VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Ričmondam.

Tev uzvara, tu svētais, tiklais vīrs!

Tas pats, kas troni pareģoja tev,

Nu uzsauc dusā: dzīvo sveiks un laimīgs!

177

Parādās Klerensa gars.

12 1544

Gars

Ričardam.

Rīt gulšos tev kā slogs uz dvēseles!

Es, nabags Klerenss, nonāvēts ar viltu

Un vēl pēc nāves nīgrā vīnā mazgāts!

Rīt mani atminies! Lai trulais šķēps

Tev krīt no rokām. Izmisumā mirsti!

Ričmondam.

Par tevi, zars no Lenkastera nama,

Lūdz Jorkas spīdzinātie mantnieki.

Lai sarga tevi debess! Dzīvo, ziedi!

Parādās Riverza, Greija un Vogana gari.

Riverza gars

Ričardam.

Rīt gulšos tev kā slogs uz dvēseles!

Tev novēl Riverzs izmisumā mirt!

Greija gars

Ričardam.

Par Greiju domā, izmisumā mirsti!

Vogana gars

Ričardam.

Skat' Voganu un noziedzīgās bailēs

Met šķēpu zemē, izmisumā mirsti!

Visi

Ričmondam.

Ričarda krūtīs mūsu sāpes cīnās

Par tevi, Ričmond; uzvara būs tava!

Parādās Heistingza gars.

Gars

Ričardam.

Ļauns, asiņains — ar ļaunu apziņu

Tu modīsies uz asiņainu cīņu,

Kur beigsi kauna mūžu! Turi prātā,

Ko saka Heistingzs: izmisumā mirsti!

Ričmondam.

Ak šķīstā sirds! Lai debess tevi glabā!

Ej cīņā, uzvari tu zemes labā!

Parādās abu prinču gari.

Gari

Ričardam.

Skat' sapnī brālēnus, ko liki nožņaugt;

Kā svins tev, Ričard, gulsimies uz krūtīm

Un vilksim tevi apsmieklā un nāvē!

Tev brālēni liek izsamist un mirt!

Ričmondam.

Dus', Ričmond, mierā, mosties līksmā garā!

No kuiļa dusmām izglābs debess vara.

No tavas cilts nāks karaļu vēl daudz;

Zel! Plauksti! — nelaimīgie prinči sauc.

Parādās Annas gars.

Gars

Ričardam.

Es, Anna, tava nelaimīgā sieva,

Kam neļāvi ne stundu mierā dusēt,

Nu pildu tavu miegu ļauniem murgiem;

Rīt mani atminies, un trulo šķēpu

Laid krist no rokām! Izmisumā mirsti!

Ričmondam.

Nu dusi, skaidrā dvēsele, tu maigu miegu

Un sapņo saldi! Ienaidnieka sieva

Tev uzvaru un laimi lūdz no dieva!

Paradās Bakingema gars.

Gar.s

Ričardam.

Es pirmais līdzēju tev kļūt pie varas,

Man beidzamam šo varu liki just.

Rīt Bakingemu atminies un mirsti,

Par saviem briesmu darbiem drebēdams!

Tik sapņo vien par asinīm un nāvi!

Tu, ļaunu murgu nomākts, nomokies

Un gurdā izmisumā nobeidzies!

Ričmondam.

Aiz cerībām tev līdzēt bij man mirt,

Bet tavām cerībām vis nebūs irt!

Ar Ričmondu ir debess pulks un dievs,

Bet lepnais Ričards kaunā gāzīsies!

Gari pazūd, Ričards uztrūkstas no miega.

Ričards.

Šurp citu zirgu! Sieniet manas vātis!

Kungs Jēzus, žēlo! — Nieki! Tikai sapnis.

Tu, baiļu apziņa, kā moci mani!

Vēl dziļa pusnakts: uguns zili deg.

Man miesa trīc un auksti sviedri plūst.

Kā_bīstos? Sevis? Cita nav še. Ričards

Mīl Ričardu, tas ir: es esmu es.

Vai še kāds slepkava? — Nē, nav. — Ir. gan:

Š e esm u es. Tad bēdz! — Kā? Pats no sevis?

Jā, bēgt ir iemesls, jo gribu atriebt.

Ko? Atriebt sev? Bet sevi pats es mīlu.

Far ko? Par labu, ko sev darījis?

Ak nē! Es drīzāk ienīstu pats sevi —

Par darbiem nīstamiem sev pašam.

Es — nelietis. Nav tiesa! Muļķi, runā

Par sevi labu! — Muļķi, neglaimo!

Daudz tūkstošjnēļam^ā -apziņā,

Un katrs stāsts man nelietības pārmet.

Lauzts zvērests, lauzts visaugstākajā mērā,

Visnegantākā kārtā lieta asins;

Ikkatrs grēks, ikkatrā veidā darīts,

Uz āru laužas, saukdams: vainīgs! Vainīgs!

