VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

šo uzdevumu nav izpildījis.

Šekspīrs Ričardu III uzrakstījis kā spēcīgu finālu Jorkas un

Lenkasteras karaļdzimtu kariem, k.is neilgi pirms tam (1590—1592)

viņu bija nsčlarbīnājuši, un viņš pārstrādājis hroniku-drāmu trīs

daļās — Henrijs VI. Tur likteņa pavedieni jau diezgan jūtami sa-

vērpjas ap kupraino Glosteras hercogu Ričardu, tā ka viņš dzej-

nieka acu piTēRsā savā vēsturiskajā situācijā, gluži dabiski, izcēlās

turpmāk par galveno varoni īpašam darbam. Bez tam arī Elizabetes

laika sabiedrībai nevarēja būt vienaldzīgs tas moments, kad ai

Ričarda nāvi izbeidzās troņa tīkotāju kari, pilni nežēlīgas savstar-

pējas iznīcināšanas un patvaļas.

Šekspīru kā mākslinieku mazāk interesē vēstures patie-

sība par Ričardu III. Viņš ņēmis tās pašas drūmās krāsas, kādas

šim tēlam piedēvē hronisti. Saskaņā ar Mortona — Ričarda preti-

nieka un pēc tam Henrija VII kanclera memuāriem, kurus savai

apcerei izmantojis Utopijas autors Tomass Mors, tronī Ričards III

parādās, zīmēts ārkārtīgi vienkāršiem, rupjiem vilcieniem — valdo-

nīgs slepkava, velnišķas varas kāres iemiesojums kroplī, veikls

monstrs, kāds reti sastopams pat starp lielākajiem vēsturisko pār-

maiņu situācijas izmantotājiem tirāniem. īstenībā viņā asiņainais

gājiens uz troni galvenajos pagriezienos sāds: dzimis 1452. gadā,

Jorkas hercoga Ričarda dēls ar paralizētu roku, paklibs, šķībiem

pleciem un kupri, zemu, plakanu pieri, pēc tēva nāves Veiklīldas

kaujā (1460) mācās burgundiešu galmā Utrehtā, tad uzticīgi pa-

vada savu vecāko brāli tā svārstīgajos likteņos. Viņš kopā ar

jorkiešiem piedalās kaujā pie Barnetas (1471), kurā krita varenais

«karaļu taisītājs» Voriks. Un, kad pēc pāris desmitiem dienu Edvarda

ļaudis nomocīja pie Tjūksberi sagūstīto Velsas princi, šai zemiskas

atriebības akcijā it kā piedalījies arī Ričards. Pēc trim gadiem viņš

apprec šī prinča atraitni — bagāto Annu Nevili un pēc karaļa

Edvarda IV nāves līdz ar visiem ziemeļu vasaļiem zvērē uzticību

karaļa trīspadsmit gadu vecajam dēlam. Drīz pēc tam viņam sākās

naidīga sacensība ar lenkasteriešiem, vispirms ar grāfu Riverzu, kara-

lienes brāli, kura aizbildnībā bija atstāts nepilngadīgais Edvards V.

No savas puses šo naidu kurināja Bakingema intrigas, lidz beidzot

Ričards uzsāka cīņu pret karalienes radiem un piekritējiem, pārņēma

valsts pārvaldību savās rokās un sāka iznīcināt visu, kas vien viņam

varētu stāties ceļā uz troni, kuru viņš arī iegūst (1483. g. 26. jūnijā).

Atklātās cīņas posms sākas ar Klerensa nogalināšanu (1478). Pēc tam

šai gājienā galveno upuru un noziedzīgo faktu skaits vēsturē nav

mazāks, kā to attēlojis Šekspīrs. Līdztekus tam pastāv aizdomas par

Ričarda nemorālisko rīcību ģimenes dzīvē (sievas Annas nāve un

nolūks apprecēt Elizabeti), kas sabiedrību vēl vairāk saceļ pret viņu.

