VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Bet, kur un kā, to tiešām nezinu.

Ričards.

Tūlīt pēc vakariņām atnāksi

Un izstāstīsi man par viņu nāvi;

Tad teiksi ar, ko vēlies sev par algu.

Un būsi mantnieks katrā prasībā.

Līdz tam ardiev'!

Tirels aiziet.

Klerensa dēlu metu cietumā

Un meitu ieprecēju zemā kārtā;

Dus Abramklēpī dēli Edvardam,

Un Anna teica «labunakt» uz mūžu.

Cik zinu, bretonietis Ričmonds tīko

Elizabeti, manu brāļameitu,

Un acis met uz kroni; tādēļ steigšos

Kā dedzīgs precinieks tūlīt pie viņas.

Ienāk Keitsbijs.

Keitsbijs.

Kungs! …

Ričards.

Ļauna vēsts vai laba, ka tik strauji

Še klūpi iekšā?

Keitsbijs.

Ļauna, žēlīgs kungs.

Jo īlijs aizbēdzis pie Ričmonda.

Un Bakingemam nelieši iet talkā,

Ar katru brīdi viņu pulki aug.

Ričards.

Ričmonds un īlijs dara vairāk raižu

Kā Bakingems ar sagrābstīto pulku,

Es zinu: baiļu pilna prātošana

Ir kūtras gardienības svina kalps;

Lieks gausums saviem rāmiem gliemežsoļiem

Ved līdzi nespēku un nevarību.

Tu, spārnots žiglums, pildi manu būtni

Un esi man par vēstnesi un sūtni!

Mans padomnieks ir šķēps un vairogs ciets,

Kad nodevēju vara jāsatriec.

Abi projām.

CETURTĀ AINA

Pils priekšā.

Ienāk karaliene Margarita.

Margarita.

Tā! Viņu laimes auglis nobriedis

Krīt nāves trūdu rīklē. Noglūnēju,

Kā viens pēc otra pretnieki man zūd.

Jau noskatījos baigā ievadā

Un tagad bēgšu prom uz Franciju

Tai cerībā, ka arī lugas beigas

Tikpat būs rūgtas, drūmas, bēdīgas.

Prom, nelaimīgā Margarit! Kāds nāk?

Ienāk karaliene Elizabete un Jorkas hercogiene.

Elizabete.

Ak mījie bērni! Saldās cerības!

Jūs salnas kosti ziedu pumpuri!

Ja šķīstās dvēseles vēl lido gaisā

Un soģa vārds tās nesaista uz mūžu,

Tad skrieniet liegos spārnos šurp pie manis

Un sniedziet ausi mātes vaimanām!

Margarita.

Šis sods ir pelnīts; tev nu jānoskumst,

Ka bērniem mūža rīts par nakti tumst.

Hercogiene.

Man balss jau tik daudz bēdām piemākta,

Ka gurdā mēle apklust vaimanāt.

Vai tu jau miris, Edvard Plāntedženet?

Margarita.

Viens Plāntedženets mira otra vietā,

Viens Edvards jau par otru nāvi cieta.

Elizabete.

Tu novērsies, mans dievs, no šķīstiem jēriem

Un liki viņiem vilku rīklē krist!

Kad šādus darbus esi pieļāvis?

Margarita.

Kad Henrijs, manējs vīrs, un dēls man mira.

Hercogiene.

Dzīvs miron's! Dzisis gaišums! Kapu mesls,

Ko dzīvība ar varu atrauj kapam.

Dzīvs maldu spoks, kas dzīvei sen jau miris!

Tu vaidu mūžs un bēdu dienu saraksts!

Nu meklē mieru savam nemieram

Uz savas likumīgās tēvu zemes

apsēžas zemē,

Kas likumam un taisnībai par spīti

Mirkst nevainīgu ļaužu asinīs!

Elizabete.

Sniedz, zeme, manai grūtsirdībai kapu,

Ne sēdekli! Jo mani kauli kāro

Ne mirkļa atpūtu, bet mūža dusu.

Kam sērot vairāk iemesla kā mums!

Apsēžas zemē hercogienei blakus.

Margarita.

Ja vecām bēdām piekrīt vairāk cieņas,

Tad manējām še jādod priekšroka;

Jūs atļausit še pirmo vietu tām.

Nosēžas viņām blakus.

Ja sirdēsti var sabiedrību ciest,

Tad stāstiet savus, klausīdamās manos:

Man Edvards bij, to Ričards nokāva;

Man bija vīrs, to Ričards nokāva;

Tev Edvards bij, to Ričards nokāva!

Tev Ričards bij, to Ričards nokāva.

Hercogiene.

Man ar bij Ričards, tu to liki nokaut;

Man Ratlends bij, to palīdzēji nokaut.

Margarita.

