Riverzs.
īsts kristīgs tikums: dievu lūgt par tiem,
Kas ļaunu dara mums.
Glosters.
Tā daru vienmēr,
Kad labi pārdomāju; (sānis) tur savs pamats,
Ja lādētu, es lādētu pats sevi.
Keitsbi/s Ienāk.
Keitsbijs.
Jūs, kundze, karal's aicina pie sevis.
Jūs arī, hercog; kungi, arī jūs!
Elizabete.
Es eju, Keitsbij. — Kungi, vai jūs nāksit?
Riverzs.
Mēs gatavi jums pakalpot.
Visi aiziet, izņemot Glosteru.
Glosters.
Pats daru netaisni, bet pirmais kliedzu,
Un nelaimi, ko slepen dēstīju,
Es citiem uzkrauju par smagu nastu.
Pats Klerensu es grūdu cietumā,
Bet nelgu priekšā, kādi Heistingzs, Stenlijs
Un Bakingems, es viņu apraudu
Un saku: karalienes piekritēji
Ir tie, kas gumda karali pret brāli;
Šie tic un musina, lai atriebjos
Pie Greija, Vogana un Riverza;
Tad nopūšos un saku: dieva vārds
Mums pavēl ļaunu atmaksāt ar labu.
Tā sedzu savu kailo ļaunumu
Ar novalkātiem rakstu kankariem ,
Un, būdams velns, es izlikos par svētu.
Ienāk divi slepkavas.
Ā, klusu! Lūk, kur mani bendes kalpi;
Nu, mani sparīgie un brašie puiši,
Vai esat gatavi pie darba iet?
Pirmais slepkava.
Jā, lielskungs; atnācām pēc pilnvaras,
Jo citādi mūs nelaidīs pie viņa.
Glosters.
Jums taisnība: še būs jums pilnvara.
Kad darīts, atnāciet uz Krozbiju.
Bet esiet stingri, neklausieties viņā
Un ejiet tūdaļ nadzīgi pie darba;
Jo Klerenss veikls runātājs, viņš var
Jums sirdis mīkstināt, ja gaidīsit.
Pirmais slepkava.
Nē, nē, milord, jo tenkas netīk mums,
Un tāds, kas pļāpā daudz, ir laisks pie darba.
Mēs strādāsim ar rokām, ne ar mēli.
Glosters.
Jums birst no acīm akmeņi; tik nelgām
Birst asaras. Tas patīk man. Pie darba!
Prom žigli, steidzieties!
Pirmais slepkava.
Tūlīt, mans kungs!
Projām.
CETURTA AINA
Londona. Tauerā.
Ienāk Klerenss un Brekenberijs.
Brekenberijs.
Kam jūsu augstība tik noskumis?
Klerenss.
Ak, kādu nakti pārcietu nupat!
Cik baigu murgu, kādus briesmu skatus!
Tik tiešām, ka es esmu kristīgs cilvēks, —
Ja diezin kādu laimi zaudētu,
Es nevēlos vairs otras tādas nakts:
Tik briesmu pilns un šausmīgs bij šis laiks.
Brekenberijs.
Kungs, kas par sapni? Stāstiet man!
Klerenss.
Man likās,
Ka biju izbēdzis no Tauera
Un braucu kuģī pār' uz Burgundu,
Un brālis Glosters mani pavadīja.
Viņš veda mani iet no kajītes
Uz kuģa virsu; tur mēs skatījāmies
Uz Angliju un runājām par karu
Starp Lenkast'ra un Jorka ģimenēm
Un tūkstoš briesmām šinī juku laikā.
Tā, kuģim šūpojoties, staigājām,
Te likās man, ka Glosters taisās klupt;
Es gribēju to tvert, bet krizdams grūž
Viņš mani bangu atvarā. Kungs dievs!
Cik moku pilna bij šī slīkšana!
Kāds šausmīgs ūdens troksnis nāca ausīs!
Cik baiga nāves aina acīs! Likās,
Ka gul tur tūkstoš sadragātu kuģu
Un milzums cilvēku, ko zivis kremta;
Zelts blāķos, pērles kaudzēm; rubini
Un citas rotas, kuru vērtība
Nav izsakāma, slēpās jūras klēpī:
Daudz pērļu galvaskausos; iedobumā,
Kur citkārt acis spulgoja, spožs dimants
Bij ievietojies kā par apsmieklu
Un lūkojās uz dzelmi dūņaino,
Un ņirgājās par ģindeņiem tur apkārt.
Brekenberijs.
Vai nāves brīdī bija vaļas jums
Vēl ieskatīties dzelmju noslēpumos?
Klerenss.
Tā šķitās man. Cik daudzreiz dzīrās gars
Jau mani atstāt: naidīgs ūdens plūds
Tak neizlaida manu dvēseli
Uz plašo, dzidro, brīvo gaisa telpu
Un žņaudza viņu sastingušās miesās,
Kas centās izgrūst viņu ūdenī.
