VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

113

Mūs sargās dievs un mūsu nevainība.

8 1544

Glosters.

Par velti bīstamies: nāk mūsu draugi.

Ienāk Retklils un Lavels un nes Heistingza galvu.

Lavels.

Lūk, Heistingza — šā nodevēja galva;

Viņš likās uzticams, bet bija bīstams.

Glosters.

Viņš bija man tik mīļš, ka nu man jāraud;

Es viņu turēju par godīgāko

No visām dvēselēm šai pasaulē;

Viņš bija mana grāmata, kur mēdzu

Sirds slepenākās domas ierakstīt.

Viņš netikumu pušķoja tik grezni

Ar maldinošu tiklību, ka viņš,

Ja nemin satiksmi ar Šora kundzi,

Līdz šim bij gluži tīrs no aizdomām.

Bakingems.

Viņš bij visslepenākais nodevējs,

Kāds dzīvojis jebkad. — Tad dzirdiet, lordmēr:

Jums prātā nenāktu, jūs neticētu,

Ja dievs mūs nebūtu no nāves glābis,

Lai paši varētu to apliecināt:

Valsts padomē šis velna nodevējs

Bij nodomājis šodien slepkavību

Un gribēja mūs abus divus nokaut.

Lordmērs.

Ko? Vai patiesi?

Glosters.

Vai mēs gan esam pagāni vai turki?

Vai būtu tā bez likuma un tiesas

Tik drīz ar nāvi viņu sodījuši,

Ja pārliecīgās briesmas, zemes miers

Un mūsu personīgā drošība

Mūs spiestin nespiestu uz bargo tiesu?

Lordmērs.

Dievs uztur jūs! Viņš nāvi pelnījis,

Un jūsu žēlastība dara pareizi.

Bakingems.

Tak mūsu nodoms nebij, ka viņš mirst,

Pirms nākat jūs un paši visu redzat;

Bet mūsu draugu padevīgais straujums

Mums izjauca šo nodomu; ja ne,

Tad dzirdētu jūs paši savām ausīm,

Kā runā viņš un baiļi atzīstas

Par nozieguma nolūku un veidu.

Jūs varētu to izteikt pilsoņiem,

Jo citādi var viņi pārprast mūs

Un nodevēja nāvi nožēlot.

Lordmērs.

Man jūsu vārds, tikpat kā būtu pats

To visu dzirdējis un redzējis;

Un nešaubieties, godājamie lordi:

Es izskaidrošu visu pilsoņiem,

Ka jūsu darīšanai taisnīgs pamats.

Glosters.

Mēs lūdzām, cienīts kungs, jūs tādēļ šurp,

Ka nevēlamies ļaunās runās nākt…

Bakingems.

Bet nācāt mūsu nolūkam par vēlu;

Tad lieciniet, ko dzirdējāt no mums.

Tamlīdz ardievu, cienīts mēra kungs!

8*

Lordmērs aiziet.

115

Glosters.

Tu, brālēn, steidzies, seko lordmēram,

Kas taisnā ceļā iet uz ģildes māju.

Tur izdevīgā brīdī jāizpauž,

Ka Edvarda zēni — bandu bērni;

Ka Edvards notiesājis pilsoni,

Kas teicis, viņa dēls reiz mantos kroni:

Ar to viņš apzīmējis savu namu,

Kas saucies tā pēc izkārtnes uz durvīm;

Teic, cik viņš netikls ir un negausīgs;

Ka kārībās, pēc maiņas dzīdamies,

Ne viņu sievas taupījis, ne meitas,

Ne kalpones, ar vārdu, it nevienu,

Ko viņa kārā acs un kaislā sirds

Sev vēlējās par laupījumu iegūt.

Ja vajag, virzi mani pašu tuvāk;

Tu vari teikt: kad mana māte nesa

So negausīgo Edvardu zem sirds,

Tad Jorks, mans krietnais tēvs, bij Francij

Un, laiku apsverot, viņš atradis,

Ka bērns nav viņa, ko ikviens jau zin

No tā, ka viņa sejas pantos nav

Nekādas līdzības ar hercogu,

To mini aplinkus, ar apdomu,

Jo mana māte dzīvo vēl, kā zini.

Bakingems.

Es runātāja lomu izrādīšu tā,

It kā šī zelta alga, kādēļ cīnos,

Man pašam pienāktos. Uz redzēšanos!

Glosters.

Ja izdodas, ved tos uz Bēnārpili,

Kur būšu augsi mācītu bīskapu

Un cienīgtēvu svētā sabiedrībā.

Bakingems.

Es eju, un ap pulksten trim vai četriem

No ģildes nama gaidi jaunas vēstis.

Aiziet.

Glosters.

Ej, Lavel, pasaki, lai doktors Šovs …

Keitsbijam.

