VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Šīs lietas nokārtot. Jo, kā man šķiet, •'

Jau rīt ir laiks uz īru zemi iet.

Un, kamēr būsim prom, mēs ieceļam

Par zemes pavaldoni veco Jorku,

Jo viņš ir taisnīgs un no sirds mūs mīl.

Nāc, karalien, jau rīt mums jāšķiras,

Un esi līksma, laika paliek maz.

Tauru skaņas. Karalis, karaliene, Omerls, Bušijs, Grīns un Begots aiziet.

Nortumberlends.

Nu, lordi, hercogs Lenkasters ir miris.

Ross.

Nē, dzīvs, jo tagad hercogs viņa dēls.

Viloubijs.

Pēc titula, bet ne pēc ienākumiem.

Nortumberlends.

Pēc taisnības tam abu pietiktu.

Ross.

Man smaga sirds, bet grūtums jāpārcieš, Pirms brīvā mēle sāpes atvieglo.

Nortumberlends.

Teic savas domas, un lai mēms top tas, Kas atstāstīs to citiem tev par ļaunu.

Viloubijs.

Vai gribi sacīt ko par Herfordu? Teic droši, jo par īstu bruņinieku Es labprāt labu vārdu uzklausu.

Ross.

Nekā to atbalstīt es nevaru, Jo nevar līdzēt, tikai jūtot līdz, Ka tēva mantojums tam nolaupīts.

Nortumberlends.

Par šādu netaisnību kauns, nudien, Kas princim un vēl citiem augstmaņiem Šai pagrimušā zemē jāpacieš. Nav valdnieks patstāvīgs, to pavadā Tur glaimotāju bars, kas sapļāpā Par mums aiz naida tenkas karalim. Un tūdaļ stipri apdraudēti mums Ir bērni, dzīvība un mantojums.

Ross.

Ar nodokļiem viņš tautu aplaupa, Par ķildām dižciltīgos nosoda, Un visu sirdis tam ir zudušas.

Viloubijs.

Ik dienas jaunus spaidus izgudro, Gan ziedojumus, blankas, nezin ko. Kur, dieva dēļ, tas mūs reiz novedīs?

Nortumberlends.

Nav vainīgs karš, jo viņš nav karojis, Bet gļēvā kompromisā atteicies No tā, ko viņa senču zobens guvis. Tam dārgāk maksā miers kā viņiem karš.

Ross.

Valsts iznomāta grāfam Viltšīram. Viloubijs.

Kā tirgotājs nu valdnieks bankrotē. Nortumberlends.

Un kauns un atkrišana viņam draud. Ross.

Bet, neraugot uz smagiem nodokļiem, Tam nav kur naudu ņemt šiem īru kariem, Kā tikai — izraidīto aplaupot.

Nortumberlends.

Pats savu radu! Karaļizdzimtenis! Mēs, lordi, dzirdam, draudošs negaiss nāk, Bet neuzmeklējam, kur patverties. Mēs redzam, vētra mūsu buras plēš, Bet neievelkam tās un iesim bojā.

Ross.

Mums tagad jāredz sava sagrāve,

Jo, ilgi ciezdami tās cēloni,

Mēs briesmas atvairīt vairs nespējam.

Nortumberlends.

Ak nē, pat nāves tukšās acu dobēs Es redzu mirdzam dzīvību, bet teikt Jums nedrīkstu, cik mūsu glābiņš tuvu.

Viloubijs.

Teic savas domas mums, kā mēs tev teicām. Ross.

Bez bažām izsakies, Nortumberlend, Mēs visi trīs še esam tā kā viens, Tikpat kā domas tavi vārdi būs.

Nortumberlends.

Tad klausieties! Man pienākušas ziņas

No Portleblankas, ostas Bretaņā.

Tur Henrijs Herfords, Reinolds lords Kobems,

Kas nesen aizbēga no Eksetra,

Ar brāli, kurš par arhibīskapu

Bij Kenterberijā, Džons Norberijs,

Sers Tomass Erpingems, Džems Remstons,

Vēl Roberts Votertons un Frensiss Kvonts,

Trīs tūkstoš karavīru viņiem līdz —

Tie labi apbruņoti Bretaņā

Un lielos kuģos steidz uz Angliju,

Lai mūsu ziemejkrastā izkāptu.

Tie sen jau būtu klāt, bet nogaida,

Līdz valdnieks ceļā būs uz Īriju.

Ja gribat nomest savu vergu jūgu,

Lai zeme atkal spārnos paceļas,

Un izpirkt ieķīlāto karaļkroni,

Par jaunu uzspodrināt scepteri

Un karaļvaru atkal godā celt,

Tad steidzieties man līdz uz Reivenspurgu.

Bet, ja jūs baidāties, tad klusējiet;

Es gribu iet, jūs abi palieciet.

Ross.

Tad zirgos! Šaubas mūs lai neaiztur!

Viloubijs.

Ja iztur zirgs, es pirmais būšu tur.

Visi aiziet.

Ienāk karaliene, Bušijs un Bēgots.

Bušijs.

