VILJAMS ŠEKSPĪRS: RIČARDS III

Un parunāsim nopietni: vai tas,

Kas bij par cēloni pie Henrija

Un tava Edvarda tik agrās nāves,

Nav nosodāms tikpat kā darītājs?

Anna.

Tu biji Jaunais darītājs un cēlon's.

Glosters.

Šī darba cēlonis bij jūsu skaistums;

Tas rādījās man sapnī, tālabad

Vai visu pasauli es grūstu nāvē,

Lai brīdi dzīvotu pie jūsu krūts.

Anna.

Ja to es zinātu, es izskrāpētu

Šiem nagiem savu skaistumu no vaigiem.

Glosters.

Nemūžam nepielaistu manas acis,

Ka bojā skaistumu: kamēr še stāvu,

Tas nenotiks. Kā visai pasaulei

No saules gaisma nāk, tā jūsu skaistums

Ir mana diena, mana dzīvība.

Anna.

Lai melna tumsa tavu dienu ēno

Un nāve — dzīvību!

Glosters.

Ak, sevi nelādi:

Tu esi mana dzīvība un nāve.

Anna.

33

Kaut būtu tā! Tad tev es atriebtos.

3 1544

Glosters.

Ir tiešām nedabisks un aplams darbs —

Riebt cilvēkam, kas mīļo jūs no sirds.

Anna.

Ir tiešām saprotams un prātīgs darbs —

Riebt cilvēkam, kas nokāvis man vīru.

Glosters.

Viņš laupīja tev vīru tādēļ vien,

Ka gribēja tev gādāt labāku.

Anna.

Nav zemes virsū labāka par viņu.

Glosters.

Ir kāds, kurš tevi labāk mīl kā viņš.

Anna.

Un kas?

Glosters.

Plāntedženets.

Anna.

Tā saucās viņš.

Glosters.

Gan vārds tas pats, bet vārda nesējs labāks.

Anna.

Bet kur viņš ir?

Glosters.

Šepat.

Viņa spļauj viņam.

Bet kādēļ spļauj?

34

Anna.

Kaut būtu tev šī sula nāvīga!

Glosters.

Tik saldā vietā nemīt nāves sula.

Anna.

Tik neģēlīgā krupī toties vairāk.

No acīm prom! Tās sirgst, kad tevi redz.

Glosters.

No tavām acīm manas sasirgušas.

Anna.

Kaut tās kā bazilisks tev nestu nāvi.

Glosters.

To vēlos pats: tad nomirtu uz vietas,

Bet tagad viņas nes man dzīvu nāvi.

Lūk, tavas acis izspiež sūru rasu

No manējām un viņu spīdumu

Ar bērnišķīgām pilēm apkauno.

Šīs acis nav vēl slacītas nekad

Ar līdzcietības asarām: nedz tad,

Kad raudāja mans tēvs un Edvards, dzirdot

Ratlenda vaimanas, kam drūmais Klifords

Patlaban taisījās ar šķēpu durt;

Nedz tad, kad stāstīja tavs tēvs tik žēli

Par mana tēva briesmu pilno nāvi,

Ka balss daudzreiz aiz raudām aizrāvās

Un klausītāju vaigi bij tik slapji

Kā lapas lietū; šinī skumju brīdī

Tik manas vīra acis bija sausas;

Ko skumjas nespēja, to spēj tavs daiļums:

Lūk, asaras man acis aptumšo.

Ne naidnieka, ne drauga esmu lūdzies;

Nekad šī mēle glaimu nerunāja,

3*

Bet nu tavs daiļums man par algu likts,

35

Nu lūdzas lepna sirds un loka mēli.

Viņa uzlūko lo ar nicību.

Dzen nost no lūpām nicinošo vaibstu,

Jo tās ir tikai skūpstiem radītas.

Ja atriebīgā sirds man nevar piedot,

Tad saņem, lūk, šo aso zobenu,

Un dur to šinīs uzticamās krūtīs!

Laid ārā dvēseli, kas tevi pielūdz!

Lūk, dūrienam es krūtis atsedzu

Un zemīgi uz ceļiem lūdzos nāves.

Viņš atsedz krūtis; viņa tēmē uz viņu ar zobenu.

Kauj vien! Es nokāvu šo karali,

Bet mani paveda tavs daiļais vaigs.

Dur vien! Ir Ēdvardu es nodūru.

Vj'ņa mērķē atkal uz viņu.

Bet iemesls — tavs neizsakāms skaistums.

Viņa izlaiž zobenu no rokām.

Ņem augšā zobenu vai uzņem mani!

Anna.

Nu celies, liekuli! Tev vēlu nāvi,

Bet negribu par tavu bendi būt.

Glosters.

Teic vārdiņu — un pats es noduršos.

Anna.

