VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Ričards.

Tavs dēls ir izraidīts ar gudru ziņu, Un tava mēle pati sprieda līdz. Kādēļ tad dusmo mūsu lēmumam?

Gaunts.

Kas mēlei salds, tas rūgts ir vēderam. Jūs likāt man kā tiesnesim še spriest, Kaut vēlētos kā tēvs es līdzi ciest. Ja svešnieks viņš, ne paša dēls man bijis, Tā vainu mīkstāk būtu nosodījis. No partejības tenkām bēgdams nu, Es pats sev spriedis nāves spriedumu. Gan gaidīju, vai nenāks kur no jums Pret manu bardzību kāds iebildums. Jūs ļāvāt manai mēlei izsacīt, Pret paša gribu postu nodarīt.

Ričards.

Ardievu, brālēn! Tēvoc, atvadies, Uz sešiem gadiem viņš nu trimdā ies.

Taures. Karalis. Ričards ar pavadoņiem aiziet.

Omerls.

Sveiks, brālēn, — nezinām, kur paliksi: To vēlāk ziņo mums ar vēstuli.

Maršals.

Es neatvados, kungs, — mans pienākums, Cik tālu zeme ļauj, ir sekot jums.

Gaunts.

Kam tu vēl glabā savus vārdus, ja Uz draugu sveicieniem pat neatbildi?

Bolingbruks.

Man pietrūktu, ko atvadām jums teikt, Ja mēle sāktu čakli pakalpot, Sirds bēdu pārpilnību izsakot.

Gaunts.

Tev bēdas tās, ka būsi svešumā.

Bolingbruks.

Ja tālu prieks, tad bēdas tuvumā.

Gaunts.

Drīz paiet sešas ziemas.

Bolingbruks.

Priekos, jā. Bet bēdu stundas velkas garumā.

Gaunts.

Sauc to par ceļošanu prieka pēc.

Bolingbruks.

Sirds nopūstos, ja tā es nosauktu Ar varu spiesto svētceļojumu.

Gaunts.

Šo gurdo soļu grūto gājumu, Dēls, uzskati par ietvaru, kur tu Reiz liksi atgriešanās dārgumu.

Bolingbruks.

Nē, drīzāk katrs gurdais solis man Tik atgādinās plašo tālumu, Kas mani šķir no maniem dārgumiem. Vai man nav ilgi jābūt svešumā Pār mācekli, lai, ticis brīvībā, Ar to vien varētu es lepoties, Ka ilgi biju bēdu ceļinieks?

Gaunts.

Ik vieta, debess acs ko apciemo, Ir gudram vīram īsta laimes osta. Liec savam trūkumam to saprast tā:

Ko nespēj tikums, vajadzība veic. Spried: nevis valdnieks izraidījis tevi, Bet viņu tu. Vissmagāk bēdas spiež, Kad jūt tās padevīgu nedrošību. Ej saki, ka tu sūtīts godu krāt, Ne trimdā izraidīts. Vai arī teic, Ka rijīgs mēris mūsu zemi māc Un tu uz tīra gaisa joslām bēdz. Kas sirdij dārgs, to meklē tur, kurp ej, Un nevis tur, no kurienes tu nāc. Par muzikantiem iedomājies putnus, Un pļava lai tev šķiet kā paklājs liels, Kā skaistas dāmas — puķes, tavi soļi Kā graciozas dejas kustības. Jo drūma oma nespēj dziļi kost Tam, kas ar smiekliem atvaira to nost.

Bolingbruks.

Ak, kas var ugunskvēli rokā turēt Un domās būt pie ledus Kaukāzā? Vai skaudrās bada mokas klusināt Ar dzīru galda tukšiem priekšstatiem, Vai kails pa ziemas sniegu vārtīties, Tik iedomādams svelmes karstumu? Ak nē, nē! Labā vērtējums mums liek Vēl krasāk sajust ļaunā atšķirību. Nekad gan bēdu zobs mums nesāp tā Kā tad, kad grauž, bet neķer dziļumā.

Gaunts.

Nāc, nāc, mans dēls, tev ceļu rādīšu,

Tā apvainots — es še vairs nebūtu.

Bolingbruks.

Ardievu, mīļā zeme Anglija, Tu māte, aukle, kas vēl mani nes! Kurp iešu, visur nāks šis gods man līdz: Es īstens anglis, lai ar trimdā dzīts.

Visi aiziet.

No vienas puses ienāk karalis Ričards ar Begotu un Grīnu, no otras — Omerls.

Ričards

Begolam un Grīnam.

To zinām jau.

Omerlam.

Cik tālu, brālēn Omerl, Jūs pavadījāt augsto Herfordu?

Omerls.

Līdz pirmām lielceļam, kur atstāju, Kā jūs to saucāt, augsto Herfordu.

Ričards.

Vai šķiroties jums lija asaras?

Omerls.

Man tiešām ne, bet ziemeļrītenis Tik griezīgi mums tobrīd sejā pūta, Ka acī modināja valgumu Un šķiršanos ar asru apveltīja.

