VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Kas ātri rij, tas rīdams aizrijas;

Un godkāre, šis nesātīgais ērglis,

Kad ēsmu aprijis, pats sevi plēš.

Šis karaļtronis, vainagotā sala,

Šī majestātes zeme, Marsa nams,

Šī otra Ēdene, pusparadīze

Un pašas dabas celtais cietoksnis

Pret ļaunām slimībām un kara roku;

Šī laimes bērnu cilts, šī pasaule,

Šis dimants, iekalts sudrabotā jūrā,

Kas to kā varens mūris apsarga,

Kā aizsarggrāvis patvērumu dod

Pret panīkušu zemju skaudību;

Šī mana svētā zeme Anglija,

Šis mātes klēpis lepniem karaļiem,

Kam dzimtas stipras, dzimums daudzināts

Kā kristietības aizstāvis un balsts; Un viņu bruņniecisko darbu slava Līdz stūrgalvīgai Jūdu zemei sniedz, Kur pestītāja, Māras dēla kaps. Šī dārgā zeme, dvēsļu īpašums, Tik dārga savas pasaulslavas dēļ, Nu iznomāta — mirstu, sakot to, — Kā kāda muižele vai nomas māja! Jā, Angliju, ko ieslēdz lepnā jūra, Tās klinšu krasti viļņus atgaiņā, Nu viņu pergamentu važas sien Un notraipītu parādzīmju saites. Šī zeme, kas reiz citas uzveica, Ar kaunu sakāvusi pati sevi. Ak, ja šis negods zustu līdz ar mani, Cik laimīgs būtu tad mans tuvais gals!

Ienāk karalis Ričards, karaliene, Omerls, Bušijs, Grīns, Begots, Ross un Viloubijs.

Jorks.

Nāk karalis; tu runā saudzīgāk, Jo tramdīts kumeļš kļūst vēl tramīgāks.

Karaliene.

Kā jums nu klājas, tēvoc Lenkaster?

Ričards.

Kā iet? Kā labi jūtas vecais Gaunts? Gaunts.

Kā piedien manam stāvoklim šis vārds — Es tiešām Gaunts, ko vecums sagandējis. Man bēdas uzliek grūtu gavēni, Un tas, kas neēd gaļu, vai nav vājš? Par Angliju es ilgi biju sardzē, Bet nomods dara kalsnu, izģindē. Tas prieks, no kura pārtiek citi tēvi, — Prieks redzēt savus bērnus — man ir liegts.

To liegdams, tu man spēkus atņēmi Un bezspēcīgu kapam nolēmi, Bet tukšā bedre tikai kaulus gūs.

Ričards.

Kā slimnieks gan vēl tā var jokoties? Gaunts.

Nē, postam tīk par sevi pašu smiet; Ja manu vārdu gribi nokaut tu, Tad es tik smejos, lai tev glaimotu.

Ričards.

Vai mirstošais vēl glaimo dzīvajam? Gaunts.

Nē, dzīvie allaž glaimo mirējam. Ričards.

Tu mirdams man vēl glaimus priekšā nes. Gaunts.

Nē, mirsti tu, kaut vārgāks jūtos es.

Ričards.

Tu esi slims, es vesels elpoju.

Gaunts.

Dievs zin, ka redzu tavu slimību. Man skumji, ka tu pats to nenojaut. Tev nāves gulta — visa tava valsts, Kur gulēt liek tev neveselais gods. Bet, būdams slimnieks pārāk bezrūpīgs, Tu uzticēji miesas svaidītās, Lai dziedē tie, kas alka ievainot. Sēž tūkstoš lišķu tavā karaļkronī, Kaut lielāks nav par tavu galvu tas. Un tomēr, ieslēgti tik šaurā lokā,

Tie visu valsti izputināt spēj. Ak, ja tavs vectēvs būtu paredzējis, Ka mazdēls viņa dēlus izpostīs, Viņš neliktu šo kaunu piedzīvot Un atņemtu tev troņa tiesības, Bet nu tev pašam jānoliek ir tās. Kaut visu pasauli tu valdītu, Ir kauns uz nomu atdot tēviju. Šī zeme vien ir tava pasaule. Vai tā to pazemot nav zemiski? Tu nomnieks esi, nevis karalis, Pats savā verdzībā nu nonācis. Un tu …

Ričards.

Tu mēnessērdzīgais un stulbais nerrs, Uz drudža priekšrocībām paļāvies, Kā uzdrīksties ar dzedriem rājieniem Likt aizbēgt karaliskām asinīm Un mūsu vaigiem dusmās nobālēt? Pie sava dižciltīgā troņa zvēru, Ja nebūtu tu Edvarda dēls, Šī mēle, kas tik brīvi mutē grozās, No pleciem galvu nogrozītu tev!

Gaunts.

Ko saudzē mani, Edvarda dēls!

Kaut ar tavs tēvs man miesīgs brālis bij,

Kā pelikāns tu esi izsūcis

Un reibdams dzēris svētās asinis.

