VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Ko spiež un dragā varmācības jūgs!

Tik tālu esam jau bez kavēkļiem,

Un še no Stenlij tēva nāk mums vēsts,

Kas sirdi priecina un iedrošina.

Sis plēsīgais un asinskārais kuilis,

Kas izrakņā jums vīnkalnus un sēju,

Kas jūsu miesas plēš un asinis

Kā samazgas no savas siles dzer, —

Šis kuilis guļ nu zemes vidienē

Netāl' no Lesteras. No Temvertas

Līdz turienei tik vienas dienas gājums.

Tad iesim, drošie draugi, dieva vārdā

Ar bargā kara asiņainu cirpi

Pļaut pastāvīgam mieram jauku ražu.

Oksfords.

Ikvienā apziņā ir tūkstoš šķēpu,

Lai cīnītos ar nelieti līdz nāvei.

Herberts.

Bez šaubām, draugi atkritīs no viņa.

Blants.

Aiz bailēm draugi; viņi atstāsies,

Kad vajadzība būs vislielākā.

Ričmonds.

Viss mums par labu. Dievs lai palīdz mums.

Uz priekšu! Straujā cerība mūs nes

Ar ērgļa spārniem prom no šejienes.

Jo zemos karaļiem tā pielīdzina

Un karaļus par dieviem paaugstina.

Visi projām.

TREŠA AINA

Bozvertas lauks.

Karalis Ričards ar karaspēku; hercogs Norlolks,

grāls Sarijs un vēl citi.

Ričards.

Te, šinī klajumā, man celiet teltis.

Grāf Sarij, kādēļ raugāties tik drūmi?

Sarljs.

Man sirds ir daudzkārt jautrāka kā skatiens.

Ričards.

Lord Norfolk …

Noriolks.

Šeit, mans pavēlnieks.

Ričards.

Šeit belzieni mums jāsaņem, vai ne?

Norfolks.

Mums jāsaņem un jādod atpakaļ.

Ričards.

Tad celiet telti: dusēšu še nakti.

Bet rītu kur? Lai ir, viss viena alga.

Kas izspiegoja ienaidnieka skaitu?

Norfolks.

Viss viņu spēks ap septiņtūkstoš vīru.

Ričards.

Nu, mums tad trīsreiz vairāk karevju;

Turklāt mūs apsarga kā stipra pils

Karaļa vārds, kā ienaidniekam trūkst.

Pirms aplūkosim, kādus labumus

Mums cīņas lauka stāvoklis var dot;

Tad apziņojiet prātīgākos vīrus.

Lai valda kārtība, nav vaļas snaust,

Jo liela darbdiena mums rītu aust.

No klajuma otras puses nāk Ričmonds, sers Viljams

Drendons, Oksfords un citi. Kareivji cel Ričmondam telti.

Ričmonds.

Ar zelta stariem šķīrās gudrā saule,

Un viņas ugunsratu spožais cejš

Mums apsola uz rītu jauku dienu.

Vēl jāuzzīmē kaujas kārtība,

Vēl vadoņiem ir jāierāda vieta,

Un jāiekārto mazais spēks ar prātu. —

Lord Oksford, jūs, ser Viljam Brendon, jūs,

Ser Valter Herbert, palieciet pie manis.

Grāfs Pembruks atrodas pie sava pulka;

Blant, nesiet viņam labunakt no manis

Un lūgumu, lai rīta otrā stundā

Nāk šurp uz telti pārrunāt ar mani

Vēl vienu lietu; labo Blant, pirms aizej,

Vai zini teikt, kur Stenlijs atrodas?

Blants.

Ja viņa krāsas izšķīru pareizi,

Par ko es nešaubos, tad viņa pulks

No karaļa pusjūdzi dienvidos.

Ričmonds.

Ja iespējams bez briesmām, labo Blant,

Tad nesiet viņam sveicienu no manis

Un nododiet šo loksni svarīgu.

Blants.

To katrā ziņā uzņemos, mans kungs.

Lai dievs jums piešķir spirdzinošu dusu!

Ričmonds.

Ar labu nakti, Blant! Tad nāciet, kungi,

Vēl jāapspriež mums nākošdienas darbi

Še, teltī; gaiss ir vēss un nemīlīgs.

Visi iet teltī.

Karalis Ričards tuvojas savai teltij; viņam iet līdz

Norfolks, Retklils un Keitsbijs.

Ričards.

Cik pulkstenis?

Keitsbijs.

Vakariņu laiks, mans kungs:

Jau deviņi.

Ričards.

Bet ēst man negribas.

Šurp papīru un tinti! —

Vai bruņu cepure vairs nav tik smaga?

Un visas bruņas teltī noliktas?

Keitsbijs.

