VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS III

Nekādas citas sāpes

Kā šāda laba kunga zaudējums.

Elizabete.

Šis zaudējums jau ietver katras sāpes.

Greijs.

Dievs apsvētījis jūs ar krietnu dēlu:

Pēc vīra nāves viņš jūs priecinās.

Elizabete.

Ak, viņš vēl jauniņš un līdz pilngadībai

Par viņa aizbildni būs Ričards Glosters,

Kas nevar ieredzēt ne jūs, ne mani.

Riverzs.

Vai viņš par aizbildni jau apstiprināts?

Elizabete.

Tā nodomāts, kaut nav vēl gluži nolemts;

Bet tā būs notikties, ja karal's mirst.

Ienāk Bakingems un Stenliļs.

Greijs.

Tur nāk lords Bakingems ar Stenliju.

Bakingems.

Mans zemīgs sveiciens jūsu augstībai!

Stenlijs.

Lai dievs dod seno līksmi majestātei!

Elizabete.

Ričmonda grāfiene vis neteiks «āmen»

Uz jūsu apsveikumu, mīļais Stenlij;

Bet tomēr, kaut gan viņa jūsu sieva

Un mani nemīl, — ticiet droši, jūs

Es nenīstu par viņas spītību.

Stenlijs.

Es lūdzu, kundze, neuzticieties,

Ko ļauni skauģi nepatiesi melš,

Un, ja ar būtu sūdzībām kāds pamats,

Tad pacietiet šīs vājības, kas nāk

No slima prāta, ne no ļaunas gribas.

Elizabete.

Vai karali jau šodien redzējāt?

Stenlijs.

Jā, kundze, hercogs Bakingems un es

Patlaban kā no viņa augstības.

Elizabete.

Ko cerat jūs par viņa labošanos?

Stenlijs.

Vislabāko; viņš liekas gluži jautrs.

Elizabete.

Lai palīdz dievs! Vai runājāt ar viņu?

Bakingems.

Jā, runājām; viņš grib, lai hercogs Glosters

Ar jūsu brāļiem atkal mieru slēdz

Un šie — ar kambarkungu Heistingzu;

Viņš lika visiem ierasties pie viņa.

Elizabete.

Kaut izdotos! Bet tas nemūžam nebūs;

Man šķiet, ka mūsu laime slīd uz leju.

Ienāk Glosters, Heistingzs un Dorsels.

Glosters.

Man dara netaisni; to necietīšu!

Kur ir gan tie, kas sūdzas karalim:

Es esot ciets un viņu nemīlot?

Pie svētā Pāvila, tie viņu nemīl,

Kas ķildu tenkas viņam ausīs melš.

Tādēļ, ka glaimot nemāku un smaidīt,

Līst rāpus, vārdus skaldīt, viltu dzīt

Un kl anīties kā ē rms vai f ranču āksts , —

Tie mani turpar sīvu ienaidnieku!

Kuršgodīgs cilvēks drīkst vairs mierā dzīvot,

Kad katrs vientiess vārds top sagrozīts

No zīdā tērptu glaimotāju pūļa?

Greijs.

Uz kuru jūsu godība to zīmē?

Glosters.

Uz tevi, kas ne goda prot, ne kauna,

Vai esmu tev ko ļauna darījis?

Un tev? Un tev? Teic — kam no jūsu pūļa?

Lai rauj jūs mēris! Karalis, ko dievs

Lai uztur ilgāk, nekā vēlaties,

Aiz jūsu tukšām sūdzībām un tenkām

Nevienu brīdi nevar mierīgs būt.

Elizabete.

Brāl Gloster, jūs šai lietā maldāties:

Ne citu sakūdīts, bet pats no sevim

Jūs sauca karalis; varbūt viņš redz

No jūsu ārienes, ka iekšā jums

Rūgst slepens naids pret maniem radniekiem

Un mani pašu; gribēdams to novērst,

Viņš vēlas zināt naida iemeslu.

Glosters.

Es nezinu; nu pasaule tik ļauna,

Ka ceplītis sāk droši laupīt tur,

Kur nedrīkst laisties ērgļi. Kauna laiki!

Kopš nieka vīri kļūst par muižniekiem,

Dažs godāts muižnieks kļūst par nieka vīru.

Elizabete.

Brāl Gloster, pietiek! Zinām jūsu domas:

Jūs skaužat manus radniekus un mani.

Ja gribēs dievs, mēs iztiksim bez jums!

Glosters.

Dievs grib, ka es bez jums vis neiztieku.

Jo Klerenss jūsu dēļ guļ cietumā,

Pats esmu negodā, un muižniecība

Krīt neslavā, jo katru dien' pie galma

Ceļ muižniecībā tādus, kam nesen

Ne savas muižas bij, ne pagalma.