Brekenberijs.
Un šādās mokās neuzmodāties?
Klerenss.
Ai nē, mans sapnis ilga vēl pēc nāves.
Ak, tad tik sākās manai dvēselei
Vēl īstas vētras! Drūmais laivinieks,
Ko apdzied dzejās, cēla mani pāri
Uz nebeidzamo tumsas valsti. Pirmais,
Kas sveicināja svešo dvēseli,
Bij Voriks slavenais, mans sievastēvs;
Viņš kliedza skaņi: «Kādu sodu saņems
Sai tumsas valstī nelietīgais Klerenss
Par to, ka lauza zvērestu?» Pēc tam
Viņš pazuda. Tad gāja garām ēna
Kā debess būte; gaišās matu sprogas
Bij aptraipītas asinīm. Viņš sauca:
«Lūk, Klerenss, nodevējs un viltnieks, Klerenss,
Kas mani nodūra pie Tjūksberi.
Surp, fūrijas! Surp, grābiet, mociet viņu!»
Un milzīgs pūlis ļaunu ienaidnieku
No visām pusēm mani apstāja
Un kauca ausīs man tik baigu troksni,
Ka trīcēdams no miega uzmodos,
Un ilgu laiku tā vien likās man,
Ka peklē atrodos; tik briesmīgi
Šis sapnis iespiedies man atmiņā.
Brekenberijs.
Nav brīnums, ka jums prāts tik ļoti uztraukts:
Man metas bail no stāstīšanas vien.
Klerenss.
Vai zināt, Brekenberij, visu to,
Ko mana dvēsele nu attēlo,
Es darīju tik Edvarda dēļ,
Un redziet, kā viņš mani algo! Dievs,
Ja manas lūgsnas tevi nespēj locīt
Un gribi atriebt manus nedarbus,
Tad sodi savās dusmās mani vien,
Bet taupi sievu, bērnus nevainīgos!
Es lūdzu, paliec, mīļais sargs, pie manis:
Man prāts ir mulss un gribētos vēl iemigt.
Brekenberijs.
Labprāt; lai dievs jums saldu dusu dod!
Kleienss iemieg.
Tā bēdas dusas brīžus jauc un ārda:
Nakts kļūst par rītu, pusdiena par nakti.
Kas prinča godība? Tukšs^ skanīgs vārds
Un ārējs spožums nastai iekšējai;
Viss spēks un vara —Tukšas iedomas,
Par ko tiem dzīvē jānes rūpju slogs?
Un tādēļ viss tik arējs spožums ir,
Kās lielkungus no zemās kārtas šķir.
Ienāk divi slepkavas.
Pirmais slepkava. Ē, kas šeit?
Brekenberijs. Ko gribi, puis? Kā ienāci?
Pirmais slepkava. Gribu runāt ar Klerensu un ienācu
pats savām kājām.
Brekenberijs. Ko? Tik īsi?
Otrais slepkava. Labāk īsi nekā garlaicīgi. Parādi viņam
pilnvaru — un vairāk ne vārda.
Brekenberijs lasa papīru.
Brekenberijs.
Šai rakstā pavēlēts, ka hercogs Klerenss
Man jūsu rokās jānodod. Es klausu
Un nemeklējos zināt iemeslu,
Jo gribu būt šai lietā nevainīgs.
Lūk, še ir atslēgas, tur Klerenss gul.
■ Es pavēstīšu tūdaļ karalim,
Ka nodevu jums savu amatu.
Pirmais slepkava. Pareizi; tā visprātīgāk, — laimīgu
ceļu!
Brekenberijs aiziet.
Otrais slepkava. Ko? Vai nodursim viņu aizmigušu?
Pirmais slepkava. Nē, uzmodies viņš varētu teikt, ka
mums trūka dūšas.
Otrais slepkava. Uzmodies! Viņš neuzmodīsies ātrāk kā
pastarā tiesā.
Pirmais slepkava. Nu jā, un tad viņš teiks, ka nodūrām
viņu miegā.
Otrais slepkava. Vai zini, kad runā par pastaro tiesu,
tad mani tā kā sirdsapziņa sāk grauzt.
Pirmais slepkava. Ko? Vai tev bail?
Otrais slepkava. Viņu nonāvēt ne, uz to man pilnvara,
bet iegūt mūžīgu sodību; no tās nekāda pilnvara ne-
glābs.
Pirmais slepkava. Man likās, ka tu biji stingri apņēmies.
Otrais slepkava. Tagad arī: atstāt viņu dzīvu.
Pirmais slepkava. Iešu tūlīt un pateikšu hercogam Glos-
teram.
Otrais slepkava. Vēl ne, pagaidi brītiņu. Ceru, ka svē-
tuma jūtas drīz pāries; tās nepaliek pie manis ilgāk,
Читать дальше