VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Ričards.

Tā liedzas spīdēt; jo pēc kalendāra

Tai jāmirdz austrumos jau pilnu stundu.

Kaut kam būs melna diena! — Retklif!

Retklifs.

Kungs karal!

Ričards.

Saule negrib rādīties!

Virs mūsu pulkiem debess tumst un dusmo!

Es vēlētos, ka rasu asaras

No zemes būtu projām. Saule nespīd!

Ek, tukši nieki! Tas var zīmēties

Tikpat uz Ričmondu; tā pati debess,

Kas dusmo man, spīd drūmi arī viņam.

Pienāk Norlolks.

Norfolks.

Uz kauju, kungs, uz kauju! Ienaidnieks

Jau dižojas uz lauka.

Ričards.

Žigli! Žigli!

Lai visi kust un steidzas! Man zirgu seglot!

Saukt Stenliju, lai nāk ar pulku šurp!

Es iešu klajumā ar visu spēku

Un kaujas kārtība būs šāda. Priekšpulks,

Kas sastāv līdzīgi no jātniekiem

Un kājniekiem, lai stiepjas garā slejā,

Un strēlnieki lai vidū stāv. Grāf Sarij

Un hercog Norfolk, jums būs jāvada

Šis jātnieku un kājinieku pulks.

Kad priekšpulks nostāsies, mēs sekosim

Ar visu spēku, ko tad abos spārnos

Segs mūsu sirdīgākie jātnieki.

Lai Jorģis stāv mums klāt! Ko domā, Norfolk?

Norfolks.

Pareizi rīkots, kareivisko valdniek!

Šo zīmi šorīt teltī atradu.

Pasniedz viņam zīmi.

Ričards

lasa.

«Norfolkas Janci, tavs stāvoklis bīstams:

Nodots un pārdots tavs pavēlnieks nīstams.»

Šis joks no ienaidnieka izdomāts.

Nu steidzieties ikviens uz savu vietu!

Lai sapņu tenkas prātu neuztrauc;

Sirdsapziņa ir vārds, ko gļēvie lieto,

Ar ko grib spēcīgajam laužņus likt.

Prom! Cērtiet pūlī, kamēr aptrūksi elpas;

Ja debess ne, dos pekle visiem telpas.

Viņa uzruna pulkiem.

Ko piebilst vēl pie tā, ko sacīju?

Jūs zināt paši, kas mums pretī stāv;

Tik blēži, diedelnieki, vazaņķi

Un Jaužu salašņas no Bretaņas,

Ko izvēmusi pārpildītā zeme

Uz cīņu aplamu, uz drošu postu.

Jums bija miers, tie nes jums nemieru;

Jūs svētīti ar zemi, skaistām sievām,

Tie zemi grib jums atņemt, sievas apsmiet.

Kas viņu vadonis? — Kails nejēga,

Kas barojies līdz šim no mūsu sviedriem;

Gļēvs pienapuika, kas jau trīc un dreb,

Kad sniegs nāk kurpēs. Periet atpakaļ

Šos diedelniekus! Aizdzeniet pār jūru

Šos iedomīgos franču lupatas!

Šos ubagus, kam dzīvot apnicis,

Kas sen aiz bada būtu pakārušies,

Ja murgi aplami tos nedīdītu.

Ja uzvar kāds, lai vīri uzvar mūs,

Ne sētmalnieku bars no Bretaņas,

Ko mūsu tēvi viņu dzimtenē

Tik daudzkārt pēruši un kūluši,

Ka kauna viņiem gan uz mūžu laikiem!

Vai ļausim viņiem zemi atņemt mums

Un apsmiet mūsu sievas, mūsu meitas?

Klau, bungas skan?

Tālumā dzirdamas bungas.

Uz cīņu, brīvie kungi!

Uz cīņu, angļu vīri! Strēlnieki,

Līdz galvas galam bultas! Zirgiem piešus!

Prom! Jājiet asinīs un zveliet tiem,

Ka pīķi šķīst un sprāgst līdz mākoņiem!

Ienāk vēstnesis.

Ko Stenlijs? Vai viņš nāk ar savu pulku?

Vēstnesis.

Viņš liedzas nākt.

Ričards.

Nost dēlam galvu!

Noriolks.

Kungs karal, ienaidnieks jau purvam pāri.

Lai jaunais Stenlijs mirst pēc kautiņa.

Ričards.

Man tūkstoš siržu krūtīs viļņojas.

Ar karogiem pa priekšu! Brūciet virsū!

Lai svētais Jorģis, mūsu aizstāv's, dod

Mums ugunīgu pūķu piktumu!

Uz priekšu! Uzvara mums pušķos galvu.

Visi projām.

CETURTĀ AINA

Cita vieta kaujaslaukā.

Kau/as troksnis; sadursme. Norfolks nāk ar pulkiem;

viņam pretī Keitsbijs.

Keitsbijs.