Jūs pārāk skumja esat, majestāt. Kad atvadījāties no karaļa, Jūs solījāties atmest nomāktību Un līksmu, jautru prātu paturēt.

Karaliene.

To darīju par prieku karalim, Bet tomēr priecāties es nevaru. No mīļa viesa — mana Ričarda — Man bija jāšķiras, un tādēļ gribu Dot skumjām mājvietu. Bet brīžam šķiet, Aug Iikten's klēpī nedzimušas bēdas,

Kas uzbruks man; un mana dvēsele Dreb ne no kā un gaužas par kaut ko, Kas smagāks nekā mūsu šķiršanās.

Bušijs.

Ir katrām bēdām desmit atēnu, Kas izskatās pēc bēdām, kaut gan nav, Jo skumju acis, asrām aizmiglotas, Ik lietu daudzās daļās sadala. Kā perspektīva, taisni skatīta, Šķiet juceklis, bet, slīpi vērojot, Mēs formas izšķiram. Tā jūsu augstībai No malas mūsu kunga prombūtne, Šķiet, bezgalīgas skumjas atnesīs, Kas, taisni raugoties, ir tikai ēnas Bez satura. Un tādēļ, majestāt, Tik šķiršanos ir vērts jums apraudāt. Jo pārējais tik iedomāts ir viss, Jums skatu skumju plīvurs aizsedzis.

Karaliene.

Var būt, ka tā. Un tomēr mana sirds Man kaut ko citu saka. Lai nu kā, Es varu tikai skumja skumja būt. Neviena doma prātā nepaliek,

Un smagais tukšums bailēs drebēt liek. •

Bušijs.

Tās, augstā kundze, ir tik iedomas.

Karaliene.

Ak nē, jo iedomas arvienu dzimst No bēdām vien; bet man jau bēdu nav, Jo manas bēdas izaug no nekā, Vai arī šis «nekas» no bēdām rodas. Var būt, ka to, kas mani skumdina, Drīz uzzināšu visā pilnībā, Bet pagaidām man nav vēl zināms tas, Jo tās ir sāpes nenosaucamas.

Ienāk Grīns.

Grīns.

Mans sveiciens majestātei; sveiki, kungi! Es ceru karali vēl sastapt šeit.

Karaliene.

Kādēļ, ja labāk cerēt pretējo? Tā nodoms prasa ātru rīcību, Kāpēc tu gribi, lai viņš kavējas?

Grīns.

Lai atpakaļ viņš atsauc karaspēku Un izjauc plānus ļaunam naidniekam, Kas zemē ielauzies. Tas Bolingbruks, Kas neaicināts atgriezies no trimdas Un kaujas gatavībā ieradies Jau Reivenspurgā.

Karaliene.

Dievs lai pasarga!

Grīns.

Ak kundze, tā tas ir; bet ļaunākais, Ka lords Nortumberlends ar savu dēlu Un lordi Bomonts, Viloubijs un Ross Ar draugu pulku viņam piebiedrojās.

Bušijs.

Bet kāpēc tūdaļ neizziņojāt

Šos lordus dumpīgos par nodevējiem?

Grīns.

To darījām, tad Vusters atteicās No maršalgoda, zizli salauzdams, Un aizbēga ar kalpotāju saimi Pie Bolingbruka.

Karaliene.

Tu palīdzēji manām bēdām dzimt, Un Bolingbruks ir bēdu rūgtais auglis.

Ta manai dvēslei kroplis piedzimis, Un es kā vāja nedēļniece jūtu.

Bušijs.

Uz bēdām bēdas, sāpēm sāpes nāk. Tik izmist nevajag!

Karaliene.

Kas man to liegs? Es gribu izmisumā nonāvēt To māņu cerību, kas glaimojot Kā liekēde vēl nāvi atvaira, Kas liegi dzīves saites raisītu, Ko postā tura viltus cerība.

Ienāk hercogs Jorks karatērpā.

Grīns.

Lūk, tur nāk hercogs Jorks.

Karaliene.

Tā vecos plecus kararota sedz.

Cik rūpju pilns tā skats! Ak, dieva dēj,

Jel sakiet, tēvoc, mierinošus vārdus!

Jorks.

To darot, apmelotu savas domas, Jo miers ir debesīs, bet mēs uz zemes, Kur tikai krusts un bēdas piemājo. Kad valdnieks devies iegūt tālumā, Tad citi liek tam mājās pazaudēt. Šīs zemes atbalstam še atstāts es Aiz vecuma, kas tikko kājās turos. Nu nāk tā negausības paģiras, Kad lišķu draugus var viņš pārbaudīt.

Ienāk kalps.

Kalps.

Lord, jūsu dēls jau bija aizgājis.

Jorks.

Kā, ari viņš? Nu lai tad iet kā iedams! Bēg augstmaņi, ir tauta atsalusi, Es baidos — piesliesies tā Herfordam.

Kalpam.

Tev, puis, nu jāsteidzas uz Piešiju, Lai svaine dod man tūkstoš mārciņu. Te būs mans gredzens.