VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS II

Gaunts.

Nest jauniem mieru — veco likums cēls. Nu strīda ķīlu projām met, mans dēls.

Ričards

Moubrejam. Un, Norfolk, tu tāpat.

Gaunts.

Ko gaidi gan? Vai klausīsi, vai vēlreiz jālūdz man?

Ričards

Moubrejam.

Met, Norfolk, prom — tāds mūsu nolikums.

Moubrejs.

Ak valdniek, pats pie kājām metos jums.

Mans mūžs jums pieder — pienākums tā liek,

Bet mana vārda godam jāpaliek

Uz kapa mirdzošam, kad būšu miris jau;

Par manu kaunu, kungs, jums varas nav.

Es stāvu satriekts, mulss un nomelnots,

Ar melu indi dziļi ievainots;

Tik viņa asins to par labu griež,

Kas spļāvis indi.

Ričards.

Dusmas jāapspiež. Sniedz man tā cimdu. Lauvas priekšā kluss Top leopards.

Moubrejs.

Bet patur lāsumus; Man kaunu noņemiet, tad varu dot, Jo dārgākais, ko vīrs var iemantot, Ir neaptraipīts gods; ja zudis tas, No cilvēka tik paliek drumstalas. Kā dārgums, ieslēgts desmit atslēgām, Ir droša sirds, ko krūtīs glabājam. Man dzīvību no goda nevar šķirt, Ja godu ņem, man atliek tikai mirt.

Ričards.

Met, brālēn, cimdu, pirmais piekāpies!

Bolingbruks.

No šāda grēka pasarg' mani dievs! Vai tēvam es lai rādu mazdūšību Un bailīgs peļu savu dižciltību Šī nelgas priekšā? Nē, pirms ievainot Spēs mēle manu godu, pačukstot Tik zemu vārdu, nokodīšu to, Šo atsaukšanas rīku bailīgo,

Un asiņainu spļaušu sejā tam,

Kam kauns uz pieres guļ, — šim Moubrejam.

Gaunts aiziet.

Ričards.

Mums piederas ne lūgt, bet pavēlēt; Jūs samierināt mēs še nespējam, Tad taisieties uz svēto Lambertdienu, Lai abi Koventrijā ierastos. Tur zobenam un šķēpam jāizšķir Šis ilgi krātais naids. Un, ja mums ir Šeit neiespējami jūs samierināt, Tad gribam cīņā uzveicēju zināt. Lordmaršal, sakiet mūsu virsniekiem, Ka cīņu vadīt jāuzņemas tiem.

Visi aiziet.

. Uznāk Džons Gaunts un Glosteras hercogiene.

Gaunts.

Es rada nokautajam Glosteram, Tas vairāk nekā jūsu asaras Liek celties man pret viņa slepkavām. Bet, tā kā vara tiesāt pieder tam, Kas vainīgs pats, tad sodīt nespējam; Mums jāatstāj, lai tiesā debesis, Kas izgāzīs, kad īstā stunda nāks, Pār vainīgajiem atriebšanas kvēli.

Glosteras hercogiene.

Vai brāļa jūtas tevī ir tik trulas? Vairs mīlas uguns dzīslās neiekvēl? Jūs, Edvarda dēli septiņi,

Kā viņa svētās asins trauki bijāt, Kā zari septiņi no viena koka. Dažs laika gaitā jau ir nokaltis, Cits likten's rokas cirsts, bet Tomass, Mans dārgais virs un mana dzīvība, Kas bij kā svētās asins pildīts trauks, Ar skauģa roku drumslās sašķaidīts, Kā zajošs zars no karaliskā celma Ir nocirsts nost, un lapas vītušas. Ak Gaunt, jums vienas asinis un viela, No viena metāla tai pašā veidnī Jūs izlieti. Kaut gan vēl esi dzīvs, Tad tomēr nokauts līdz ar Glosteru. Ja nelaimīgo brāli neatrieb, Kas tava tēva dzīves atveids bij, Tad topi draugs tu sava tēva nāvei. Ne pacietība tā, bet izmisums, Jo, pieļaudams, ka brāli nonāvē, Tu nogludini ceļu slepkavam, Kas tīko tevi pašu nobendēt. Ko zemās kārtās sauc par pacietību, Tā augstmanim ir gļēva bailība. Ko vēl man teikt? Vislabāk sargāsies, Ja tu par brāļa nāvi atriebsies.

Gaunts.

Lai izšķir dievs, jo viņa svaidītais Un viņa pilnvarotais zemes virsū To nāvē dzina. Un, ja nepatiesi, Lai atriebj debesis, jo es nekad Pret dieva kalpu roku necelšu.

Glosteras hercogiene.

Ak, kam gan vēl es drīkstu sūdzēties?

Gaunts.

Tik dievam — atraitnēm viņš aizstāvis.

Glosteras hercogiene.

Lai notiek tā! Ardievu, vecais Gaunt!

Ej nu uz Koventriju skatīties,

Kā Herfords cīnīsies ar Moubreju.

