VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Bakingems.

Jau lordmērs klauvē; ejiet žigli augšā!

Glosters aiziet.

Ienāk lordmērs, pilsētas vecākie un pilsoņi.

Bakingems.

Jūs sveicu, kungi! Veltīgi še gaidu;

Kā liekas, hercogs nelaiž klāt neviena.

Keitsbijs iznāk no pils.

Bakingems.

Nu, Keitsbij? Ko tad hercogs lika teikt?

Keitsbijs.

Viņš lūdz jūs atnākt rīt vai citu dien',

Jo viņš ar diviem dievbijīgiem mūkiem

Ir nogremdējies svētās pārdomās

Un negrib savās klusās lūgšanās

Ar pasaulīgām lietām traucēties.

Bakingems.

Ej, Keitsbij, atpakaļ pie hercoga

Un teic, ka lordmērs, pilsoņi un es

Ar viņa augstību grib pārrunāt

Par lietām svarīgām, kas zīmējas

Uz valsti, visas zemes labklājību.

Keitsbijs.

Tūlīt es vēstīšu, kā pavēlat.

Projām.

Bakingems.

Nu, lūk, milord, šis princis nav vis Edvards;

Viņš nevalstās pa mīkstiem atzveltņiem,

Bet guļ uz ceļiem karstās lūgšanās;

Viņš nelīksmo ar prieka meitu pāri,

Bet diviem garīdzniekiem grēkus sūdz;

Ne gulēdams viņš kūtro miesu baro,

Bet, dievu lūgdams, dvēseli grib glābt.

Ak, kāda laime būtu Anglijai,

Ja dievbijīgais princis uzņemtos

Sīs zemes virsvaldību; tomēr baidos,

Ka nevarēsim viņu pierunāt.

Lordmērs.

Lai pasarg dievs, ja viņš mums atbild «nē».

Bakingems.

Bet baidos, ka tā būs.

Keitsbijs nāk atpakaļ.

Bakingems.

Ko jūsu kungs mums lika atbildēt?

Keitsbijs.

Viņš brīnās, kādēļ tik daudz pilsoņu

Ir atnākuši šurp ar viņu runāt

Un viņa augstībai nekas nav vēstīts.

Viņš baidās, ka jums prātā nav kas ļauns.

Bakingems.

Mans augstais brālēns mani skumdina

Ar nepelnītām aizdomām. Pie debess!

Mēs nākam padevīgā mīlestībā;

Ej atpakaļ un saki viņam tā.

Keitsbijs aiziet.

Kad ticīgs cilvēks svētās lūgšanās

Uz augšu raida savas nopūtas,

Tad grūti viņam atrauties no tām,

Jo dieva lūgums dvēselei tik salds!

Glosters parādās uz balkona starp diviem bīskapiem;

Keitsbijs nāk atpakaļ.

Lordmērs.

Lūk, tur viņš nāk starp diviem bīskapiem.

Bakingems.

Starp diviem tikumības pīlāriem,

Kas viņu atbalsta, lai neklūp kājas.

Tam rokā lūgsnas grāmata — īsts krāšņums,

No kā var pazīt dievbijīgu sirdi. (Giosteram.)

Tu lielais Plāntedženet! Augstais princi!

Griez ausi vēlīgi uz to, ko lūdzam,

Un piedod žēlīgi, ka traucējam

No lūgšanām un svētām pārdomām!

Glosters.

Mans labais kungs, jums nav ko atvainoties,

Bet piedošanu jālūdz man no jums

Par to, ka, savam dievam nododamies,

Tik ilgi liku gaidīt saviem draugiem.

Ko jūsu žēlastība vēlētos?

Bakingems.

To pašu vēlas dievs tur debesīs

Un visi goda vīri mūsu zemē.

Glosters.

Man bail, ka esmu izdarījis ko,

Kas nav pa prātam mūsu pilsoņiem,

Un nu jūs nākat man šo vainu pārmest.

Bakingems.

Tā ir; mēs lūdzam jūsu augstību

So kļūdīšanos atkal izlabot.

Glosters.

Vai veltīgi gan esmu kristīgs cilvēks?

Bakingems.

Tad dzirdiet: jūsu kļūdīšanās tā,

Ka karaliskais sēdeklis, valsts tronis,

Sis jūsu tēvu valdonīgais amats

Un slavas mantojums, ko liktenis

Jums nolēmis un dzimums piešķīris, ■—

Aiz jūsu lēnības un pieļāvības

Nāk neīstnieka palaidnīgās rokās.

