VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Omerls.

Ja ne, lai nopūst roka un nekad Vairs neceļ atriebīgo tēraudu Pār spožo bruņcepuri naidniekam.

Cits lords.

Es tevi, zvērestlauzēj, izaicinu, Jo melu klāsts tev sakrājies tik liels, Ka jākliedz tavā nodevēja ausī No ausmas līdz pat rietam. Lūk, kur ķīla. Ja uzdrīksties, tad pieņem divkauju.

Omerls.

Kurš vēl liks pretī? Visus izsaucu! Man vienās krūtīs tūkstoš drosmes mīt, Lai desmittūkstoš tādiem spītētu!

Sarijs.

Lord Ficvoter, es labi atceros, Kad jūs un Omerls toreiz runājāt.

Ficvoters.

Tā ir, jūs arī toreiz bijāt klāt Un līdz ar mani varat liecināt.

Sarijs.

Pie dieva vārda, viss ir samelots!

Ficvoters.

Tu melo, Sarij!

Sarijs.

Negodīgais zēn! Lai guļ šie meli man uz zobena, Līdz piepildīta taisnā atmaksa Un melis pats ar saviem meliem dus Kā zemes klēpī galvaskauss tik kluss. Par zīmi tam es ķīlu nometu, Ja uzdrīksties, tad pieņem divkauju.

Ficvoters.

Tu velti tramdi strauju kumeļu.

Ja elpot drīkstu, dzīvot, ēst un dzert,

Tad drīkstu sastapt klāņos Sarij u,

Lai uzspļautu. Es saku — melo viņš!

Un vēlreiz melo! Lūk, še goda saite,

Ar ko pie barga soda tevi siet.

Kā laimi vēlos es šai pasaulē,

Tā vēlreiz Omerlu es apsūdzu.

Bez tam, kā teica Norfolks — trimdinieks,

Tu aizsūtīji vīrus uz Kalē,

Lai cēlo hercogu tie nonāvē.

Omerls.

Lai uztic ķīlu man kāds goda vīrs. Nav taisnība! Ja Norfolks pārnāktu, Es godu aizstāvēt to izsauktu.

Bolingbruks.

Zem ķīlas visām ķildām jāpaliek, Līdz atsauks Norfolku, un tā tas būs. Tam visas zemes, muižas atdošu, Kaut naidnieks viņš; bet, kad būs atgriezies, Ar Omerlu tam likšu cīnīties.

Karlails.

Šo goda dienu neredzēt nekad. Par Jēzu Kristu trimdā cīnoties, Ir daudzreiz Norfolks, slavā plīvojot, Mums svēto krusta zīmi pacēlis Pret turkiem, pagāniem un saracēņiem. No cīņām noguris, tad Itālijā Viņš apmetās un laipnā Venēcijā Šai jaukai zemei miesas atdeva, Bet garu Kristum, savam vadonim, Zem kura karoga viņš cīnījās.

Bolingbruks.

Kā, bīskap, — vai tad Norfolks nav vairs

Karlails.

Tik tiešām, kā es dzīvoju, mans kungs.

Bolingbruks.

Lai saldais miers tā mīļo dvēseli Uz miera vietu Abramklēpī nes. Zem ķīlas, lordi, strīdiem jāpaliek, Līdz mēs jums cīņas dienu noteiksim.

Ienāk Jorks ar pavadoņiem.

Jorks.

Pie tevis, hercog Lenkaster, es nāku No troņa zaudētāja Ričarda. Viņš labprāt tevi ce] par mantnieku Un liek tev rokā augsto scepteri. Nu tronī kāp no viņa mantotā. Lai ilgi dzīvo Henrijs Ceturtais!

Bolingbruks.

Tad, dieva vārdā, karaļtronī kāpšu.

Karlails.

Dievs pasargi no tā!

Kaut karaļpriekšā slikti jārunā,

Man tomēr taisnība ir jāsaka.

Ja būtu kāds starp mums tik dižciltīgs,

Ka spētu tiesāt augsto Ričardu,

Tam īstā dižciltība mācītu

Sai kauna darbā nepiedalīties.

Kurš pavalstnieks var tiesāt karali?

Un kurš no mums nav viņa pavalstnieks?

Aiz muguras pat zagļus netiesā,

Kaut viņu vaina acīm redzama.

Bet dieva varenības līdzinieks,

Tā virsnieks, sūtnis, vēlēts pilnvarnieks,

Kas svaidīts, kronēts, jau kopš gadiem celts,

Ar pavalstnieku vārdu tiesāts tiks

Un pats nav klāt! Lai pasarg' dievs no tā,

Ja kur starp kristīgajiem augstmaņi

Vēl spētu rīkoties tik zemiski.

Kā pilsonis es saku pilsoņiem

Un droši uzstājos par karali:

Sis jūsu sauktais valdnieks Bolingbruks

Ir tikai zemisks karajnodevējs.

Ja viņu kronēs, tad es paredzu «—

Šo zemi mēslos angļu asinis,

Un nākotne šo darbu apraudās.