Jau teicu.

Glosters.

Dusmās teici; saki vēl!

Un, lūk, šī roka, kas reiz nodūra

Aiz mīlestības tavu mīlestību,

Ir gatava tūlīt aiz mīlestības

Vēl sirsnīgāku mīlestību nokaut.

Tu būsi vainīga pie abu nāves.

Anna.

Kas zin, kas sirdī tev!

Glosters.

Man sirds uz mēles mīt.

Anna.

Var būt, ka abas viļ.

Glosters.

Tad taisns nav neviens.

Anna.

Bāz makstī zobenu!

Glosters.

Vai mieru soli man?

Anna.

To vēlāk redzēsit.

Glosters.

Tak cerēt drīkstu es?

Anna.

To, ceru, drīkst ikviens.

Glosters.

Tad ņem šo gredzenu.

Anna.

Ņemt nav tas pats, kas dot.

Glosters.

Lūk, kā šis gredzens apkampj tavu pirkstu,

Tā manu sirdi ieslēdz tava krūts.

Nes abus tos, jo abi pieder tev!

Un, ja tavs zemīgs kalps drīkst izlūgties

Vēl vienu laipnību no tavas rokas,

Viņš jutīsies par savu laimi drošs.

Anna.

Ko vēlies?

Glosters.

Ka uzticat šo sēru lietu tam,

Kam sērot vairāk iemesla kā jums,

Un gaidiet Krozbijā, līdz karali

Es būšu paglabājis Certsijā;

Pie viņa kapa grēkus nožēlojis,

Es padevīgi apmeklēšu jūs.

Aiz dažiem neminamiem iemesliem

Jūs lūdzu man šo patikšanu darīt.

Anna.

No visas sirds. Es ļoti priecājos,

Ka savu noziegumu nožēlojat.

Tresei un Barklij, jūs man nāksit līdz!

Glosters.

Bez ardievām?

Anna.

Tas vairāk nekā pelni.

Tu mācīji man izlikties priekš tevis,

Nu izliecies, ka ardievas jau teiktas.

Anna, Tresels un Barklijs aiziet.

Glosters.

Nu nesiet zārku!

Pirmais muižnieks.

Kurp? Uz Čertsiju?

Glosters.

Uz karmelītiem; gaidiet mani tur.

Visi bez Glosteia projām.

Kas šādā veidā sievu precējis?

Kas šādā veidā sievu ieguvis?

To ņemšu, tomēr ilgi neturēšu.

Vai tas nav brīnums? Es, kas viņai vīru

Un tēvu nokāvis, to precu tad,

Kad viņas sirds aiz naida pušu plīst,

Kad mēle lād un asaras spīd acīs,

Un naida liecnieks pats guļ asinīs.

Dievs, viņas sirdsapziņa — viss pret mani,

Un it nekur nekāda pabalsta;

Tik liekulīgais skats un viltus mēle, —

Un tomēr iegūt — visu par neko!

Ha!

Cik drīz jau aizmirsts krietnais princis Edvards!

Trīs mēnešu vēl nav, kopš kaislās dusmās

Es viņu nokāvu pie Tjūksberi.

No dabas, izšķērdības brīdī radīts,

Viņš bij tik piemīlīgs un patīkams,

Jauns, gudrs, drošsirdīgs un karalisks,

Ka plašā pasaulē vairs otra nav, —

Un tomēr viņa aci met uz mani,

Kas zelta ziedonī šo princi lauzis

Un viņai sērot liek kā atraitnei!

Uz mani, kas pus Edvarda nav vērts,

Uz mani, neglītu un klibu kropli!

Es lieku ķīlām visu savu mantu,

Ka esmu sevī maldījies līdz šim!

Tik tiešām, kaut es pats to neatzīstu,

Bet viņa redz, ka esmu varens vīrs.

Ja tā, būs jāiegādā spogulis

Un jāuztur kāds ducis drēbnieku,

Būs jāsāk pētīt greznošanās māksla.

Kopš paša acīs cieņu ieguvis,

Es negribu šai ziņā skopoties.

Vispirms šo kungu ievietošu kapā,

Tad vaimanādams atpakaļ pie mīļās.

Spīd', saule, gaiši, rādi manu ēnu,

Lai redzu pats, kas es par brangu zēnu!

Projām.

TREŠA AINA

Pilī.

Ienāk karaliene Elizabete, Riverzs un Greijs.

Riverzs.

Ak, pacietieties, kundze! Karalis

Būs drīzi atkal vesels kā līdz šim.

Greijs.

Tādēļ, ka ciešat jūs, viņš cieš vēl vairāk.

No dieva puses, esiet mierīga

Un uzjautriniet viņu.

Elizabete.

Ak, kas būs,

Kad viņš man mirs!

Greijs.