Jā, karal, visas lietas kārtībā.

Ričards.

Ej, labo Norfolk, ieņem savu vietu;

Ņem drošus sargus, turi acis vaļā.

Norfolks.

Es eju, kungs.

Ričards.

Un rīt ar cīrujiem pie darba, Norfolk.

Norfolks.

Uz mani, karal, varat pajauties!

Ričards.

Keitsbij!

Keitsbijs.

Mans karal!

Ričards.

Pie Stenlija tu sūti vēstnesi,

Lai viņš ar pulkiem ir pirms saules še;

Ja nepaklausa viņš, tad viņa dēls

Krīt mūža nakts vistumšākajā alā.

Surp kausu vīna; padodiet man sveci!

Rīt agri seglojiet man sirmo Sari,

Lai mani ieroči ir diezgan stipri

Un ne par smagiem! Retklif!

Retklils. T . .

Kungs un karal?

Ričards.

Kur grūtsirdīgais lords Nortumberlends?

Retklifs.

Kad metās krēsla, Sarijs un viņš pats

No viena pulka staigāja uz otru

Un mudināja kareivjus uz cīņu.

Ričards.

Ar to man pietiek. — Sniedz man kausu vīna!

Man šodien nav ne gara mundruma,

Ne spirgtās drosmes, kāda mēdza būt. —

Liec vīnu še. — Vai rakstāmlietas ir?

Retklifs.

Jā, žēlīgs kungs.

Ričards.

Teic sargiem, lai ir modri; varat iet.

Pēc pusnakts, Retklif, esi manā teltī.

Un palīdz' bruņoties. Ej, gribu viens būt.

Ričards iet telti; Retklils un Keitsbijs aiziet.

Ričmonda telts atveras; tur redz viņu un viņa kara

virsniekus. Stenlijs ieiet telti.

Stenlijs.

Lai tavām bruņām uzvara un laime.

Ričmonds.

Un ieprieca, ko tumša nakts var sniegt,

Lai ir ar tevi, krietnais audžutēvi

Nu saki man, kā klājas mīļai mātei.

Stenlijs.

Es nesu tev no mātes svētību,

Tā vienumēr par Ričmondu lūdz dievu.

Tik daudz par mājām. — Klusās stundas bēg,

Un austrumos jau bālas svītras rodas.

Laiks skubina, un tādēļ teikšu īsi:

Rīt agri esi gatavs kauju sākt,

Kur kara asiņainie zvēlieni

Un nāves troksnis izšķirs likteni.

Cik spēšu — jo es nevaru, kā gribu, —

Es izlietošu laiku mums par labu

Un būšu klāt visbīstamākā cīņā,

Jo visai tālu nedrīkstu vēl iet:

Tiklīdz to manīs, tavu mīļo brāli

Man acu priekšā notiesās uz nāvi.

Ardievu! Nevaļa un bažīgs laiks

Liek pārtraukt siržu svētus zvērestus

Un mīlestības vārdu apmaiņu,

Kas dara prieku ilgi šķirtiem draugiem.

Dievs piešķir laiku mīļām sarunām!

Ardievu vēlreiz! Veiksmi jums un laimi!

Ričmonds.

Jūs, kungi, viņu pavadiet līdz teltij.

Es lūkošu ar savām mulsām domām

Uz mazu brīdi iesnausties, lai rītu,

Kad mani uzvara uz spārniem ņems,

Uz leju nevelk miega svina slogs.

Sleniiļs un visi citi aiziet.

Kungs dievs, par kura kareivi es skaitos,

Met acis žēlīgi uz maniem pulkiem!

Sniedz viņu rokai savus dusmu šķēpus,

Lai ienaidnieku bruņu cietais tērauds

Šķist gabalos no mūsu zvēlieniem!

Liec mūs par tavas pārmācības kalpiem,

Ka varam tevi teikt par uzvaru!

Tev novēlu es modro dvēseli,

Pirms manas acis savus logus slēdz.

Kā nomodā, tā miegā tu mans sargs!

Iemieg.

Starp abām teltīm parādās prinča Edvarda — Henrija VI

dēla gars.

Gars

Ričardam.

Rit gulšos tev kā slogs uz dvēseles!

Tu mūža ziedonī man nesi nāvi;

To turi prātā, izmisumā mirsti!

Ričmondam.

Sveiks, prinču sāpinātās dvēseles

Tev, Ričmond, uzvaru un laimi nes!

Tev princis Edvards novēl saldu dusu!

Parādās Henrija VI gars.

Gars

Ričardam.

Kad biju mirstīgs vēl, daudz nāves brūču

Tu dūri manā miesā svaidītā;

To atceries un izmisumā mirsti;

Tev karalis liek izsamist un mirt!