VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Vai zināt jauno vēsti?

Pirmais.

Karal's miris.

Dievs pasarg, vēsts nav laba; šinīs laikos

Gan reti labas vēstis dzird, bet tagad

Man bail, man bail, nāks bargi juku laiki!

Ienāk treiais pilsonis.

Trešais pilsonis.

Dievs palīdz jums!

Pirmais.

Paldies, un tev tāpat.

Trešais.

Vai taisnība, ka labais karal's miris?

Otrais.

Jā, taisnības par daudz. Dievs stāv mums klāt!

Trešais.

Ai ļautiņi, tad gaidiet vētras laikus!

Pirmais.

Ar dieva palīgu nu valdīs dēls.

Trešais.

Vai zemei, kurā bērns par valdnieku!

Otrais.

Viņš dod mums cerību, ka valdnieks būs.

Līdz pilngadībai valdīs padome,

Un, kad viņš vīra gados nāks, viņš pats;

Tā valdība arvien mums laba būs.

Pirmais.

Tāds laiks jau bija reiz, kad Parīzē

Par karali mums cēla Henriju,

Kas nebija ne pilnu gadu vecs.

Trešais.

Diezin vai bija tā? Ne, mīļie draugi;

Tad valsts bij bagāta ar prātīgiem

Un labiem padomniekiem; karalim

Bij gudri tēvoči par aizbildņiem.

Pirmais.

Nu ar — no tēva un no mātes puses.

v ļ

Trešais.

Gan būtu labāk, ja no tēva vien

Vai ja no tēva nebūtu neviena;

Jo katrs grib vistuvāk būt pie troņa,

Un mums ir jācieš, — dievs lai novērš to!

Ai, hercogs Glosters ir pārlieku bīstams,

Bet karalienes radinieki lepni

Un uzpūtīgi: viņi nedrīkst valdīt,

Tie valdāmi, ja slima valsts grib atspirgt.

Pirmais.

83

Mēs baidāmies par daudz: viss būs vēl labi.

6*

Kad mākon's nāk, tad uzvelk mēteļus;

Kad lapas birst, tad ziema nav vairs tālu;

Kad saule riet, tad visi gaida nakti,

Un agras vētras vēsti bada laikus.

Dievs dos, vēl viss par labu griezīsies,

Bet tas ir vairāk, nekā pelnām mēs.

Otrais.

Patiesi, ļaužu sirdis šausmu pilnas;

Lai runā tu ar kuru runādams,

Tik rūpes vien un bažas dzirdēsi.

Trešais.

To redzam vienumēr priekš maiņu laikiem;

Jo dievišķīga jausma dvēselei

Liek noskārst mums, kad briesmas gaidāmas;

Tā ūdens plūst, kad bargas aukas nāk. —

Viss dieva rokā. — Kurp tad ejat nu?

Otrais.

Mūs tiesnesis pie sevis aicina.

Trešais.

Un mani arī; iesim vienu ceļu.

Visi projām.

CETURTA AINA

Londona. Pili.

Ienāk Jorkas arhibīskaps, jaunais Joikas hercogs,

karaliene Elizabete un Jorkas hercogiene.

Arhibīskaps.

Tie gulējuši nakti Nortemptonā

Un šodien būšot Stonistretfordā;

Un tātad rīt vai parīt būs jau klāt.

Hercogiene.

Ak, princi redzēt ilgojos no sirds;

Viņš būs jau paaudzis, kopš šķīrāmies.

Elizabete.

Nebūt, kā dzirdu. Jorks, mans otrs dēls,

Gandrīz jau viņu pāraudzis.

Jorks.

Jā, māmiņ;

Tak vēlētos, ka neaugtu tik ātri.

Hercogiene.

Bet kādēļ ne, mans puisīt? Augt ir labi.

Jorks.

Nesen man krusttēvs Riverzs sacīja,

Ka augumā es brāli panākšot.

Bet Glosters iebilda: «Mēs redzam dabā,

Ka ļauna zāle ātrāk aug kā labā,» —

Lai mani nesauktu par ļaunu augu,

Man netīk vairs, ka es tik ātri augu.

Hercogiene.

Sī paruna gan maz var zīmēties

Uz to, kas viņu mērķēja uz tevi;

Viņš auga gausi, bija bērnībā

Tik sīks un vārgs, ka pēc šīs parunas

Tam vajadzētu īsti tiklam būt.

Arhibīskaps.

Es, kundze, nešaubos, ka tāds viņš ir.

Hercogiene.

To vēlētos, bet mātei jāšaubās.

Jorks.

2ēl, ka man toreiz neienāca prātā!

Es būtu izzobojis tēvoci

Par viņa augumu vēl kodīgāk.

Hercogiene.

Nu, ko tu būtu teicis, mazo Jork?

