VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Tev gribu teikt, ko esi izpostījis,

Pirms ļauju aiziet, uzklausies!

Glosters.

Vai tevi neizraidīja no zemes

Pie nāves soda?

Margarita.

Tomēr palieku;

Jo dzīve svešatnē ir lielāks sods

Kā nāve tēvijā. — Tu dēlu man

Un vīru parādā. — Tu karaļvalsti!

Jūs visi pavalstnieka pienākumu!

Šīs sāpes, ko nu ciešu, pieder jums

Un visi prieki, ko jūs baudāt, man.

Glosters.

Lāsts, ko tev raidīja mans tēvs, kad kroni

No papīra tu liki viņam galvā

Un zaimu dzeloņiem tik asi dzēli,

Ka viņa acis straumēm sāka plūst,

Un, asaras ko žāvēt, sniedzi autu

Ar viņa dēla asinīm, — šis lāsts,

Ko viņa sāpinātā dvēsele

Tad pareģoja — tagad trāpīja.

Ne mēs, bet dievs šo asinsdarbu soda.

i

Elizabete.

Jā, dievs ir taisns, aizstāv nevainību.

Heistingzs.

Tā nokaut bērnu, — tas tik nežēlīgs

Un negants darbs, ka vēl nekad nav dzirdēts!

Riverzs.

To dzirdot, raudāja pat varmākas.

Dorsets.

Un visi pareģoja atriebšanos.

Bakingems.

Nortumberlendam asaras bij acīs.

Margarita.

Kad nācu šurp, jūs, zobus atņirguši,

Jau gribējāt cits citam kampt aiz rīklēm,

Un nu jūs visi brūkat virsū man!

Vai Jorka lāsts sver debesīs tikpat,

Cik Henrija un Edvarda nāve,

Valsts zaudējums un manas vajāšanas •—

Tas viss par vienu palaidni! Vai lāsts

Var urbties debesīs caur mākoņiem?

Tā! Dodiet ceju maniem žigliem lāstiem,

Jūs smagie mākoņi! Ja karā ne,

Lai mirst aiz nerīžības jūsu karalis,

Kas valda tur, kur mūsu karal's nokauts! 1

Tavs dēls, tavs Edvards, tagad troņa mantnieks,

Lai mirst priekš laika varmācīgā nāvē,

Kā Edvards, mans dēls, citkārt troņa mantnieks.

Tu, karaliene, manā goda krēslā,

So varu zaudēsi tāpat kā es!

Vēl dzīvo ilgus gadus, raudādama

Par savu bērnu nāvi! Piedzīvo

Vēl citu karalieni, kas reiz laupīs

Tev tiesības, kā laupīji tu man!

Lai laime agri mirst priekš tavas nāves,

Un, kad pēc ilgām bēdām mirsti pati,

Lai neesi ne māte vairs, ne sieva,

Ne karaliene! Riverz, Dorset, Heistingz,

Jūs visi bijāt klāt, kad nokāva

Man dēlu. Dievs, es lūdzos, ka no jums

Neviens līdz liktam galam nenodzīvo,

Bet nomirst varmācīgi, piepeši!

Glosters.

Beidz lādēt, sarukušā ragana!

Margarita.

49

Un tevi atstāt sveikā? Klausies, suns!

Ja debesīm vēl ir kāds sods vai sērga,

Kas pārspēj visu, ko es zinu nosaukt,

Lai taupa to, līdz pilns tavs grēku mērs,

Un tad lai savas dusmas gāž uz tevi,

Šīs bēdu zemes miera traucētāju!

Lai sirdsapziņas tārps tev sirdi kremt!

Lai tavi draugi kļūst par nodevējiem

Un nodevēji liekas tev par draugiem!

Nekad lai tavas acis neslēdz miegs,

Un, ja reiz iemiedzi, lai pekles baigi

Ar ļauniem murgiem tavu miegu pilda!

Tu apriebts kupris, posta nesējs kuilis,

Tu, kas no dzimšanas jau iezīmēts

Kā pekles nezvērs, dabas izvirtums!

Tu mātes klēpja kauna traipeklis!

Tu tēva asins riebīgs gāneklis!

Tu goda atkrislis, tu nīstams …

4 1544

Glosters.

Margarit!

Margarita.

Ričard!

Glosters.

Nu?

Margarita.

Es tevis nesaucu.

Glosters.

Tad atvaino, jo domāju, ka tu

Šos sīvos vārdus zīmēji uz mani.

Margarita.

Uz tevi, zināms; taču atbildes

Tev neprasu. Ļauj pabeigt lāstu virkni!

Glosters.

Es beidzu: lāstu gals ir Marg'ritā.

Elizabete.

Tā jūsu lāsts krīt atpakaļ uz jums.

Margarita.

