VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Piojām ar līķi.

Otrais slepkava.

Kāds pārsteidzīgs un briesmīgs noziegums!

Kā Pilāts labprāt rokas mazgātu

No negantīgā slepkavības darba!

Pirmais slepkava ienāk atpakaļ.

Pirmais slepkava.

Ko domā? Kādēļ nepalīdzi man?

Pie joda, teikšu visu Glosteram.

Otrais slepkava.

Kaut varētu tu viņam ziņu nest,

Ka brāli izglābu! — Ņem algu viens!

Man žēl no sirds, ka hercogs nonāvēts.

5*

Projām.

67

Pirmais slepkava.

Man ne; skrej ratā, gļēvais nejēga!

Es mironi tur alā noslēpšu,

Līdz kamēr Glosters viņu aprakt liks.

Tiklīdz būs alga, projām žigli vien:

Kad nāks tas gaismā, slikti būs, nudien!

\

Projām.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ aina

Londona. Istaba pilī.

Ieved slimo karali Edvardu; ienāk karaliene Elizabete,

Dorsets, Greijs, Riverzs, Heistingzs, Bakingems un

vēl citi.

Edvards.

Tā, šodien padarīju labu darbu. —

Bet palieciet šai vienībā arvien!

Ik bridi priecas vēsti sagaidu,

Kad mani aicinās mans pestītājs.

Nu mana dvēsele var mierā aiziet

Pie dieva debesīs, jo še virs zemes

Starp maniem draugiem valda atkal miers.

Riverz un Heistingz, sniedziet mīlestībā

Viens otram rokas! Slepens naids lai zūd!

Riverzs.

Man sirds no naida tīra; mīlestību

Ar savu roku svēti apstiprinu.

Heistingzs.

Tā arī es, tik tiešām kā es zvēru!

Edvards.

Nav smieklā ņemams, ko jums ķēniņš teic,

Jo valdnieku visaugstais valdnieks jūs

Par viltu gāzīs kauna un jums liks

Viens otram būt par nāves cēloni.

Heistingzs.

Lai klājas man tik labi nākotnē,

Cik patiesi es zvēru mīlestību!

Riverzs.

Un man tik daudz, cik mīlu Heistingzu.

Edvards.

Tas zīmēts ar uz tevi, karalien,

Uz tevi, Dorset, Bakingem, uz jums, —

Starp jums vēl rūgst vecs naids. Siev, nedusmo

Uz Heistingzu, sniedz viņam roku skūpstīt

Un izturies arvien bez viltības.

Elizabete.

Šurp, Heistingz! Līdzšinējais naids ir aizmirsts.

Uz to lai man un manējiem iet labi!

Edvards.

Nāc, Dorset, apkamp Heistingzu kā draugu!

Dorsets.

Šo mīlestības savstarpējo maiņu

No savas puses neārdīšu vairs.

Heistingzs.

To zvēru arī es.

Apkamp/ to.

Edvards.

Nu apstiprini, Bakingem, šo mieru

Un apkamp karalienes tuvniekus;

Šai vienprātībā jutīšos es laimīgs.

Bakingems

karalienei.

Ja Bakingems jebkad ne mīlestību,

Bet naidu rāda jums un jūsējiem,

Lai soda mani dievs ar naidu tur,

Kur sagaidu visvairāk mīlestības!

Kad man visvairāk drauga vajaga

Un esmu pārliecināts, ka viņš draugs,

Lai viņš man atmaksā ar viltu, naidu

Un krāpšanu. To izlūdzos no debess,

Ja mīlestībā atsaltu no jums!

Apkampj Riverzu un citus.

Edvards.

Šis apsolījums, krietno Bakingem,

Ir tīkams balzams manai slimai sirdij.

Nu trūkst vēl tikai brāļa Glostera,

Lai galīgi šo mieru noslēgtu.

Ienāk Glosters.

Bakingems.

Lūk, krietnais hercogs īstā brīdī klāt.

Glosters.

Mans zemīgs sveiciens jūsu augstībām!

Jums, lielkungi, es vēlu līksmu dienu!

Edvards.

Patiesi, līksma mums šī diena, brāl,

Jo darīts kristīgs darbs: no ķildām — miers,

No naida — mīlestība starp šiem kungiem,

Kas kaislās dusmās naidojās līdz šim.

Glosters.

Jauks, svētīgs darbs, mans kungs un pavēlnieks!

Ja kāds no jūsu cienījamā pulka

Aiz greizām aizdomām vai pārpratuma

Uz mani naidu tur,

Ja netīši vai dusmu iekaisumā

Es esmu kādam pāri darījis,

Par ko viņš dusmo vēl, tad vēlos es

Ar visiem izlīgt draudzībā un mierā;

Naids mana nāve; to es ienīstu

Un vēlos labo ļaužu mīlestību.

