VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Tad raisi savu mēli, palīdz man,

Lai nosmok rūgtu vārdu virumā

Mans lāstu dēls, kas nobendēja tavus.

Es dzirdu bungas: laiks ir vaimanāt!

Ienāk Ričards ar karapulka, taurēm un bungām skanot.

Ričards.

Kas uzdrīkstas man pārtraukt kara gaitu?

Hercogiene.

Es, kurai žēl, ka nepārtraucu tev

Vispirmo gaitu šinī pasaulē;

Tad nebūtu man jāžēlojas tagad

Par tavām slepkavībām, nelieti!

Elizabete.

Tu pieri apslēpi ar zelta kroni?

Tur kauna zīme jāuzspiež par to,

Ka princi nokāvi, kam kronis pieder.

Kur mani dēli, nelietīgais kalps?

Hercogiene.

Tu nīgrais krupi, kur tavs brālis Klerenss

Un Edvards Plāntedženets, viņa dēls?

Elizabete.

Kur drošsirdīgais Riverzs, Vogans, Greijs?

Hercogiene.

Kur labais Heistingzs?

Ričards.

Kam stāvat? Pūtiet taures, sitiet bungas!

Lai debess nesadzird, ka pļāpu sievas

Pel dieva svaidīto! Es saku: bungas!

Tauru un bungu skaņas.

148

Es prasu laipnību un pacietību,

Jo citādi ar dobjām kara skaņām

Es noslāpēšu jūsu pārmetumus.

Hercogiene.

Vai tu mans dēls?

Ričards.

Jā, paldies dievam, tavs un mana tēva.

Hercogiene.

Tad paciet manu nepacietību!

Ričards.

Man jūsu raksturs, māt, kas nevar ciest,

Kad pārmetumus dzird.

Hercogiene.

Ļauj runāt man.

Ričards.

Ja patīk, runājiet, es neklausīšos.

Hercogiene.

Es būšu saudzīga.

Ričards.

Bet īsi, māt;

Nav vaļas gaidīt.

Hercogiene.

Kurp tev jāsteidzas?

Dievs zina to, kad nāci pasaulē,

Es nāves mokās tevi gaidīju.

Ričards.

Vai jums par prieku beidzot neatnācu?

Hercogiene.

Par prieku ne; kopš nāci pasaulē,

Man pasaule ir pekles nesaule.

Jau dzimšanā man biji auglis sūrs;

Kā bērns tu biji ietiepīgs un stūrs,

Kā skolnieks — sirdīgs, nevaldāms un ālīgs,

Kā jauneklis — traks, pārdrošs, ātrs, ārīgs

Un vēlāk — viltīgs, lepns, asinskārīgs.

Gan smalkāks, bet jo Jaunāks, laipns naidā.

Vai vari minēt vienu brītiņu,

Kad tavā klātbūtnē man bijis prieks?

Ričards.

Kā redzu, jūsu acīs neatrodu

Nekādas žēlastības; negribu

Vēl vairāk sariebt. Tālāk! Sitiet bungas!

Hercogiene.

Es lūdzu, uzklausies, ko runāšu.

Ričards.

Tu runā pārāk rūgti.

Hercogiene.

Vienu vārdu,

Jo nerunāšu vairs nekad ar tevi.

Ričards.

Nu labi!

Hercogiene.

Vai mirsi tu, pirms pārnāksi no kara,

Vai beigšos es aiz nespēka un bēdām:

Es jūtu, tevis neredzēšu vairs.

Nes līdz vissmagāko no maniem lāstiem,

Kas kaujas dienā tevi nokausēs

Daudz vairāk nekā visas tavas bruņas.

Par taviem pretniekiem es dievu lūdzos,

Un brāļa bērnu baltās dvēseles

Liek ienaidnieku sirdīs cerības

Un sola viņiem uzvaru un laimi.

Lai asins tevi asins nāvē grūž

Un kauna galu ņem tavs kauna mūžs!

Hercogiene aiziet.

Elizabete.

Man viņu lādēt vairāk iemesla,

Bet mazāk spēka; tādēļ saku — «āmen».

Ričards.

Tik vienu vārdu, kundze! Pagaidiet!

Elizabete.

Man dēlu nav no karaliskas cilts,

Ko bendēt tev, un manas meitas, Ričard,

Lai labāk klosterī iet dievu lūgt

Nekā pie troņa raud, un tādēļ tev

Nav jātīko pēc viņu dzīvībām.

Ričards.

Jums meita ir no karaliskas cilts,

Ko sauc Elizabeti: tikla, skaista

Un mīlīga.

Elizabete.

Un tādēļ viņai jāmirst?

