VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Ienāk lords Heistingzs.

Heistingzs.

Jums vēlu labu rītu, cienīts kungs.

Glosters.

Un es to pašu mīļam kambarkungam.

No sirds jūs apsveicinu brīvā gaisā.

Kā pavadījāt laiku cietumā?

Heistingzs.

Kā cietumniekam klājas — pacietīgi.

Ja dzīvošu, būs jāpateicas tiem,

Kas izgādāja man šo cietumu.

Glosters.

Nu, zināms; Klerenss arī pateiksies,

Jo jūsu naidnieki ir arī viņa:

Tie sariebuši šim, tāpat kā jums.

Heistingzs.

Jā, ērgli diemžēl tagad sprostā liek,

Bet vanagi un pūces laupa brīvi.

Glosters.

Ko dzirdējāt? Kā ārpus mājām klājas?

Heistingzs.

Tik nelāgi nekur kā pašu mājās.

Pats karalis ir vārgs un grūtsirdīgs,

Un ārstiem viņa dēļ nu lielas rūpes.

Glosters.

Pie svētā Pāvila! Vēsts tiešām ļauna.

Par maz viņš veselību taupījis,

Un tādēļ lielkundziskās miesas dilst.

Man tiešām žēl, kad domāju par to.

Vai guļ uz gultas?

Heistingzs.

Jā.

Glosters.

Tik ejiet vien, es drīz jums sekošu.

Heistingzs aiziet.

Viņš nav vairs dzīvotājs, bet mirt vēl nedrīkst,

Pirms Klerenss debesīs nav iešķūtēts.

Es segšu melus labiem iemesliem

Un karali pret brāli rīdīšu,

Un, ja mans tumšais nodoms izdodas,

Vairs Klerenss nepiedzīvos rītdienas;

Pēc tam lai pieņem dievs ar karali

Un pasauli lai atstāj man, kur dzīvot.

Vorika meitu ņemšu tad par sievu;

Es viņai tēvu nokāvu un vīru,

Tādēļ visīsāks ceļš to izlabot,

Ka topu pats par vīru tai un tēvu,

To darīšu nevis aiz mīlestības,

Eet gan aiz citiem slēptiem nolūkiem,

Kas ar šo precību man jāsasniedz.

Ko? Drāžu iesmu, kad vēl putns mežā?

Vēl Klerenss elpo, Edvards dzīvs un valda;

Kad abi mirs, tad alga būs jo salda.

Prom.

OTRA AINA

Cita iela Londonā.

Ienes karaļa Henrija VI līķi bruņotas augstmaņu sardzes

pavadībā; aiz viņiem Anna sērās.

Anna.

Nu lieciet zemē godcienīgo nastu,

Ja gods un cienība var slēpties zārkā;

Es tikmēr liešu sēru asaras

Par tiklā Lenkastera agro nāvi.

Tu svētā valdinieka augstais tēls!

Tu Lenkastera nama pelnu kopa

Un viņa asins atlieka bez asins!

Se bēdās tavu garu piesaucu:

Ak, klausies gaužās sāpju vaimanās

No tavas vedeklas, no Annas mutes!

Lūk, šinīs logos atvērtos, pa kuriem

Nesen kā aizbēgusi dzīvība,

Līst balzams nevarīgs no manām acīm.

Lāsts rokai, kas šīs vātis situsi!

Lāsts sirdij, kas tik neganta un cieta!

Lāsts asinīm, kas izlēja šīs asin's!

Lai likten's bargi soda nelaimīgo,

Kas nelaimi mums nes ar tavu nāvi, —

Tik bargi, kā tik odzēm novēlu

Un citiem tādiem mūdžiem kaitīgiem!

Ja piedzimst viņam bērns, lai dzimst par kropli

Un ir tik šaušalīgs, ka mātes acs

Aiz bailēm satrūkstas, un lai turklāt

Vēl manto visus tēva netikumus!

Ja viņam sieva būs, lai viņš tai nes

Ar savu nāvi vairāk nelaimes

Kā man mans jaunais mūža draugs un tu!

Bet nu uz Čertsiju ar svēto nastu,

Ko nesam apbedīt no dievnama;

Un atkal nolieciet, kad piekusuši, —

Es tikmēr raudāšu par mirušo.

Ienāk Gtosters.

Glosters.

Ne soli tālāk: lieciet zārku zemē!

Anna.

Kāds burvis melns šo velnu uzbūris,

Kas traucē mūs pie mīlestības darba?

Glosters.

Jūs nelgas, stāviet! Zemē mironi!

Kas neklausa, kļūs pats par mironi!

Pirmais muižnieks.

Kungs, stājieties pie malas, laidiet garām!

Glosters.

Sasodīts suns! Kad saku, stājies tu!