Lai mana vīra posts tā šķēpu nes,

Ka krūtīs strieg tas bendem — Moubrejam.

Vai ar, ja pirmais jājiens neveiksmīgs,

Lai sirdī top tik smags tā grēku svars,

Ka pārlauž mugurkaulu rumakam,

Bet jātnieks krīt uz galvas arēnā

Un gļēvulīgi žēlastību lūdz.

Ardievu! Bēdas mani pavadīs,

Kad dieva valstībā es došos drīz.

Gaunfs.

Nu sveika, māsiņ! Dievs mūs pasargās, Uz Koventriju man nu jātaisās.

Glosteras hercogiene.

Vēl mirkli! Ne ar tukšu vieglumu,

Ar svaru bēdas atkrīt atpakaļ.

Pirms pateikts viss, jau saku ardievas —

Šķiet bēdām gals, bet bēdas nebeidzas.

Tev jāpasveicina mans brālis Jorks.

Nu tas ir viss, bet neaizej vēl tā,

Kaut izsacīts jau viss, var atmiņā

Nākt vēl kas … neaizej … lūdz tam … bet ko?

Lai mani Plešijā viņš apciemo.

Ak vai, bet ko gan redzēs vecais Jorks?

Tik tukšas istabas un kailas sienas,

Kur ļaužu nav un soļi neatskan.

Vai raudot nebūs jāapsveic viņš man?

Tik aiznes sveicienu! Lai nenāk tas

Šeit bēdas rast — tās visur atrodas.

Es vientuļa no dzīves aiziešu,

Mēs abi šķiramies uz mūžību.

Abi aiziet.

Uznāk lordmaršals un Omerlas hercogs.

Maršals.

Milord, vai Herfords ir jau apbruņots? Omerls.

Jā, pilnīgi. Un vēlas tikai sākt. Maršals.

Un drošais hercogs Norfolks gaidīt gaida Jau sūdzētāja taures signālu.

Omerls.

Nu tad ir cīnītāji gatavi, Tik jāierodas viņa augstībai.

Atskan trompetes. Uznāk karalis ar augstmaņiem: Gauntu, Bušiļu, Begotu, Grīnu un citiem. Kad visi apsēdušies, herolda pavadīts, ienāk apbruņojies Moubrejs.

Ričards.

Lordmaršal, cīnītājam jautājiet, Kādēļ viņš ieradies ar ieročiem, Kāds viņa vārds, un viņa taisnību Tam lieciet apzvērēt, kā piederas.

Maršals.

Tev dievam jāatbild un karalim,

Kas esi, kādēļ apbruņojies nāc,

Kas ir tavs pretnieks, kāds ir jūsu strīds, —

Teic taisnību kā bruņinieks un zvēri.

Lai sargā tevi dievs un paša drosme!

Moubrejs.

Mans vārds ir Tomass Moubrejs, hercogs Norfolks. Mans zvērests — pasarg' dievs, ja lauztu to, —

Man liek kā bruņiniekam cīnīties Pret Herfordu, kas mani apvaino, Lai pierādītu savu uzticību Es dievam, karalim un pēctečiem. Ar dieva palīgu un savu roku Es cīnīšos pret to, kas nodevis Ir dievu, karali un arī mani. Lai debess palīdz man šai taisnā cīņā!

Apsēžas savā vietā.

Atskan trompetes. Herolda pavadībā ienāk Bolingbruks kā sūdzētājs.

Ričards.

Nu, maršal, prasiet otram bruņiniekam, Kas viņš un kādēļ tas še ieradies Ir, kaujaslauka bruņu tērpā kalts. Un viņa taisnību, kā piederas Pēc likuma, tam lieciet apzvērēt.

Maršals.

Kāds ir tavs vārds, un kādēļ esi šeit Tu karaļpriekšā viņa arēnā? Kas ir tavs pretnieks? Kāds ir jūsu strīds? Kā bruņnieks saki, dievs lai tev ir sargs!

Bolingbruks.

Es, Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs,

Se stāvu, cīņai gatavs bruņojies.

Ar dieva palīgu un paša spēku

Es gribu pierādīt, ka hercogs Norfolks

Ir nelietīgs un bīstams nodevējs

Pret dievu, karali un arī mani.

Lai debess palīdz man šai taisnā cīņā!

Maršals.

Neviens lai neuzdrīkstas kāju spert Uz cīņas lauka; nāves sods tam draud. Tik maršals pats un tādi virsnieki, Kam uzdots sekot cīņas norisei.

Bolingbruks.

Ļauj, maršal, skūpstīt mana kunga roku Un majestātes priekšā ceļus liekt Kā svētceļniekiem man un Moubrejam, Kas tālu ceļojumu uzsāk iet. Tad atļauj atvadīties svinīgi Un saviem draugiem pateikt ardievas.

Maršals.

Kungs, sūdzētājs jūs godbijīgi sveic Un atvadoties grib jums skūpstīt roku.