VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Pie karaļa un mierināsim viņu.

Bakingems.

Mēs gatavi jums kalpot.

Projām.

OTRA AINA

Pili.

Ienāk Jorkas hercogiene ar Klerensa dēlu un meitu.

Dēls.

Teic, vecmāmiņ, — vai mūsu tētiņš miris?

Hercogiene.

Nē, puisīt!

Meita.

Kam raudi tu un sit vēl sev pie krūtīm?

Kam sauc tu: «Klerenss, nelaimīgais dēls!»

Dēls.

Kam skaties tā uz mums un krati galvu,

Un sauc par sērdieņiem un bāriem mūs?

Hercogiene.

Jūs mani nesaprotat, mīļie bērni.

Es bēdājos, ka karalis ir slims:

Lūk, tas man rūp un nevis tēva nāve;

Jo velti zūdīties par to, kas zudis!

Dēls.

Tad tomēr taisnība, ka tētiņš miris?

Tur vainīgs karalis, mūs' tēvocis.

Dievs viņam atriebsies par tēva nāvi;

Par to es lūgšu viņu katru dien'.

Meita.

Es ari.

Hercogiene.

Cst! Nemelsiet! Jo karalis jūs mīļo;

Jūs savā vientiesīgā nevainībā

Vēl nesaprotat, kas ir vainīgais.

Dēls.

Nē, mīļā vecmāmiņ, es zinu gan;

Jo Glosters, labais tēvocis, man teica,

Ka, karalienes gumdīts, karalis

Ir licis tēvu iemest cietumā.

Viņš ņēma mani klēpī, raudāja,

Man vaigu skūpstīja un sacīja,

Ka varot viņam uzticēt kā tēvam

Un viņš kā bērnu mani mīlēšot.

Hercogiene.

Ak, ļaunums māk zem tiklas sejas slēpties,

Un viltība sev skaistu segu zog!

Viņš ir mans dēls, tamlīdz mans kauns; ak nē,

Viņš nezīda no manas krūts šo viltu!

Dēls.

Tu domā, vecmāmiņ, ka krusttēvs viļ?

Hercogiene.

Jā, puisīt.

Dēls.

Es nedomāju tā. — Klau, kas par troksni?

Ienāk Elizabete visai uz/raukta; Riverzs un Dorsets.

Elizabete.

Ak, kas var liegt man vaimanāt un raudāt,

Gaust nelaimi un pašai sevi mocīt?

Tumšs izmisums ar mani sabiedrojies

Un karu ved ar pašas dvēseli.

Hercogiene.

Ko nozīmē šis mežonīgais skats?

Elizabete.

Jauns cēliens nežēlīgai bēdu lugai:

Mans vīrs, tavs dēls, mums karalis ir miris!

Kam zari zeļ, kad celms jau nokaltis?

Kam nevīst lapas, kurām sulas trūkst?

Kas dzīvot grib — lai raud, kas mirt — lai steidzas,

Lai skumjās dvēseles var spārnos skriet

Un sekot karalim kā pavalstnieki

Uz viņa jauno valsti debess mierā.

Hercogiene.

Pie tavām bēdām daļas man tikpat,

Cik tuvu man tavs krietnais laulāts draugs.

Kad vīrs man mira, remdējos ar to,

Ka dēlos atspīd viņa tīrais veidols.

Nu ļauna nāve abus spoguļus,

Kur viņš bij skatāms, drupās satriekusi;

Greizs stikls vien man pāri palicies,

Kur sev par skumjām redzu savu kaunu.

Kaut atraitne, tu palieci vēl māte,

Vēl paliek bērni tev par iepnecu;

Man nāve vīru atrāva no krūts

Un ņēma abus spieķus, Edvardu

Un Klerensu, no manām vārgām rokām.

Tev bēdu pus tik daudz kā man, un tādēļ

Man sērot divreiz vairāk iemesla.

Dēls.

Tu, krustmāt, neraudi ar mums par tēvu,

Un tādēj mēs ar tevi neraudam.

Meita.

Ja bāru likteņa tev nava žēl, —

Mums ari tavas nelaimes nav žēl.

Elizabete.

Ak, raudās palīgu man nevajag,

Ja manas acis dzemdē tās bez mēra.

Man acīs visi avoti plūst vajā,

Lai tad, kad mēness izsauks paisumu,

Slīkst visa zeme manās asarās.

Ak vai, par manu vīru Edvardu!

Bērni.

Ak vai, par mīļo tēvu Klerensu!

Hercogiene.

Ak vai, par abiem, abi bija mani!

Elizabete.

Kur nu mans vienīgs atbalsts — Edvards? Miris!

Bērni.

Kur mūsu vienīgs atbalsts — Klerenss? Miris!

Hercogiene.

Kur abi mani balsti? Miruši!

Elizabete.