Tu lubu karaliene! Manas laimes

Tukšs atspīdums! Kam kaisi cukuru

Uz pietūkušo zirnekli, kas auž

Ap tevi savus tīklus nāvīgos?

Tu, neprāte, sev pašai dunci trini!

Reiz diena nāks, kad pati vēlēsies,

Lai palīdzu tev lādēt nīgro krupi.

Heistingzs.

Beidz, melu reģe, ārprātīgos lāstus!

Ja nestāsies, mums pacietība lūzīs.

Margarita.

Kauns jums! Jūs manu salauzāt pavisam.

Riverzs.

Jūs prastu labāk savu pienākumu,

Ja jūsu darbus algotu, kā nākas.

Margarita.

Ja algotu, kā pienākas, jūs visi

Man būtu pienākumu parādā.

Man karalienei būt, jums — pavalstniekiem,

Un tādēļ dodiet, kas man pienākas,

Un protiet paši savu pienākumu!

Dorsets. *

Par velti runāt: viņa ārprātīga.

Margarita.

Marķīza kungs, jūs esat pārgudrs!

Vēl jūsu tikko kaltais goda vārds

Nesen kā ļaudīs laists. Es novēlu

Jums piedzīvot, kā ir ap dūšu tad,

Kad zaudē to un iekrīt nelaimē.

Kas augstu stāv, to visi vēji ķer,

Un, ja reiz krīt, viņš saplīst drupu drupās.

Glosters.

Labs padoms, marķīz; iegaumē šos vārdus!

Dorsets.

Nu, tas var zīmēties tikpat uz jums.

Glosters.

51

Pat vairāk: es šai augstumā jau dzimis;

Mans perēklis mīt ciedru galotnēs

Un rotājas ar vējiem, spītē saulei.

4*

Margarita.

Un ēnu met uz sauli; vai, ak vai!

Uz manu dēlu, manu spožo sauli,

Tu met nāves ēnu; viņas gaismu

Tavs mākuļainais piktums apēnojis

Ar mūža tumsu; jūsu perēklis

Nu ievietojies mūsu dzimtas ligzdā.

Dievs, tu to redzi, necieti vairs ilgāk:

Kas iegūts asinīm, tāpat lai zūd!

Bakingems.

Gan! Ne tev kauns, ne kristīgs tikums sirdī.

Margarita.

Kur jūsu kauns? Kur jūsu kristīgs tikums?

Jūs nekristīgi postījāt man dzīvi,

Bez kauna laupījāt man cerības.

Mans tikums — dusmas, dzīve — kauns. Ak, skaniet

Jūs, sāpju dusmas, manā kauna dzīvē!

Bakingems.

Gan! Stājieties!

Margarita.

Tev skūpstu rokas, krietno Bakingem,

Par draudzības un miera zīmi. Tev

Un tavai ģimenei lai klājas labi!

Pie tavām rokām nelīp mūsu asins,

Un tādēļ stāvi ārpus maniem lāstiem.

Bakingems.

Tā visi mēs, jo lāsti neķer citus

Un nevar pārkāpt lādētāja lūpas.

Margarita.

I

l

Man šķiet, ka viņi kāpj uz debesīm

Un traucē debess tēva saldo mieru.

Bet sargies no šī slepenkoža suņa:

Viņš kož, kad glaužas klāt, un, kad viņš kodīs,

Tev nesīs postu viņa nāvīgs zobs.

Ar viņu neielaidies, piesargies:

Grēks, posts un nāve viņu zīmējuši,

Un pekles gari viņam paklausīgi.

Glosters.

K o viņa sacīja, lord Bakingem?

Bakingems.

Tas nepelna nekādas vērības.

Margarita.

Tu nievā manu padomu? Un velnam,

No kā es biedinu, tu glaudies klāt?

Tu atminēsies mani citā dienā,

Kad dziļām skumjām viņš tev satrieks sirdi.

Tad teiksi: Marg'rita bij pareģe.

Tā dzīvojat ikviens par naidu viņam,

Viņš jums, kamēr jūs visus sodīs dievs.

Aiziet.

Heistingzs.

Šos lāstus dzirdot, mati ceļas stāvus.

Riverzs.

Man arī; kādēļ viņai ļauj tā staigāt?

Glosters.

Pie dieva mātes! Es tai nepārmetu:

Daudz viņa cietusi, un man ir žēl,

Ka arī es tur savu tiesu vainīgs.

Elizabete.

Cik zinu, es tai ļauna nedarīju.

Glosters.

Bet baudāt to, ko viņa zaudēja. —

Es biju pārāk dedzīgs kalpot tam,

Kas nu tik augsts, ka mani neatminas.

Bet Klerensam vislabāk atmaksā:

Par pūlēm viņu krātā liek un baro!

Dievs, piedod tiem, kas vainīgi pie tā!