Ričards.

Ko teica mūsu brālēns šķiroties?

Omerls.

Nu, sveiks!

Sirds nepieļāva to, ka mana mēle Šo vārdu zaimo, tādēļ gudri es Tik dziļas bēdas pratu izrādīt, Ka vārdi šķita skumju kapā rakti. Tik tiešām, ja ar sveikām varētu Tam īso trimdu darīt garāku, Es būtu teicis tūkstoš ardievu. Bet tas ir velti — tādēļ cietu klusu.

Ričards.

Viņš mūsu brālēns, tomēr jāšaubās,

Kad laiks no trimdas mājās aicinās,

Vai nāks viņš savus draugus apciemot.

Mēs paši, tāpat Bušijs, Begots, Grīns,

Jau ievērojām viņa vēlību,

Kas zemiem ļaudīm tiecas piezagties

Ar draudzīgu un kautru godprātu;

Viņš savu cieņu kalpiem aizmetis,

Ar smaidiem amatniekus saistījis

Un, rāmi paļaujoties liktenim,

Jau gribētu šo mīlu aiznest līdz.

Pret tirgus sievām ceļ viņš cepuri,

Kāds važonis tam uzsauc: «Dievspalīdz!»

Un mīkstie ceļi tūdaļ palokās,

Kad teic viņš: «Tautieši, mans paldies jums!»

Kā mūsu pavalstnieku cerība,

Kā valdnieks izturas viņš Anglijā.

Grīns.

Nu viņš ir prom un līdz ar to šīs domas. Bez kavēšanās jāsper stingri soļi Pret nemierniekiem Īrijā, mans kungs, Pirms jauna atelpa dod jaunus spēkus Par labu viņiem, bet par ļaunu jums.

Ričards.

Mēs personīgi dosimies šai karā, Bet, tā kā šķirsti lielā galma dēļ Ir stipri patukši, tad vajadzēs Mums karalisko valsti iznomāt Un ar šiem ienākumiem sagādāt Sev naudu kaujām. Ja vēl nepietiks, Būs pārvaldniekiem tukšas veidlapas, Kur viņi, atraduši bagātos, To vārdā lielas summas ierakstīs Un mūsu vajadzībām atsūtīs. Mēs tūdaļ dosimies uz Īriju.

Uznāk Bušijs.

Ko teiksi, Bušij?

Bušijs.

Mans kungs! Nupat ir smagi saslimis Džons Gaunts, un steidzīgi ir sūtījis Lūgt jūsu augstību to apmeklēt.

Ričards.

Kur slimnieks atrodas?

Bušijs.

Viņš īlijnamā.

Ričards.

Ak debess tēvs, dod ārstam tādu prātu, Lai palīdz vecim tūdaļ kapā tikt. Tad viņa šķirstu saturs noderēs Mums īru kara dalībnieku svārkiem. Nu, kungi, dosimies to apciemot. Dievs dod, ka steidzot nonākam par vēlu!

Visi. Āmen!

Visi aiziet.

Ienāk slimais Džons Gaunts, hercogs Jorks un citi.

Gaunts.

Vai valdnieks nāks, lai es vēl spētu dot Tā jauneklībai labu padomu?

Jorks.

Kam mocies vēl, pēc elpas cīnoties, Pie viņa ausīm padoms velti klauvēs.

Gaunts.

Mēdz teikt, ka nāves vārdi piespiežot Kā skaistās skaņās tajos klausīties. Kur vārdu maz, tur tos vis neizšķiež, Jo patiesību runā tie, kas cieš. Kas dzīvē mazs, tas liels var nāvē būt, Kas klusēs drīz, tā priekšā citi klus', Un pļāpas nevar klausītājus gūt. Tā melodijas beigu akordus Kā saldumus, ko pasniedz desertā, Vislabāk saglabājam atmiņā. Mans dzīves padoms Ričardam bij lieks, Var būt, ka nāves stāsts tā ausis sniegs.

Jorks.

Ak nē! Tās aizņemtas ar glaimu skaņām, Ar slavinājumiem un rupjiem pantiem, Ko labprāt klausās mūsu jaunatne, Tā iesūkdama izvirtības indi. Ar aprakstiem par modēm Itālijā, Ko mūsu gausā mērkaķcilts grib zināt Un pakaļķēmodamās atdarināt. Vai ir virs zemes kāda ģeķība — Vienalga tam, lai cik tā nejauka, — Kas viņa ausīs tūdaļ nenonāk? Par vēlu uzklausīt ir padomu, Kur griba saceļas pret saprātu. Kas pats sev ceļu sprauž, to nevadi — Tā tikai dārgo elpu zaudēsi.

Gaunts.

Es jūtos iedvesmots kā pravietis

Un mirdams redzu viņa nākotni:

Drīz aprims trakā izlaidības kvēle,

Jo liela uguns pati sevi dzēš,

Sīks lietiņš pieturas, bet negaiss rimst,

Kas auļos jāj, tas drīz vien noskrien zirgu,