Elizabete.

Pie debess kunga, kas no miera dzīves

Šai rūpju pilnā augstumā mūs cēlis!

Nekad es nerīdīju karali

Uz Klerensu, turpretī biju viņam

Visdedzīgākais aizrunis un aizstāv's.

Ar šādām nepatiesām aizdomām

Jūs nodarāt man smagu netaisnību.

Glosters.

Nu, tad jūs varat teikt, ka arī Heistingzs

Bez jūsu vainas iemests cietumā.

Riverzs.

Var, viņa var, mans kungs.

Glosters.

Var, viņa var, mans kungs! Kas nezin to?

Jā, viņa var, mans kungs, vēl noliegt daudz;

Var palīdzēt jums iekļūt siltā vietā,

Tad atkal noliegt savu palīdzību

Un teikt, ka algo lielus nopelnus.

Ko viņa nevar? Var, pie goda vārda …

Riverzs.

Jā, var, pie goda vārda! Ko tad var?

Glosters.

Var tikt pie karalienes goda vārda,

Var precēt smuku puisi! Šaubos stipri,

Vai jūsu vecmāmiņai bij tāds vīrs.

Elizabete.

Lord Gloster, ilgi ciešu jūsu zaimus

Un nepelnītu pelšanu. Pie debess!

Es teikšu karalim, cik daudzreiz man

No jūsu mutes jādzird rupjas lamas.

Nē, labāk būt par prastu kalponi

Neka par karalieni, ja man galvo,

Ka mani nepulgos un nenievās.

Aizmugurē parādās karaliene Margarita.

Maz prieka man kā angļu karalienei!

Margarita.

Šo mazumu lai dievs vēl mazina:

Tavs gods un cieņa valstī — pieder man.

Glosters.

Jūs draudat man, ka teiksit karalim?

Nu, sakiet, manis netaupiet. Ko teicu,

To atkārtošu viņa klātbūtnē:

Es nebaidos nekāda cietuma.

Nu laiks ir runāt: nopelns mans jau aizmirsts.

Margarita.

Prom, sātan! Tevis atminos par daudz.

Tu Tauerā man vīru nonāvēji

Un dēlu Edvardu pie Tjūksberi.

Glosters.

Pirms nācāt tronī jūs un jūsu vīrs,

Es biju viņa darbu nastu zirgs;

Es iznīdēju lepnos prelniekus

Un draugus bagātīgi balvoju;

Lai nāktu viņa asinis pie goda,

Es savas izlēju.

Margarita.

Jā, izlēji

Daudz labākas kā tavējās un viņa!

t

Glosters.

Šai laikā jūs ar Greiju, savu vīru,

Arvien vēl bijāt Lenkastera pusē;

Jūs, Riverz, ar. — Vai jūsu vīrs nav kritis

Pie Sentolbenas, cīnoties pret mums?

Nu atgādinu jums, ja aizmirsuši,

Kas bijāt agrāk un kas esat tagad,

Tāpat kas biju es un esmu tagad.

Margarita.

Ļauns slepkava tu biji un vēl esi.

Glosters.

Tad Klerenss atstājās no Vorika

Un lauza zvērestu, — lai dievs tam piedod!

Margarita.

Lai dievs to soda!

Glosters.

Lai palīdzētu Edvardam vest cīņu,

Un viņu algo nu ar cietumu!

Kaut sirds, kā Edvardam, man būtu cieta

Vai viņam mīksta, jūtīga kā man!

Es esmu muļķīgs bērns šai pasaulē.

Margarita.

Tad atstāj pasaldi un brauc uz pekli,

Tu ļaunais gars, tur tava īstā valsts.

Riverzs.

Sai cīņas laikā karstajā, kad jūs

Mums naidu pārmetāt, mēs turējāmies

Pie īstā valdnieka; mēs sekotu

Tāpat ar jums, ja karalis jūs būtu.

Glosters.

Es — karalis! Nē, labāk klaidonis!

Nē, man ne prātā nenāk tādas domas!

Elizabete.

Cik mazu vien jūs varat domāt prieku,

Ja butu jus par angļu karali,

Tik maz ir prieka man ka karalienei.

Margarita.

Jā, maz ir prieka angļu karalienei.

Es esmu tā, bet prieka nav nemaz.

Nē, nevaru vairs ilgāk nociesties!

Iznākdama priekšā.

Jūs, laupītāji, kas še ķildojaties

Un dalāt to, ko laupījuši man!

Kurš no jums netrīc, mani ieraugot?

Kā pavalstnieki dodiet godu man

Un trīciet, dumpnieki, kad dusmoju!

A, mīļais blēdi, ko tu novērsies?

Glosters.

Kam rādies manās acis, ragana?

Margarita.