negods mirs,

Ja ne, tad kaunā mana dzīve irs.

Man nāvi spried, ja viņu saudz tavs prāts, —

Dzīvs nodevējs, bet taisnais notiesāts.

Hercogiene

aiz durvīm.

Še sieviete, kas tevi auklēja! Jel atver, runā, žēlo ubadzi, Kas vēl nekad nekā nav lūgusi.

Bolingbruks.

Lūk, mainās skats, no drāmas iznāk še Nu spēle «Karalis un ubadze».

Omerlam.

Mans Jaunais brālēn, laidiet iekšā to, Jo jūsu dēj še viņa ubago.

Jorks.

Ja piedos katram, kas vien aizlūgt nāks, Tāds grēku koks tiks vēl jo raženāks. Griez trūdu zaru nost, tas vesels kļūs; Ja ne, tad visam bojā jāiet būs.

Ienāk hercogiene.

Hercogiene.

Kungs, neuzticies tam! Šis cietsirdis Ne dēlu, nedz ko citu mīlējis.

Jorks.

Kas tev še, neprātīgā, meklējams? Vai vēl pie krūts šis viltnieks barojams?

Hercogiene,

nomezdamās ceļos. Ak, žēlojiet! Es, valdniek, lūdzu še!

Bolingbruks.

Jel piecelieties, krustmāt!

Hercogiene.

Nē, vēl ne. Es mūžam gribu tā uz ceļiem būt, Neviena laimes brīža neiegūt. Tu vienīgais man vari prieku dot Un maldījušos zēnu apžēlot.

Omerls.nomezdamies ceļos. Es mātei līdzi ce|os nometos.

Jorks,

nomezdamies ceļos.

Es pretī abiem loku savējos. Tev slikti ies, ja viņu žēlosi!

Hercogiene.

Jel paraugies, viņš nelūdz nopietni. Vai bēdīgs Jorks, vai acis asarās? Mums sirdīs, tam tik lūpās lūgšanas. Viņš lūdzas tā, lai tiktu noraidīts, Mums sirds un prāts, un dvēsle lūdzas līdz, Tā gurdie ceļi labprāt pieceltos, Mēs lūgsim, kaut mums zemē sakņotos. Par izlikšanos viņa lūgsna kļūst, No mūsu — dedzība un cieņa plūst. Tā lūgumu ir mūsējs pārlūdzis, Ak, žēlo to, kas ir to pelnījis!

Bolingbruks.

Jel, krustmāt, celieties!

Hercogiene.

Ne «celieties»! Bet «piedots» saki, tad tik «celieties»! Ja aukle būtu es, tad mācītu Tev pirmo vārdu šļupstēt — «piedodu». Nekad vēl vārds nav ticis gaidīts tā. Teic, žēlsirdība pamācīs tev, kā. Kaut īss, tad tomēr salds ir vārdiņš šis, Visskaistākais, ko teikt var karalis.

Jorks.

Kungs, teic kā franči — pardonnez moi.

Hercogiene.

Lai piedošana pati sevi liedz? Ak bargais vīrs, tik nežēlīgs un ciets, Tu pašu vārdu pretī vārdam liec? Es franču vārdus izšķirt nevaru, Teic «piedots», kā pie mums to sacītu. Teic vārdos to, kas tavās acīs mirdz, Un uzklausi, ko runā tava sirds, Kad, mūsu žēlās lūgsnas uzklausot, Tā piedot vēlētos un apžēlot.

Bolingbruks.

Jel, krustmāt, celieties!

Hercogiene.

Tas vēl nav viss. Es gaidīšu, līdz būsi piedevis.

Bolingbruks.

Es piedodu, un man lai piedod dievs!

Hercogiene.

Lai slavēts celis, ceļos nometies! Es bailēs drebu, vēlreiz atkārto, Ja reizi piedod, divreiz saki to .. .

Bolingbruks.

No sirds es piedodu.

Hercogiene.

Pats dievs un kungs virs zemes esi tu!

Bolingbruks.

Bet sazvērnieku bandas neliešiem, Šim abatam un visiem pārējiem Lai negals mīšus min uz papēžiem. Uz Oksfordu mēs vīrus sūtīsim Un visur nodevējus dzenāsim. Es zvēru, tie vairs ilgi nedzīvos,

uil

Bet mirs, kad zināšu, kur meklēt tos. Sveiks, tēvoc! Sveiki, brālēn, topi cēls, Ir glābis tevi mātes lūgums kvēls.

Hercogiene.

Nāc, dievs lai tevi jaunu dara, dēls.

Visi aiziet.

Ienāk Ekstons ar kādu kalpu.

Ekstons.

Vai dzirdēji, ko valdnieks sacīja? «Vai nav neviena drauga mums, kas reiz No dzīvām šausmām atpestītu mūs?» Vai nebij tā?

Kalps.

Jā, tā viņš sacīja. «Vai nav mums drauga?» divreiz teica viņš Un divreiz atkārtoja uzsvērdams. Vai tā viņš nedarīja?

Kalps.

Tieši tā.

Ekstons.

To sacīdams, viņš manī pavērās, Kā domājot: «Kaut būtu tu tas vīrs, Kas man šīs bailes izrautu no sirds, Tas ir, šo karali tur Pamfretā.» Es atbrīvošu to no naidnieka!

Ienāk karalis Ričards.

Ričards.

Es prātā salīdzināt gribēju

Ar pasauli šo manu cietumu,

Bet pasaule ir ļaudīm pārpilna,

Un šeit. tik viena nieka radība, —

Tad nevar to, bet tomēr centīšos.

Lai smadzenes ir manas dvēsles vīrs,

Bet dvēsle — sieva, abi kopā tie

Tad radīs prātojošu domu cilti,

Kas apdzīvos šo mazo pasauli,

Būs gražīgas, tāpat kā cilvēki,

Jo apmierinātus še nesastop.

Pat domas cēlākās jeb «garīgās»,

Pat tās aizvien ar šaubām sajauktas,

Un svētiem tekstiem pretī tekstus liek,

Kā: «Laidiet bērniņus pie manis», bet:

«Tik grūti iekļūt debesvalstībā

Kā izlīst kamielim caur adataci».

Uz brīnumainām lietām, kā arvien,

Sniedz lepnās domas, — kā man izplēsties

Ar nagiem cauri cietam akmens žogam

Un pusgruvušās cietumsienas graut, —

Tās mirst aiz lepnuma, kad nespēj to.

Un padevības domas sevi māna,

Ka tās ne pirmās, nedz ar pēdējās,

Ko likten's licis savā verdzībā,

Kā bluķos likti muļķa ubagi,

Kas nekaunas, jo — citiem ies tāpat.

Tiem šajās domās mierinājums tas:

Likt pašu likstas citiem mugurās,