Par zemes labklājību rūpēdamies,

Mēs jūsu domas modinām no snaudas;

Jo mūsu sala slavenā tik slima,

Ka nespēj lietot savus locekļus;

Tai seja izķēmota kauna rētām,

Un karaliskais celms, kas uzpotēts

Ar nekrietniem un nederīgiem zariem,

Grimst neslavā un aizmirstības tumsā;

Un tādēļ lūdzam jūsu augstību

Ņemt zemes virsvaldību savās rokās

Nevis kā vietnieks, uzraugs, aizbildnis

Un cita mantas klausīgs pārvaldnieks, >—

Nē, ņemiet savu zemi, savu valsti

Kā mantnieks īsts pēc taisnības un tiesas!

Un tādēļ uzticīgie pilsoņi

Nāk pazemīgā padevībā šurp

Un man nu māktin uzmācas, lai es

Jums lieku priekšā viņu lūgumu.

Glosters.

Es nezinu, kā manā stāvoklī

Uz jūsu priekšlikumu izturēties:

Vai, nesakot ne vārda, projām iet,

Vai izsacīt jums rūgtus pārmetumus.

Ja neatbildu, varat iztulkot,

Ka mēmā godkārībā tiecos pats

Pēc zemes virsvaldības zelta jūga,

Ko vieglprātīgi gribat uztiept man;

Ja pārmetumus izsacītu jums

Par lūgumu, kur tik daudz' uzticības

Un tīras mīlestības iekšā pīts,

Tad varu apbēdināt savus draugus.

Lai pirmo novērstu, man jārunā,

Bet tā, ka neiekrītu otrā kļūdā,

Un tādēļ saku noteikti un gaiši:

Jūs pelnāt atziņu par mīlestību,

Bet mani nopelni tik niecīgi,

Ka neesmu šī lielā goda cienīgs.

Ja, pirmkārt, ceļš uz troni būtu tīrs

No visiem kavēkļiem, ja kronis kristu

Kā gatavs auglis man par mantojumu,

Ir tad es nevarētu piekrist jums;

Jo esmu gara dāvanām tik nabags,

Tik daudz un dažādu man trūkumu,

Ka gribu bēgt no šāda augstuma

Kā laiviņa no augstām jūras bangām,

Pirms pieļauju, ka augstums mani aprok

Un slavas tvaiki garu nosmacē.

Bet, paldies dievam, valdnieka jums netrūkst,

Un, ja ar trūktu, tomēr nespētu

Jums palīdzēt. No karaliskā koka

Jums paliek auglis jauks, kas ienācies

Var pušķot troni, valsti aplaimot.

To godu, ko jūs gribat uzlikt man,

Es lieku rokā tam, kam pienākas

Šis gods pēc tiesas un pēc likuma.

Lai pasarg dievs, es neņemšu nekad,

Ko laimes zvaigzne citam piešķīrusi.

Bakingems.

Tas liecina par jūsu sirdsapziņu,

Tak iemesli ir niecīgi un mazi,

Ja labi apsver katru apstākli.

Jūs sakāt, Edvards, jūsu brāļadēls;

Tā ir, bet ne no brāļa īstās sievas;

Jo viņš, kā jūsu māte zin, vispirms

Ar skaisto Lūciju bij saderināts

Un tad ar Bonu, franču princesi.

Šīs abas negodīgi atstūmis,

Viņš ņēma atraitni, daudzbērnu māti,

Kam ziedu laiks bij sen aiz muguras;

Šī, griezdamās ar lūgumu pie viņa,

Tā apstulboja viņa kaislās acis

Ar savu novītušo skaistumu,

Ka aizmirsa viņš savu augsto kārtu

Un krita smagā divlaulības grēkā.

Šāds nelikumīgs sakars radīja

Šo Edvardu, ko tā tik goda dēļ

Par princi sauc. Daudz rūgtāk skanētu

Mans apsūdzības raksts, ja savai mēlei

Es neuzliktu saudzējošus laužņus

Aiz cienības uz dažu, kas vēl dzīvo.

Tad pieņemiet nu paši žēlīgi

Jums pienācīgās tiesības un godu;

Ja nedarāt to valsts un mūsu labā,

Tad glābiet jūsu cilts un nama godu

No ļaužu apsmiekla šais mulsos laikos;

Jo īstā mantniecības kārtība

Tam atdos atkal seno spožumu.

Lordmērs.

Kungs, neatraidiet mūsu lūgumu!

Bakingems.

Un pieņemiet, ko sniedzam jums no sirds!

Keitsbijs.

Ak, novēliet šo prieku, žēlīgs kungs!

Glosters.

Vai gribat tik daudz rūpju uzkraut man?

Nē, augstībai un varai nederu.

Jūs, lūdzu, neņemiet to man par ļaunu:

Es nevaru un negribu jums klausīt.

Bakingems.

Mēs jūsu žēlastību pazīstam —

To rādāt saviem tuviniekiem, radiem,

To rādāt arī visām ļaužu šķirām.

Bet, ja aiz pārspīlētas mīlestības