Pie pagāniem un turkiem dusēs miers,

Bet šinī miera mītnē negants karš

Ar cilti cilti jauks, ar asnīm asnis.

Tik briesmas, dumpība un izbailes

Šo zemi apsēdīs, lai pārvērstu

Par galvaskausiem klātu Golgātu.

Ja dzimtas starpā naidu saceļat —

Tā būs visdrausmīgākā šķelšana,

Kas šajā posta zemē redzēta.

Vēl centīsimies novērst nelaimi,

Lai vēlāk nenolād mūs pēcteči.

Nortumberlends.

Jūs labi spriežat, ser. Par pūliņiem Jūs apcietinām nodevības dēļ. Lord Vestminster, lai jūsu uzdevums Līdz tiesai viņu labi apsargāt. Vai lordi pieņem pilsoņprasības?

Bolingbruks.

Šurp vediet Ričardu, lai atsakās No troņa visu priekšā. Aizdomas Tad atkritīs.

Jorks.

Es atvedīšu to.

Aiziet.

Bolingbruks

Omerlam un Sari ja m.

Jūs, mani arestētie augstmaņi, Līdz tiesas dienai dodiet drošību.

Karlallam.

Jums maz mēs pateicības parādā Un maz ko turpmāk ceram sagaidīt.

Atgriežas Jorks ar Ričardu un pavadoņiem, kas nes valsts goda zīmes.

Ričards.

Ak, kādēļ mani karaļpriekšā sauc, Pirms karaliskās domas nokratu, Ar kurām valdīju. Vēl īsti neprotu Es glaimot, klanīties un ceļus liekt. Vēl ļaujiet bēdām pamācīt mazliet Man padevību. Ak, es atceros Šo vīru sejas, kas reiz mani bij. Vai dažreiz nesauca tie man: «Urā!» — Kā Jūdass Kristum? Bet no divpadsmit Bij visi uzticīgi tam bez viena, Divpadsmit tūkstošos man nav neviena. Dievs, sargi karali! Kurš sacīs āmen? Es reizē mācītājs un ķesteris? Dievs, sargi karali, kaut es tas neesmu, Un āmen, ja vēl esmu dieva priekšā. Teic, kādā lietā esmu šurpu saukts!

Jorks

Lai darītu no laba prāta to, Ko spēku pagurums tev darīt liek, Un atteiktos no kroņa un no valsts Par labu Bolingbrukam.

Ričards.

Šurp sniedziet kroni. Brālēn, saņem to — Šai pusē mana, otrā — tava roka. Nu zelta kronis līdzīgs dziļai akai, Ko sasaistīti spaiņi piepilda, Kur tukšais augšup traucas dejodams, Bet pilnais smagi lejup grimst un zūd. Šis asru pilnais spainis esmu es, Kas, bēdas dzerdams, tevi augšup nes.

Bolingbruks.

Man likās, labprāt atsakāties jūs.

Ričards.

No kroņa — jā, bet bēdas manas būs. Nu jūsu varā mana valsts un viss, Tik bēdas ne, tām pats es karalis.

Bolingbruks.

Ar kroni daļu rūpju dodat mums.

Ričards.

Man netop mazāk to, kaut vairāk jums. Man rūp, lai manas vecās rūpes zūd, Bet jums — kā jaunas rūpes varat gūt, Bet raizes līdz ar kroni atdotas Pie manis vēl un vēlreiz atgriežas.

Bolingbruks.

Vai gribat jūs no kroņa atteikties?

Ričards.

Jā, nē, nē, jā, nekas es neesmu. Lai iznāk «jā», es «nē» vairs neteikšu Nu skatiet, kā es sevi nokauju: So smago svaru atdod mana galva Un roka nevarīgo scepteri, Sirds noliek karalisko lepnumu, Ar paša asrām nomazgāju mirres, Ar paša rokām kroni atdodu, Ar paša elpu raisu zvērestus, Ar mēli svēto varu noliedzu, No karaļgreznības es atsakos, No manām muižām, rentēm, nodokļiem Un lēmumus un aktus atsaucu. Dievs, piedod tiem, kas lauza zvērestu, Un pasargi, lai vēlreiz nelauztu. Es tukšs. Nekas lai mani neskumdē. Tu bagāts. Tevi viss lai iepriecē. Tev ilgu mūžu Ričardkrēslā būt, Bet Ričardam drīz zemes klēpī grūt. Lai dzīvo Henrijs, mūsu karalis! — Tā Ričards sauc, kas reiz še valdījis. Daudz gadu, saules dienām pārpilnu, Lai dievs tev dod! Kas vēl nu atliktu?

Nortumberlends,

sniegdams papīru.

Nekas. Tik pašam jānolasa būs, Ko noziegušies personīgi jūs Un līdz ar saviem kalpiem zemiski Pret angļu labklājību veikuši. Lai atzīstoties ļaudīm rādītu, Ka jūsu atcelšana pelnīta.

Ričards.

Vai man tas jādara un jāraisa Šo manu neprātību kļūmais režģis? Ja būtu tavu grēku saraksti, Nortumberlend, vai nekaunētos tu