Kur atraitne, kam zaudējums tik liels?

Bērni.

Kur bāreņi, kam zaudējums tik liels?

Hercogiene.

Kur māte ir, kam zaudējums tik liels?

Šo zaudējumu māte esmu es:

Jūs sērojat par vienu, es par abiem.

Šī raud par savu Edvardu, es arī;

Par Klerensu es raudu, viņa ne;

Šie bērni apraud Klerensu, es arī;

Par Edvardu es raudu, viņi ne.

Ak, lej iet savas skumju asaras

Jūs trīs uz mani, trīskārt noskumušu!

Es esmu jūsu bēdu zīdītāja

Un barošu tās savām vaimanām.

Dorsets.

Māt, remdējies, jo dievam nepatīk,

Kad kurn par viņa darbiem. Pasaulē

Mēdz saukt par nepateicīgu ikkatru,

Kas īgnā prātā maksā parādu;

Vēl ļaunāk tad, kad kurn par debess varu,

Kad tā nu ķēnišķīgo parādu

No tevis prasa atpakaļ.

Riverzs.

Kā mātei rūpīgai nu laiks tev domāt

Par princi, savu dēlu. Augstā kundze,

Sauc viņu šurp un liec to kronēt. Skumjas

Ar nomirušo Edvardu grimst kapā;

Prieks zeļ pie dzīvā Edvarda troņa.

Ienāk Gloslers, Bakingems, Stenlijs, Heistingzs, Retklifs.

Glosters.

Mās, pacietiet; mums visiem jāsēro,

Ka mūsu zvaigzne dzisusi, bet skumjas

Neviens nav izdziedējis vaimanām. —

Māt, piedod, tevis nepamanīju, —

Uz ceļiem lūdzu tavu svētību.

Hercogiene.

Dievs svēti tev' ar lēnu, taisnu prātu

Un mīļu, uzticamu, labu sirdi!

Glosters

sānis.

Āmen! Un vecumu liek piedzīvot ar godu.

Tāds mātes svētībām tas resgalis;

Man brīnums, ka šī aizmirsa to teikt.

Bakingems.

No dziļām skumjām piemeklētie prinči

Un kungi! Savstarpēja mīlestība

Lai palīdz nest jums smago bēdu nastu!

Pie tēva mūsu pļaujas laiks ir beidzies,

Lai krājam viņa dēlam jaunu pļauju.

Vēl plaisa, kas šīs lepnās sirdis šķīra,

Nesen kā saistīta un saliedēta,

Mums rūpēties, ka neirst liedējums.

Man šķiet, mazs pavadoņu pulks tūlīt

Lai princi pavada no Ladlovas

Uz Londonu, kur viņu kronēsim.

Riverzs.

Bet kādēļ gribat sūtīt mazu pulku?

Bakingems.

Lord Riverz, ja mēs sūtām lielu pulku,

Sāks apdzijušā vāts no jauna čūlāt;

No tam jo vairāk tādēļ jābīstas,

Ka valsts šai maiņu brīdī vēl bez galvas;

Vēl katrs zirgs pats savus grožus tur

Un savā vaļā skrien, kur ietikās.

Pēc manām domām, jānovērš pie laika

Kā esošās, tā paredzamās briesmas.

Glosters.

Bet karalis ar visiem slēdza mieru!

To gribu turēt ticīgi un stingri.

Heistingzs.

Tā arī es un, ceru, visi citi.

Tak slēgums jauns, un tādēļ jāsargās

No katra nieka, kas var ladīt plaisu,

Un lielā pulkā viegli var kas notikt.

Tādēļ es piebalsoju, Bakingem,

Ka jāsūta pie prinča mazāks pulks.

Stenlijs.

Tam piebalsoju arī es.

Glosters.

Lai notiek tā; un tagad apspriedīsim,

Kam tūdaļ jāpošas uz Ladlovu.

Es ceru, augstās kundzes, šinī lietā

Jus neliegsit mums sava padoma.

Aiziet visi bez Glostera un Bakingema.

Bakingems.

No dieva puses, lai turp iet kas iedams,

Mēs nedrīkstam nekādā ziņā trūkt.

Es ceļā iegrozīšu izdevību,

Kā pārrunāto lietu ievadīt.

Jo karalienes uzpūtīgie radi

No prinča tagad jāattālina.

Glosters.

Mans otrs pats! Mans praviet's, orākuls

Un mana dome! Tavai vadībai

Es, mīļo brālēn, sekošu kā bērns.

Uz Ladlovu! Mēs nedrīkstam tur trūkt.

Abi aiziet.

TREŠA AINA

Iela Londona.

Divi pilsoņi sastapdamies.

Pirmais pilsonis.

Sveiks, kaimiņ, sveiks! Kurp nu tik žiglām kājām?

Otrais pilsonis.

Tev galvoju, ka nesajēdzu pats.