Mans brālis Glosters, sirsnīgs goda vīrs,

Lai prieku bauda viņš starp izredzētiem •—

Var gaiši liecināt, ka nekaunies

Tu izliet Edvarda asinis.

Nāc biedros slimībai, kas mani māc,

Lai nežēlība ir kā vecums līks,

Kas nopļauj sen jau novītušu ziedu.

Tavs dzīves kauns pat nāvē nebeigsies,

Šie vārdi vēlāk liks tev mocīties!

Man gulta laiks un tad uz kapvietu, It visus godīgos es svētīju.

Pavadoņi viņu aiznes.

Ričards.

Kas vecs un tiepīgs, nāvei guvums labs, Tev abas kaites, tās lai saņem kaps.

Jorks.

Es lūdzu viņa vārdus attaisnot Ar vecuma un nevarības nastu. Viņš mīl un ciena jūs, jel ticiet man, Tāpat kā Henrijs Herfords arīdzan.

Ričards.

Tie abi mani mīl, jums taisnība. Es tos tāpat. Un viss ir kārtībā.

ienāk Nortumberiends.

Nortumberlends.

Kungs, vecais Gaunts vēl liek jūs sveicināt.

Ričards.

Ko saka viņš?

Nortumberlends.

Nekā vairs, viss ir pateikts. Kā instruments bez stīgām viņa balss, Tā dzīvei, vārdiem — visam, visam gals.

Jorks.

Nu Jorkam reize dzīvi pabeigt tā. Kaut bēdīgs gals, tas sāpes remdina.

Ričards.

Viņš nokrita, kā gatavs auglis krīt.

Tā ceļš ir galā, mums vēl sāksies rīt.

Bet tagad pietiek. Jāveic Īrija,

Un jāizskauž šie rupjie salašņas,

Kas kuplā skaitā sazēluši tur,

Kur indei nebij atļauts ieviesties.

Un, tā kā zināms atbalsts vajadzīgs

Šim pasākumam, tad mums jāpatur

Ir nauda, rentes, vērtslietas un viss,

Kam īpašnieks bij mūsu tēvocis.

Jorks.

Cik ilgi zvērests mani atturēs

Un netaisnību pacietīšu es?

Lai Glosters miris, Herfords trimdā dzīts,

Gaunts nonievāts un angļi apspiesti,

Ir Bolingbruka kāzas izjauktas —

Ne tas, ne arī paša kauns jebkad

Man licis saviebt pacietīgo vaigu,

Ne pieri saraukt manam karalim.

Es Edvarda dēlos pēdējais,

Tavs tēvs — kā Velsas princis — pirmais bij.

Nav lauva cīniņā tik bīstama,

Ne miera dienās jēriņš mīlīgāks,

Kā bij šis jaunais, cēlais augstmanis.

Tev viņa vaigs, jo tāds viņš izskatījās,

Kad vienāds bija jūsu dienu skaits.

Viņš pieri saraukt mēdza tik pret frančiem,

Bet ne pret draugiem; viņa cēlā roka

To atguva, ko bija devusi,

Un prata nosargāt tās uzvaras,

Ko izcīnīja viņa augstais tēvs.

Tā rokas bij no radu asins tīras,

Bet mirka ienaidnieku asinīs.

Ak Ričard, Jorks ir pārāk noskumis,

Jo citādi jūs nesalīdzinātu.

Ričards.

Nu, tēvoc, kas tad noticis?

Jorks.

Mans kungs! Ja varat, lūdzu, piedodiet, ja ne,

Es priecāšos, ka neesat piedevis.

Vai tiešām gribat atņemt tiesības

Un zemi trimdiniekam Herfordam?

Vai Gaunts nav miris? Vai nav Herfords dzīvs

Un uzticīgs? Un vai nav taisnīgs Gaunts?

Vai viņš nav mantinieku pelnījis?

Vai mantinieks nav viņa krietnais dēls?

Ja atņem mantošanas tiesības,

Ņem arī debesīm to parašas

Un aizliedz katrai jaunai dienai aust.

Un sevi veic un neesi karalis,

Jo troņa tiesības tu mantojis.

Dievs dod, ka nebūtu man taisnība,

Bet, ja nu Herfordam jūs nolaupāt

Tā īpašuma lēņu grāmatas,

Kas pierādītu viņa tiesības,

Un noraidāt tā vasaļzvērestu,

Jūs tūkstoš briesmu sevim uzkraujat

Un tūkstoš draugu sirdis zaudējat.

Bet man jūs tādas domas radītu,

Ko gods un uzticība neļautu.

Ričards.

Jūs varat domāt, kā jums patīkas, Mēs ņemsim zemi, naudu, vērtslietas.

Jorks.

Es negribu šai darbā palīdzēt, Kā beigsies viss, to grūti paredzēt, — Tik vienu sacīšu es šķiroties, Kas slikti sākts, tas labi nebeigsies.

Aiziet.

Ričards.

Jāj, Bušij, tu pie grāfa Viltšīra;

Lai viņš tūlīt uz Ilijnamu nāk