Vērs projām pīķi, neliec man pie krūts.

Jo citādi, pie svētā Pāvila,

Es tsvi samīšu, tu bezkauņa!

Anna.

Jūs trīcat? Jums ir bail? Ak, tomēr es

Jūs nevainoju: esat mirstīgi,

Un mirstīgs cilvēks nevar velna ciest.

Prom, prom, tu nelietīgais pekles kalps!

Tev vara bij pār miesu mirstīgo,

Nevis pār dvēseli, un tādēļ prom!

Glosters.

Pie mīlestības darba, debess būte,

Tik ļoti nesirdies!

Anna.

Pie dieva vārda, projām, pekles nezvērs!

Tu aplaimoto zemi pārvērti

Par pekli, kur tik vaidi plūst un lāsti.

Ja tev ir prieks par savu briesmu darbu —

Tad skaties: še tavs slepkavības paraugs!

Jūs, kungi, redzat: nomirušā vātis

No jauna atver asiņainās lūpas

Un asiņo ar vālu! Sarksti, sarksti,

Tu kroplības un neglītuma tēls!

Jo tava klātbūtne dzen asinis

No aukstām dzīslām, kur vairs asins nemīt.

Tavs darbs tik pretdabisks un necilvēcisks,

Ka asinīm liek nedabiski plūst."

Te devi, dievs, šīs asin's — sodi viņu!

Tu zeme, dzer jel tās, ak, sodi viņu!

Grauj, debess, savus pērkonus uz viņu!

Ver, zeme, savus bezdibeņus vaļā

Un aprij viņu dzīvu, kā tu riji

Sī labā valdinieka asinis,

Ko izlējis šis ļaunais pekles kalps.

Glosters.

Jūs, kundze, aizmirstat, ka kristīgs tikums

Liek Jaunu atmaksāt ar labu, lāstus —

Ar svētību.

Anna.

Tev, lielais nelieti,

Nav svēts ne cilvēku, ne dieva likums.

Pat zvērs nereti sajūt līdzcietību.

Glosters.

Es ne, un tātad zvērs es neesmu.

Anna.

Tu brīnums! Velni runā patiesību!

Glosters.

Vēl brīnišķāk, kad eņģelis tā dusmo.

Ļauj man, tu sievas debess tēls, ka grēku,

Ko uzstiepj man, es nolieku tev priekšā.

Anna.

Ļauj man, tu vīra kauna traips, par grēku,

Ko izdarīji, lāstus uzkraut tev.

Glosters.

Tu, skaistāka, kā mēlei izsakāms, —

Ļauj vaļu man, ka varu taisnoties!

Anna.

Tu riebīgāks, kā sirdij saņemams, —

Ej taisnojies ar to, ka pakaries!

Glosters.

Ar tādu izmisumu vainotu pats sevi.

Anna.

Tu izmisumā atvainotu sevi,

Ja ņemtu nopelnītu galu tu,

Kas citus dzinis nepelnītā nāvē.

Glosters.

Ko teiksit, ja es nenokāvu viņus?

Anna.

Tad būtu viņi dzīvi; tomēr viņi

Ir miruši — no tavas rokas, bende!

Glosters.

Bet tavu vīru nenokāvu es.

Anna.

Tad viņš vēl dzīvs.

Glosters.

Viņš miris ne no manas.

Bet gan Edvarda rokas.

Anna.

Salti meli!

Jo Margarita klāt bij, redzēja

Vēl tavā rokā asiņaino dunci,

Ar kuru taisījies ar viņai durt,

Bet paša brāļi tevi atturēja.

Glosters.

Tā kairināja mani saviem zaimiem

Un krāva viņu vainu man uz galvas.

Anna.

Nē, kairināja paša negants prāts,

Kas sapņo tik par slepkavībām. Teic —

Vai nenonāvēji šo karali?

Glosters.

Jums dodu taisnību.

Anna.

Tu dodi, ezi,

Man taisnību? Lai dod tad arī dievs,

Ka taisnu sodu saņēmi par to!

Viņš bija tikls, lēns un labsirdīgs.

Glosters.

Jo labāk der viņš debess ķēniņam.

Anna.

Viņš debesīs, kurp nenāksi nekad.

Glosters.

Viņš man var pateikties, ka nācis turp;

Jo turienei viņš labāk der kā zemei.

Anna.

Tu noderi tik vienai vietai: peklei.

Glosters.

Ja drīkstu teikt, vēl vienai.

Anna.

Cietumam.

Glosters.

Nē, drīzāk istabai, kur dusat jūs.

Anna.

Kur dusi tu, tur dusai vietas nav.

Glosters.

Pareizi, ja šī vieta būs pie jums.

Anna.

To domāju.

Glosters.

To zinu. — Labā kundze,

Lai paliek atjautu un vārdu karš,