Kungs, glābiet, Norfolk, glābiet! Karalis

Veic vairāk brīnumu, kā cilvēks spēj!

Zirgs nokauts jau, un viņš nu cīnās kājām

Un nāves rīklē skrien pēc Ričmonda.

Kungs, glābiet! Citādi pagalam viss!

Cīņas troksnis. Ienāk Ričards.

Ričards.

Šurp zirgu! Zirgu! Valsti atdodu par to!

Keitsbijs.

Kungs, atkāpieties, gādāšu jums zirgu.

Ričards.

Tu vergs! Es lieku dzīvību uz spēli.

Lai nāk kas nākdams, atpakaļ ne soli!

Man liekas, seši Ričmondi še laukā —

Jau piecus tādus nokāvu. — Surp zirgu!

Zirgu! Valsti atdodu par to!

Projām.

PIEKTĀ AINA

Cita vieta kaujaslaukā.

Cīņas troksnis. Ričards un Ričmonds aiziet cīnīdamies;

Ričards krīt. Karaspēks atkāpjas,- tauru skaņas. Nāk

atpakaļ Ričmonds, Stenlijs ar kara/a kroni rokā un

vēl citi.

Ričmonds.

Lai slavēts dievs un jūsu bruņas, draugi;

Mums uzvara, un asinssuns ir beigts.

Stenlijs.

Gods tavam darbam, drošsirdīgais Ričmond!

So zelta rotu, valstij laupītu,

Es nelietim no galvas norāvu;

Ar viņu pušķoju nu tavu pieri:

Ņem, valkā viņu tēvijai par godu!

Ričmonds.

Dievs debesīs uz to lai saka «āmen»!

Bet saki man — vai jaunais Stenlijs dzīvs?

Stenlijs.

Viņš Lesterā vēl dzīvs un neaizskarts.

Ja patīk, iesim turpu.

Ričmonds.

Kādi viri

No slavenākiem krituši šai kaujā?

Stenlijs

Lords Valters Ferers, Džons Norfolks, hercogs,

Sers Roberts Brekenberijs un sers Viljams Brendons.

Ričmonds.

Tos apraksim, kā viņu kārtai nākas.

Liec vēstīt žēlastību visiem bēgļiem,

Kas padevībā griežas atpakaļ.

Pie svētā vakarēdiena, kā solīts,

Mēs savienosim atkal sarkano

Un balto rozi. Jaukai vienībai

Lai debess uzsmaida, jo ilgu laiku

Tā dusmojās par viņu ienaidu.

Kurš nodevējs ar mums gan neteiks «āmen»?

Daudz gadu Anglija kā ārprātā

Sev pašai sita brūces; apstulbumā

Tēvs žņaudza dēlus, dēli — savu tēvu

Un brālis lēja brāļa asinis,

Jo, kamēr Lenkasters ar Jorku nīdās,

Tie visi nīstin nīdās cits ar citu.

• Bet tagad Ričmonds un Elizabete,

. So abu namu īstie mantnieki,

Pēc dieva prāta vienos tos no jauna.

Lai viņu dzimums svētī nākotni! —

Dievs — ja tas ir tavs prāts — ar saldu mieru,

Ar līksmu pilnību un laimes dienām!

Kungs, novērs nodevēju asmeņus,

Lai nenāk atpakaļ vairs briesmu laiki,

Kad zeme asins straumēs raudāja!

Lai nedzīvo, lai zeme nenes to,

Kas slepen viņas mieru apkaro!

Dzīst kara brūces; visi lūdzamies:

Ak, mieru uzturi, tu žēlīgs dievs!

Visi projām.

Šekspīra laikā Ričards III stipri nodarbinājis angļu dzejniekus,

bet it īpaši dramaturgus kā savdabīgākā uzurpatora figūra Baltās un

Sarkanās rozes cīnās. Vielu šo cīņu apgaismošanai autors aizguvis

no Holinšeda un Hola hronikas, no Tomasa Mora vēsturiskās apceres

un nostāstiem, kas saglabājušies tautā, gan krietni jau izbalojuši

simt gadu laikā. Ričardam III veltītas vairākas poēmas; tāpat jau

16. gs. 70.—80. gados Kembridžas studenti izlaiduma aktos izrādī-

juši tāda sižeta traģēdiju, ko sarakstījis viņu rektors Tomass Legs

latīņu valodā (Legge, Ričardus Tertius, 1579). Protams, šo darbu

literārā vērtība visai zema, Šekspīra traģēdiju tie neietekmēja.

Šekspīrs kā jauns dramaturgs vēroja sabiedrības neatslābstošo inte-

resi. Teātri tiecās iegūt savā repertuārā līdzīgu lugu ar šo populāro

tematu. Henzlova trupa vēlāk (1602) pat pasūtījusi Benam Džon-

sonam drāmu par Ričardu-Kuprīti, lai gan dramaturgs, cik zināms,