Ienāk Heistingzs.
Bakingems.
Patlaban elsdams steidzas labais lords.
Princis.
Sveiks, lord! Kas ir, vai mūsu māte nāks?
Heistingzs.
Nē, jūsu māte līdz ar brāli Jorku
Sev meklē patvērumu svētnīcā,
Aiz kāda iemesla, to zina dievs.
Labprāt man princis būtu nācis līdz,
Bet māte to ar varu atturēja.
Bakingems.
Cik aplamas tās domas! Kardināl,
Vai neraudzīsit viņu pierunāt,
Lai princi Jorku tūdaļ laiž pie brāļa?
Ja viņa liedzas, — Heistingz, ejiet līdz
Un atvediet ar varu viņu šurp.
Kardināls.
Ja manas vājās runas dāvanas
Spēs māti pārliecināt, hercogs Jorks
Būs drīz še klāt; ja neuzklausītu
Tā manu lūgšanos, tad — dievs lai novērš —
Es neaizskaršu svētās tiesības!
Es nevēlētos ne par visu valsti
So grūto noziegumu ņemt uz sevi.
Bakingems.
Ir aplam lūkoties tik tuvredzīgi
Un tiepīgi uz senām ierašām!
Mums jāņem vērā skarbā tagadne;
Nebūt nav aizskarts patvēruma svētums,
Ja princi izvedāt no turienes.
Šis patvērums tik tādiem atvēlams,
Kas viņu lūdz, kam jāglābj dzīvība.
Bet princis — ne viņš aizsardzības lūdzies,
Ne viņš ko noziedzies ar saviem darbiem
Un tādēļ nevar patvērumu baudīt.
Jūs nelaužat nekādas brīvtiesības,
Ja liedzat vietu tam, kam nenākas.
Gan esmu dzirdējis, ka pieaugušie
Pie altāra sev meklē patvērumu,
Bet it nekad, ka bērns to darījis.
Kardināls.
Jūs pierunājāt mani, esmu mierā.
Nu labi, Heistingz, — vai jūs nāksit līdz?
Heistingzs.
Jā, cienīgtēvs!
Bet pasteidzieties, kungi!
Kardināls un Heistingzs projām.
Bet sakiet, tēvoc, — ja mans brālis nāks,
Kur dzīvosim līdz kronēšanas laikam?
Glosters.
Kur jūsu augstībai vislabāk patīk.
Šim brīdim ieteiktu jums Taueru,
Bet vēlāk varat ierīkoties tur,
Kur jūtaties visjautrāk un visdrošāk.
Princis.
Man Tauers, tēvoc, nemaz nepatīk.
Vai Jūlijs Cēzars viņu uzcēlis?
Bakingems.
Jā, viņš šai pilij licis pamatu,
Bet viņa pabeigta daudz gadu vēlāk.
Princis.
Vai rakstos stāv, ka viņš to dibinājis,
Vai uzglabājies tikai valodās?
Bakingems.
Stāv rakstos, labais princi.
Princis.
Man šķiet, ja ari nestāvētu rakstos,
Bet patiesība pastāv dien' no dienas
Un uzglabājas līdz pat pastarai
Kā ļaužu saimes kopīgs mantojums.
Glosters
sānis.
Bērns, pārāk gudrs, nenodzīvo ilgi.
Princis.
Ko teicāt, krusttēv?
Glosters.
Ka slavas darbs bez rakstiem dzīvo ilgi.
Sānis.
Kā senās lugās Netikums, es saistu
Pie viena vārda divējādas domas.
Princis.
Šis Cēzars bija tiešām slavens vīrs;
Ko viņa prāts no varonības smēlās,
To uzrakstīja prāts, lai varonība
Vēl dzīvotu uz augum augumiem.
Pār varoni pat nāvei varas nava:
Kaut dzīvei miris, viņš vēl dzīvo slavā.
Vai zināt, Bakingem, jums teikšu ko?
Bakingems.
Ko, augstais princi?
Princis.
Ja dzīvošu, es gribu Francijā
No jauna iegūt vecās tiesības,
Ja ne, kā kareivis es miršu karā.
Glosters
sānis.
Pēc agra pavasara vasara nav gara.
Ienāk princis Jorks, Heistingzs un kardināls.
Bakingems.
Lūk, arī hercogs Jorks patlaban nāk.
Princis.
Ā, Ričards Jorks! Kā klājas, mīļo brāl?
Jorks.
Kungs karal, labi; tā nu jāsauc jūs.
Princis.
Jā, mīļo brāl, par skumjām tev un mums.
Cik sen kā miris tas, kam pienācās
Šis goda vārds, kurš, viņam mirstot,
Daudz zaudējis no savas godības.
Glosters.
Kā klājas mūsu brājadēlam Jorkam?