Nāk izmisums. Neviens vairs nemīl mani;

Ja mirstu, it neviens man nejūt līdz;

Ko cits lai līdzi jūt, kad sevi palsa

Vairs līdzcietības nejutu sev pašam?

Ienāk Retklils.

Retklifs.

Mans karal. ..

Ričards.

Kas tur ir?

Retklifs.

Es, Retklifs. Agrais ciema gailis

Jau divreiz sveica rītu. Jūsu draugi

Ir kājās jau un sprādzē bruņas klāt.

Ričards.

Vai, Retklif, vai! Man bija briesmīgs sapnis!

Teic — vai uz draugiem varu palaisties?

Retklifs.

Bez šaubām, kungs.

Ričards.

Es baidos, Retklif, baidos!

Man likās, nonāvēto dvēseles

Bij še pie telts, un katra draudēja,

Ka ritu tie man smagi atriebsies.

Retklifs.

No ēnām nav ko bīties, labais kungs!

Ričards.

Pie svētā Pāvila! Šīs ēnas nakti

Daudz briesmīgāk man garu uztrauca

Kā desmittūkstoš apbruņotu vīru,

Ko ved uz kauju paviršīgais Ričmonds.

Vēl neaust rīts. Nāc, Retklif, nāc man līdz!

Es iešu vēl pie teltīm noklausīties,

Vai nedomā no manējiem kāds atkrist.

Aiziet.

Ričmonds uzmostas. Oksfords un citi ieiet pie

viņa telti.

Lordi.

Labrīt jums, Ričmond.

Ričmonds.

Es lūdzu piedošanu, modrie kungi,

Ka atrodiet še laisku gardieni.

Lordi.

Kungs, kā jūs gulējāt?

Ričmonds.

Kā aizgājāt, es gulēju tik maigi,

Mans sapnis bij tik saldu jausmu pilns,

Kāds gurdai galvai rādījies jebkad.

Man šķitās, nonāvēto dvēseles

Bij še un solīja man uzvaru.

Jums saku, atmiņas no jaukā sapņa

Man sirdi piepilda ar līksmību.

Cik tālu ir jau rīts?

Lordi.

Būs pulksten's četri.

Ričmonds.

Laiks bruņoties un rīkot karaspēku.

Viņa uzruna kareivjiem.

Daudz vairāk paskaidrot, kā sacīju,

Liedz nevaļa un laika spiedīgs brīdis.

Tik turiet prātā, mīļie kara biedri:

Mums dievs un labais nolūks spēku dod;

Mūs sarga spīdzinātās dvēseles

Un svēto pulks ar savām lūgšanām

Kā mūris augsts, un visi pretnieki

Mums mīļāk novēl uzvaru kā tam,

Kam viņi seko. Tiešām, kas viņš ir?

Ļauns varmāka un ļaužu nāvētājs,

Kas uzkāpis un valda asinīs;

Tas ieguvis ar viltu, kas tam ir,

Un nonāvējis savus palīgus;

Prasts, neglīts akmens, kura vienīgs dārgums

Ir viņa iekalums — šīs zemes tronis,

Un arī to viņš citam nozadzis.

Viņš bijis vienmēr dieva ienaidnieks;

Ja karosit ar dieva ienaidnieku,

Jūs sargās dievs kā savus kareivjus;

Ja, gāžot varmāku, jums sviedri plūdīs,

Būs miegs jo salds, kad varmāka būs gāzts;

Ja karosit ar zemes ienaidnieku,

Tad zemes auglība jums algu dos;

Ja aizstāvēsit cīņā sievu godu,

Pēc cīņas sievu gaviles jūs sveiks;

Ja bērnus sargāsit no šķēpu varas,

Jūs vecās dienās bērnubērni teiks.

Mans algojums par drošsirdīgo darbu

Lai ir mans līķis auksts uz aukstās zemes!

Bet, ja man izdodas, pie darba augļiem

Ņems dalību vismazākais no jums.

Lai kara bungas trīc un taures skan!

Dievs kungs un svētais Jorģi, palīdz' man!

Visi aiziet.

Ričards un Retklifs nāk atpakaļ; viņiem seko pavadoņi

un karapulki.

Ričards.

Ko sacīja Nortumberlends par viņu?

Retklils.

K<���» Ričmonds kara lietās maz ko jēdz.

Jiičards.

Tas tiesa. Ko tad atbildēja Sarijs?

Retklifs.

Viņš teica smīnēdams: jo labāk mums.

Ričards.

Viņš teica taisnību; tā tiešām ir.

Pulkstenis sit.

Cik pulksten's sit? — Dod kalendāru šurp!

Vai šodien kāds jau sauli redzējis?

Retklifs.

Es ne, mans kungs.