Pirms, karalien, no jums es lūdzos miera,

Par ko jums maksāšu ar padevību. ■—

No jums, mans krietnais brālēn Bakingem,

Vai bijis kādreiz slepens naids starp mums? —

No jums, lord Riverz, un no jums, lord Dorset,

Tāpat no jums, lord Greij, — no visiem jums,

Kas lūkojas bez iemesla uz mani

Ar greizām acīm. Grāfi, hercogi!

Es nezinu neviena Anglijā,

Uz ko es vairāk naidu turētu

Kā šonakt dzimis bērns. Tev pateicos,

Mans dievs, ka devi man tik lēnu prātu!

Elizabete.

Sī diena turama uz priekšu svēta;

Lai piešķir dievs, ka naids reiz mitējas!

Es lūdzu, žēlo brāli Klerensu

Un atdod viņam brīvību.

Glosters.

Kā? Kundze,

Vai tādēļ solīju jums uzticību,

Lai mani izsmietu pie karaJa?

Kas nezin to, ka krietnais hercogs miris?

Visi kā sastinguši.

Nav glīti, zoboties par mirušo!

Edvards.

«Kas nezin, ka viņš miris?» Kas tad zin?

Elizabete.

Visžēlīgs dievs, cik pasaule ir Jauna!

Bakingems.

Vai izskatos tik bāls kā citi, Dorset?

Dorsets.

Jā, sārtums visiem izzudis no vaigiem.

Edvards.

Viņš miris? Pavēle bij atsaukta.

Glosters.

Viņš nomira pēc pirmās pavēles,

Ar kuru skrēja spārnots Merkurijs,

Bet atsaukumu nesa kroplis klibs,

Kas atnāca pēc tam, kad viņš bij aprakts,

Dažs labs, ne pus tik uzticams un krietns,

Ne tik daudz asins rads, cik asins kārs, —

Var vairāk noziegties kā nabags Klerenss,

Bet tomēr staigā vēl bez aizdomām!

Ienāk Stenlijs.

Stenlijs.

Kungs karal, žēlastību izlūdzos!

Edvards.

Laid, mana dvēsele ir noskumusi.

Stenlijs.

Es necelšos, pirms nedzirdi, ko lūdzos.

Edvards.

Tad saņem īsi savu lūgšanu.

Stenlijs.

Kungs, taupi manam kalpam dzīvību:

Viņš nonāvēja šodien muižnieku,

Kas pārgalvīgi viņu spīdzinājis.

Edvards.

Šī mēle teica brālim nāves sodu,

Un nu lai viņa vergu apžēlo!

Viņš bija domās noziedzies, ne darbos,

Un tomēr viņa sods bij sūra nāve.

Kas lūdzās viņa dēj? Kas krita ceļos

Un lika pārsteigumu pārdomāt?

Kas runāja par brāļa pienākumu

Un mīlestību? Kas tad ieminējās,

Ka brālis, atstājies no Vorika,

Man nāca palīgā? Kas atcerējās,

Ka viņš man kaujā glāba dzīvību,

Kad Oksfords mani pagāza gar zemi?

Viņš teica man: «Brāl, dzīvo, topi karalis!»

Kas iebildās par to, ka kaujaslaukā

Mēs gulējām līdz nāvei nosaluši

Un viņš ar savām drēbēm mani sedza,

Pats palikdams bez segas saltā naktī?

To visu zvērisks dusmu iekaisums

Bij izdzinis no apstulbušā prāta,

Un it neviens ne zinot nelikās!

Bet, tikko jūsu kalpi dzērumā

Vai pārgalvībā nosit cilvēku

Un izdzēš Kristus līdzību un ģīmi,

Tad klūpat tūdaļ ceļos: žēlo, žēlo!

Un man, kaut netaisni, jums jāpiekrīt.

Bet brāļa labā neteicāt ne vārda

Un pats es, apstulbotais, arī ne.

Vislepnākais no jums ir savā mūžā

Daudz labuma no viņa baudījis,

Bet viņa mūžs nevienam nerūpa.

Es bīstos, dievs, tu atmaksāsi visiem —

Jums, man, kā jūsu ģimenēm, tā manām.

Ved mani projām, Heistingz! Nabags Klerenss!

Karalis, karaliene, Heistingzs, Riverzs, Dorsets un Greijs

aiziet.

Glosters.

Lūk, dusmu augļi! Vai jūs ievērojāt,

Ka karalienes radi nobāla,

Tiklīdz par brāļa nāvi minēju?

Tie musināja karali arvien.

Dievs atriebsies. Bet tagad iesim, kungi,