Un tu, lai pāters Penkers ierodas

Pēc brītiņa pie manis Bēnārā.

Lavels un Keitsbijs aiziet. Glosters viens pats.

Un tagad gribu sarīkot, lai slepen

Klerensa bērnu aizgādā no acīm,

Un stingri noteikt, lai pie abiem prinčiem

Neviena cilvēka vairs nelaiž klāt.

Aiziet.

SESTĀ AINA

Iela Londonā.

Ienāk rakstvedis ar papīru rokā.

Rakstvedis.

Šis raksts, lūk, apsūdz labo Heistingzu.

Šai rūpīgā un glītā rokrakstā

To lasīs šodien Pāvilbaznīcā.

Bet palūko, cik brīnišķi tas saistās:

Es vakar vēlu dabūju šo rakstu;

Vienpadsmit stundas bija man ko rakstīt,

Un, rakstu sastādot, bij vajadzīgs

Ne mazāk laika; tak priekš piecām stundām

Vēl Heistingzs dzīvoja bez aizdomām,

Sveiks, neaizskarts un nenopratināts.

Tu Jaunā pasaule! Kas ir tik muļķis

Un nesaprot, ka viļ mūs, acīm redzot,

Un kas tik drošs, ka runāt drīkst, ko redz?

Ai, pasaulei būs bojā iet aiz kauna,

Ka klusu ciešot jāredz tik daudz ļauna!

Projām.

septītā aina

Bēnāra pils pagalmā.

Glosters un Bakingems nāk viens otram pretī.

Glosters.

Kā iet? Kas ir? Ko saka pilsoņi?

Bakingems.

Pie svētās dieva mātes! Pilsoņi

Ir gluži mēmi, nesaka ne vārda.

Glosters.

Vai minēji, ka mana brāļa zēni

Ir bandu bērni?

Bakingems.

Jā! Vēl piebildu

Par derībām ar skaisto Lūciju,

Par precībām ar franču princesi,

Par viņa nepildāmo miesas kāri,

Par uzmācību pilsētnieku sievām,

Par viņa varmācīgo raksturu;

Ka pats viņš bandu bērns, jo kļuvis ieņemts,

Kad tēva nebij mājās, un ka viņš

Nebūt nav tēvam līdzīgs, bet ka jūs

Uz mata esat tēva krietnais veidols

Kā augumā, tā taisnā goda prātā;

Vēl iztēloju jūsu uzvaras

Un veiklo kara mākslu skotu karos,

Sirds tiklību un prāta pazemību.

Tā nepalika neminēts nekas,

Kas likās derīgs mūsu nolūkam.

Kad skaistā runa virzījās uz beigām,

Es uzsaucu: kam zemes labums rūp,

Lai sauc: «Sveiks Ričards, angļu karalis!»

Glosters.

Un viņi sauca ar?

Bakingems.

Dievs stāv man klāt, tie neteica ne vārda;

Kā tēli nedzīvi, kā mēmi stabi

Tie lūkojās cits citam bālās sejās.

To redzēdams, es sāku viņus rāt

Un uzstājos, lai lordmērs izskaidro,

Ko nozīmē šī stūrā klusēšana.

Viņš teica, tauta esot ieradusi,

Ka valdes rakstvedis uz viņu runā.

Tad liku viņam visu atkārtot.

Viņš nepiebilda vārdiņa no sevis,

Bet tikai: «Hercogs saka, hercogs pavēl tā!»

Kad viņš bij beidzis, zāles dibenā

Kāds ducis manu laužu sāka klaigāt;

Tie vicināja cepures un sauca:

«Lai dzīvo Ričards, angļu karalis!»

Šo izdevību izlietodams, teicu:

«Paldies jums, krietnie pilsoņi un draugi!

Šie vispārīgie prieka saucieni

Dod liecību, cik prātīgi jūs esat

Un cik jums Ričards mīļš.» Ar to es beidzu

Un nācu šurp uz pili.

Glosters.

Mēmie stabi!

Tie negribēja runāt?

Bakingems.

Nē, mans kungs.

Glosters.

Vai lordmērs nāks ar amatbiedriem šurp?

Bakingems.

Jau lordmērs klāt. Bet izrādieties kautrīgs

Un liecieties no viņiem krietni lūgties.

Jūs ņemiet divus garīdzniekus līdz

Un turiet rokā lūgsnas grāmatu.

Tā jūs man dosit labu iemeslu

Tad pūļa priekšā svēti pātarot.

Tak nepielaidieties tik drīz, bet dariet

Kā meitiet's: sakiet vienmēr «nē» un ņemiet.

Glosters.

Ja mācēsi tā viņu vārdā runāt,

Kā es par sevi atbildu ar «nē»,

Tad droši izdosies, kā vēlamies.