Jorks.
Paldies! Ā, tēvoc, jūs nesen man teicāt,
Ka ļaunā nezāle mēdz žigli augt;
Bet brālis tagad mani pāraudzis.
Glosters.
Jā, mīļo Jork.
Jorks.
Un tādēļ viņš ir ļauns?
Glosters.
Nē, mīļo brālēn, tā es nedomāju.
Jorks.
Tad viņu cienāt vairāk nekā mani?
Glosters.
Redz, viņu cienu es kā valdnieku
Un jūs kā savu mīļo radnieku.
Jorks.
Jūs lūdzu, tēvoc, dodiet man šo dunci.
Glosters.
Šo dunci, mazo brālēn? Jā, labprāt.
Princis.
Ko? Brālis ubago?
Jorks.
No labā tēvoča, kurš labprāt dod
Šo mazo dāvanu, ko dot nav žēl.
Glosters.
Es brālēnam vēl vairāk dāvinātu.
Jorks.
Vēl vairāk? Dodiet zobenu vēl klāt.
Glosters.
Labprāt, ja zobens būtu diezgan viegls.
Jorks.
Jūs dāvināt labprāt tik vieglas lietas;
Pie svarīgākām atbildat man «nē».
Glosters.
Jūs nespēsit tik lielu svaru nest.
Jorks.
Nav svarīgs man, ja būtu svars vēl lielāks.
Glosters.
Ko, mazo brālēn? Manus ieročus?
Jorks.
Lai izteiktu jums tādu pateicību,
Par kādu mani saucāt.
Glosters.
Kādu?
Jorks.
Mazu.
Princis.
Mans brālis Jorks sāk runāt pārgalvības,
Bet tēvocis gan mācēs panest to.
Jorks.
Ko? Tēvocis gan mācēs panest mani?
Mans brālis zobojas par jums un mani:
Tādē], ka esmu mazs kā pērtiķis,
Jūs varot mani nest uz muguras.
Bakingems.
Cik apdomīgi asa atjauta!
Lai zobgalība nedzeltu tik ļoti,
Viņš manīgi pats sevi zobo līdz.
Tik jauns un attapīgs, ka jābrīnās.
Glosters.
Vai neiesit uz pili, godāts kungs?
Bet mēs ar Bakingemu palūgsim,
Lai māte sagaida jūs Tauerā.
Jorks.
Ko, brāl, vai iesim mēs uz Taueru?
Princis.
Lords aizbildnis tā vēlas.
Jorks.
Tur nespēšu ne brīdi mierā aizmigt.
Glosters.
No kā jūs baidāties?
Jorks.
No Klerensa;
Tur spoko viņa gars, jo vecmāmiņa
Man sacīja, ka viņš tur nonāvēts.
Princis.
Man nomirušo tēvoču nav bail.
Glosters.
Es ceru, dzīvo arī ne.
Princis.
Kamēr tie dzīvo, ceru, arī ne.
Nāc, mīļo brāl; par viņiem domādami,
Ar grūtu sirdi iesim Tauerā.
Abi prinči aiziet.
Bakingems.
Vai domājat, ka mazais pļāpa Jorks
Nav uzkūdīts no mātes asās mēles?
Cik ļauni māk viņš dzelt un kaitināt!
Glosters.
Es nešaubos; šis zēns ir bīstams puika:
Drošs, manīgs, prātīgs, apķērīgs un pārgudrs,
No papēžiem līdz galvai mātes dabā.
Bakingems.
97
Lai viņi iet! — Tu, Keitsbij, zvērēji
Uz mata pildīt mūsu mājienus
Un neizpaust neviena nodoma;
Tu zini, kā mēs ceļā norunājām.
Ko domā tu? Vai Heistingzs piekritīs,
7 1544
Ka musu labais hercogs iecejams
Sai salā slavenā par karali?
Keitsbijs.
Viņš tēva dēļ tik ļoti mīļo princi,
Ka ne par ko no viņa neatstāsies.
Bakingems.
Un Stenlijs? Vai viņš ļausies pierunāties?
Keitsbijs.
Viņš darīs vienumēr tāpat kā Heistingzs.
Bakingems.
Ej, Keitsbij, izpētī tā iztālēm,
Vai Heistingzs piekrīt mūsu nodomam,
Rīt viņu aicini uz Taueru,
Kur kronēšanas dēļ būs padome.
Ja redzi, ka viņš ļaujas locīties,
Tad saki viņam mūsu iemeslus;
Bet, ja viņš paliek vēss un nepielaidīgs,
Tad izturies tāpat, beidz runu strupi
Un paziņo par viņa domām mums:
Rīt noturēsim slepenpadomi,
Kur būsi sevišķi mums vajadzīgs.
Glosters.
Читать дальше