Jorks.

Es teiktu: tēvocis tik ātri audzis,

Ka pirmā dienā grauzis garozas,

Kur man vēl otrā gadā nebij zobu.

Ko, vecmāmiņ, tas būtu kodīgs joks!

Hercogiene.

No kā to dzirdēji, mans mīļais bērniņ?

Jorks.

No viņa aukles, vecmāmiņ.

Hercogiene.

Ko? Viņa mira, pirms tu biji dzimis.

Jorks.

Hm! ja no viņas ne, tad nezinu.

Elizabete.

Ej, pļāpīgs zēns! Tu esi nerātnis.

Arhibīskaps.

Par bērnu nedusmojiet, labā kundze.

Elizabete.

Sienām ir ausis.

Ienāk vēstnesis.

86

Arhibīskaps.

Tur nāk kāds vēstnesis. Ar kādām vēstīm?

Vēstnesis.

Ar tādām, ka man grūti izrunāt.

Elizabete.

Ko dara princis?

Vēstnesis.

Sveiks un vesels, kundze.

Arhibīskaps.

Kas vēstāms tev?

Vēstnesis.

Lords Riverzs un lords Greijs, sers Vogans

Ir aizsūtīti gūstā Pamfretā.

Hercogiene.

Kas pavēlēja?

Vēstnesis.

Bakingems un Glosters.

Elizabete.

Par kādu vainu?

Vēstnesis.

Es izteicu jums visu, ko es zinu.

Par ko un kādēļ viņi cietumā,

Es, augstā kundze, nezinu nekā.

Elizabete.

Vai man! Es redzu, mūsu nams sāk grūt!

Ļauns tīģeris kampj nagos biklo stirnu;

Ap nevarīgo, nebīstamo troni

Sāk trakot droši varmācības auka;

Lai valda nāve, posts un slepkavība!

Kā kartē redzu visam beigas es.

Hercogiene.

Jūs ļaunās nemieru un ķildu dienas,

Cik daudz no jums jau manas acis redz!

Par troni cīnoties, man mira vīrs,

Un dēli brīžam cēlās, brīžam krita,

Un es te priecājos par uzvaru,

Te raudāju par nelaimi, — bet tagad,

Kad beidzies karš un uzvara ir mūsu,

Tie apkaro viens otru: brālis brāli

Un īstnieks īstnieku, pats — sevi pašu!

Tu ačgārnais un apstulbotais niknums,

Beidz savu nolādamo kaislību

Vai Jauj man mirt, pirms redzu tavas briesmas!

Elizabete.

Mums jāuzmeklē svētais patvērums.

Nāc, puisīt, nāc! Ardievu, hercogienei

Hercogiene.

Es ari iešu.

Elizabete.

Jums nav iemesla.

Arhibīskaps.

Jā, ejiet, augstība, un paņemiet

Sev visus dārgumus un mantas līdz.

Par drošību jums varu piedāvāt

Šo zīmogu. Lai man tik labi iet,

Cik sirsnīgi jums vēlu labklājību.

Bet labāk pats jūs pavadīšu turp.

Visi projām.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA

Iela Londonā.

Tauru skaņas. Ienāk princis Edvards, Glosters, Bakingems, kardi-

nāls Baučers, Keitsbijs un vēl citi.

Bakingems.

Sveiks, princi, savās mājās Londonā!

Glosters.

Sveiks, dārgo brālēn, manu domu valdniek!

Jūs dara grūtsirdīgu grūtais ceļš.

Princis.

Ne ceļš, bet nepatikšanas pa ceļam

Man dara viņu pretīgu un grūtu.

Bet kādēļ trūkst še citu tēvoču?

Glosters.

Mans princi, tīrais tikums jūsu gados

Vēl nespēj izprast ļauno pasauli.

Jūs apspriežat ikkatru cilvēku

No viņa ārienes, bet ārējs izskats

Ar sirdi saskan reti vai nekad.

Tie tēvoči, kas trūkst, ir bīstami;

Jūs klausījāties viņu medus vārdos,

Bet nezināt, cik nāvīgi tie dzeļ.

Dievs pasarg jūs no tādiem viltniekiem!

Princis.

No viltniekiem lai mani pasarga,

Bet viņi tādi nav.

Glosters.

Mans princi, lordmērs atnācis jūs apsveikt.

Ienāk Londonas lordmērs ar pavadoņiem.

Lordmērs.

Dievs piešķir laimi jūsu augstībai.

Princis.

Paldies jums, labais lord; paldies jums visiem!

Es cerēju, ka māte pasteigsies

Un līdz ar brāli sagaidīs mūs ceļā.

Kāds gliemezis šis Heistingzs! Kur viņš paliek,

Ka nevēstī, vai viņi nāks vai ne?