Tev Klerenss bij, to Ričards lika nokaut.

No tava klēpja dzimis asinssuns,

Kas dzen mūs visus nāves rīklē, suns,

Kam ātrāk nekā acis bija zobi,

Ko jērus plēst, lakt viņu asinis.

Šis dieva darbu Jaunais maitātājs,

Šis negantākais varmāka virs zemes

No tava klēpja nācis pasaulē.

Tu visuvaldīgs, taisnīgs debess tēvs!

Kā pateicos es tev, ka ļaunais suns

Pats savas mātes miesas augļus rij

Un liek tai līdz ar citiem vaimanāt!

Hercogiene.

Par manām bēdām negavilē, Margarit!

Dievs liecinieks, ka raudāju par tavām.

Margarita.

145

Vēl pacieties, man slāpst pēc atriebšanās.

Ļauj manas sāpes dzēst ar tavām skumjām.

No tava Edvarda mans Edvards miris;

Lai dzēstu parādu, tavs Edvards beigts,

Tavs otrais Edvards beigts un piedevām

Vēl jaunais Jorks: ar diviem vien

Mans lielais zaudējums vēl nebij atsvērts.

Tavs Klerenss nonāvēts un visi citi

Šīs bēdu lugas blakus darbnieki:

Greijs, Riverzs, glumais viltnieks Heistingzs

Pirms liktā laika tumšos kapos smok;

Tik Ričards dzīvs kā pekles melnais spiegs

Un uzpircējs: viņš mango dvēseles

10 1544

Un sūta viņas turp. Bet drīz gan viņam

Nāks nožēlojams nenožēlots gals.

Dzirkst pekle, zeme veras, velni kauc, •—

Un svētie lūdzas, lai to projām sauc,

Griez pušu viņam mūža pavedienu,

Ak žēlīgs dievs, ka pieredzu to dienu,

Kad varu saukt: pagalam asinssuns!

Elizabete.

Tu pareģoji: reiz es vēlēšos,

Lai palīdzi man lādēt Jauno krupi

Un nīgro, pietūkušo zirnekli.

Margarita.

Par lubu karalieni tevi saucu,

Par manas laimes tukšu atspīdumu

Un varas ēnu, raibu izkārtni,

Ko pievilkt skatītājus briesmu lugai.

Tu augstu pacelta tik tādēļ vien,

Lai tevi varētu jo dziļāk gāzt;

Tev dēli bij par vaimanām un raudām;

Tu izbijušā vara, cieņas ēna,

Mulss sapnis, atbalss, ūdens burbulis,

Spožs mērķis katrai ienaidnieka bultai;

Tu karaliene tirgus skatuvei, —

Sauc visu atmiņā un aplūko,

Kas esi tu. Reiz sieva laimīga,

Nu nelaimīgā raudu atraitne!

Reiz līksma māte, nu par bērniem skumsti,

Reiz valdnieces, nu raižu kronis galvā;

Reiz pielūgta, nu pati žēli lūdzies;

Reiz nicināji mani, nu es tevi!

Reiz visiem bīstama, nu bīsties pati;

Reiz visi klausīja, bet nu neviens!

Tā griežas laimes rats un tevi met

Par laupījumu laika taisnai tiesai.

Tik atmiņa vēl ir no tā, kas biji,

Lai vairāk mocītos par to, kas esi.

Tu spiedies manā vietā, tādēļ tevi

Spiež manas bēdas; tagad vēl mans slogs

Pa pusei guļ uz tavas lepnās krūts;

To mani gurdie pleci nokrata

Un uzveļ nastu tikai tev.

Tu nelaimes un raižu karalien,

Ardiev'! Uz Franciju es došos drīz,

Kur angļu bēdas mani nespiedīs.

Elizabete.

Tu, lāstu pratēja, vēl kavējies

Un māci man, kā lādēt ienaidniekus!

Margarita.

Pa dienu gavē, naktī bēdz no miega

Un salīdzini dzīvo nelaimi

Ar nomirušo laimi; iztēlo

Sev bērnus jaukākus, kā viņi bij,

Un viņu slepkavu vēl Jaunāku:

Tā pavairosi divkārt dusmu sparu

Un lāstu kvēle aizdegs trulo garu.

Elizabete.

Bez zobiem mani vārdi, trin jel tos!

Margarita.

Gan bēdas taviem vārdiem zobus dos.

Margarita aiziet.

Hercogiene.

Bet kādēj bēdās tik daudz vārdu plūst?

Elizabete.

Jūs sāpju nevarīgie pilnvarnieki

Un tukšu prieku vēja mantinieki!

Jūs elpas dvestie bēdu runātnieki, —

Ak, plūstiet, vārdi! Maz gan līdzēt varat,

Bet vieglāku jūs tomēr sirdi darāt!

Hercogiene.