Ak, ļauj tai dzīvot, un es gribu pati

Tai maitāt tikumu, pelt skaistumu

Un viņai uzsegt kauna plīvuru.

No slepkavībām meitu glābdama,

Es labprāt atzīstos, ka Edvards vilts

Un meita nav no karaliskas cilts.

Ričards.

Jūs peļat viņas augsto dzimumu.

Elizabete.

Tā gribu viņai izglābt dzīvību.

Ričards.

Šis dzimums sarga dzīvību visdrošāk.

Elizabete.

Šai drošībā bij jāmirst viņas brāļiem.

Ričards.

Tiem dzimstot labas zvaigznes iztrūka.

Elizabete.

Tiem dzīvē ļaunu draugu netrūka.

Ričards.

Nav novēršams, ko lēmis liktenis.

Elizabete.

Tā ir, kad novērsts tikums viņu lemj.

Daudz jaukāks būtu viņu liktenis,

Ja nenovērstos tu no tikuma.

Ričards.

Jūs pārmetat man rada bērnu nāvi.

Elizabete.

Rads rada bērnu velns! Tu laupīji

Tiem mieru, radus, valsti, dzīvībul

Lai būtu kāda roka būdama,

Kas dūra mīļās sirdīs, tava galva

Šo slepkavību slepen vadīja;

Bez šaubām, viņu ierocis bij truls.

Bet, trīts pie tavas cietās akmens sirds,

Viņš griezās manu balodīšu sirdīs.

Bet ziniet: laiks un ieraduma vara

Visnegantākās bēdas rāmas dara,

Jo citādi, pirms mēle tavām ausīm

Par bērniem minētu, es saviem nagiem

Kā enkuriem tev acīs iecirstos,

Kamēr šai nāves līcī briesmīgā

Kā laiviņa bez burām un bez airiem

Es sašķīstu pie tavas klinšu krūts.

Ričards.

Lai neveicas man it nevienā darbā,

Ja negribu jums laba darīt vairāk,

Kā es līdz šim jums jauna darījis.

Elizabete.

Kāds labums var vēl zemes virsū būt,

Ar ko tu gribi mani aplaimot?

Ričards.

Es jūsu bērnus celšu augstumā.

Elizabete.

Pie kāķa, kur tie galvas pazaudēs.

Ričards.

Nē, laimības un cieņas virsotnē

Un zemes godības visaugstā vietā.

Elizabete.

Tad saki, manām bēdām glaimodams,

Kas tā par cieņu, godību un laimi,

Ko vari vienam manam bērnam dot?

Ričards.

Kas vien man ir, jā, sevi pašu, visu

Es vienam tavam bērnam atdošu;

Tad remdēsies tavs iekaisušais prāts

Un aizmirsīs visas pārestības,

Ko tavas dusmas man par vainu liek.

Elizabete.

Tad saki drīz, jo tava draudzība

Var izdzist drīzāk, nekā spēsi pateikt.

Ričards.

No visas sirds es mīlu tavu meitu.

Elizabete.

Un meitas māte to ar sirdi redz.

Ričards.

Ko redzi tu?

Elizabete.

Es redzu to, cik tālu

No visas tavas sirds šī mīlestība:

Tā viņas brāļus mīlēji no sirds,

Un es par to no sirds tev pateicos.

Ričards.

Tu sagrozi man vārdus; gribu teikt:

Ar visu sirdi mīlu tavu meitu

Un gribu viņu celt par karalieni.

Elizabete.

Par karalieni? Kas būs karalis?

Ričards.

Tas, kas to ceļ šai godā; kas gan cits?

Elizabete.

Vai tu?

Ričards.

Es, zināms, es. Ko domājat par to?

Elizabete.

Kā vari viņas sirdi iemantot?

Ričards.

To, kundze, mācītos labprāt no jums,

Kam viņas sirds vislabāk pazīstama.

Elizabete.

Vai tiešām tu no manis mācītos?

Ričards.

No visas sirds.

Elizabete.

Ar brāļu slepkavām

Tai sūti divas asiņainas sirdis;

Tur iegriez: Jorks un Edvards; kad nu tā

Sāk raudāt, sniedz tai asiņaino autu,

Kā Margarita reiz, un piezīmē,

Ka brāļu asinīm tas piesūcies;

Ar to lai viņa žāvē asaras.

Ja viņas sirds vēl tomēr neiesilst,

Tad apraksti tai savus krietnos darbus:

Ka nonāvēji viņas tēvočus,

Ka viņas labad mīļo tanti Annu

Tu sūtīji uz viņu pasauli.

Ričards.

Jūs zobojaties; tas nav īstais ceļš

Uz viņas sirdi.

Elizabete.

Cita ceļa nav.

Vai vari sevi pārveidot par citu