Ričarda zvaigzne sāka ātri rietēt, lidz beidzot atklātā karā ar grāfa

Ričmonda vadītajiem pretinieku pulkiem viņš krita kaujā pie Boz-

vertas (1485. g. 1. augustā). Tāds ir vēsturiskais Ričards III: pašas

dabas sarūgtināts, visa skaistā un cēlā nīdējs, tuvinieku nemīlēts

un ļaužu nicināts, cinisks liekulis, atriebīgs un varas kārs nodevējs,

viltīgs Intrigants un mizantrops ar karaļa kroni kroplajā galvā,

nesaudzīgs uzurpators ceļā uz mērķi.

Salīdzinot traģēdiju ar hronikām, kļūst redzams, ka Šekspīru

neinteresē, vai vēsture un literatūra nodarījusi pāri šim «varonim»,

tam pilnīgi āti audumā" "ClītTēnaš "cTT"vē c i g ā s varonības oreolu.

Dramaturgs ār zināmo tīksrffi tziauga VlIJTi par sava darba centrālo

varoni. Brīžiem liekas, ka literārā viela pārāk nomāktu mākslinieka

brīvo uztveri, tomēr lielu uzmanību Šekspīrs veltījis psiholoģiskiem

celoņiem, kas spilgti parādīti jau paša pirmajā Cilostera atziņu mono-

logā. Lugas darbības gaitā Ričards skatītāju acu priekšā sevišķi

gan neattīstās, it kā nesastapis dziļāku pretestību un nepārdzīvo-

dams spējāku cilvēcīgu šaubu, tomēr soli pa solim izaug monumen-

tāls uz tā pjedestāla, kur dzejniekā asā izjūta to nostādījusi. Val-

donības kāre Ričardam stiprāka nekā drūmajam Makbetam, un to

viņš cenšas īstenot, rīkojoties pēc devīzes — merjjjs attaisno

līdzekļus.

Šekspīra jaunības darbu ciklā Ričards III ir viņa pirmā patstā-

vīgā karaļdrāma. Reizē ar to viņa plašākā traģēdija pēc Ham-

leta; tā ietver - dziļu* saturu un izteic to atbilstošā lormā. Valoda

tanī dzejiski spēcīga un konkrēta. Ričards III beidzas Šekspīram

zīmīgā didaktiskā izskaņā par gaišākas nākotnes ausmu, ko šeit

vesta Ričmonds, pārņemdams kroni (Hamletā Fortinbrass, Antonijā

un Kleopatra Augusts utt.). Klasiskā teātra repertuārā tā bija viena

no iemīļotākajām Šekspīra traģēdijām ar visu tās drūmo nokrāsu

un vieglāku nianšu trūkumu kompozīcijā.

Traģēdiju Ričards III tulkojis F. Adamovičs. Tulkojums pie-

dzīvojis divus izdevumus: 1902. un 1938. gadā. Tagadējā iespie-

dumā tas nāk klajā trešo reizi, jo tulkojuma pareizi izprasta autora

doma un emocijas un kā saturs, tā forma pareizi atveidota latviešu

valodā.

Tulkojuma valoda vispār atbilst Šekspīra dinamiskajai izteik-

smei, kādā sarakstīta šī traģēdija. Šekspīrs to sarakstijis 1592.—

1593. gadā, un tā publicēta sešos izdevumos — laikā no 1597. līdz

1622. gadam. Nākamajā gadā uzņemta in folio izdevumā. Galvenie

avoti, kurus Šekspīrs izmantojis, ir Holinšeda hronikas un kāda ano-

nīma luga ar nosaukumu Ričarda III īstā traģēdija (The True Tra-

gedy ol Richard III, 1594). Sižeta pamatā — Baltās un Sarkanās

rozes karš. Traģēdija Ričards 111 nav pieskaitāma Šekspīra vēstu-

riskajām karaļdrāmām, tā ir tikai pāreja no vēsturiskajām hroni-

kām uz lielajām traģēdijām.

I cēliena 1. ainā

21. Izteiciens par Jorkas sauli un mākoņiem attiecas uz Jorkas

hercogu. Karaļa Edvarda IV vapenī attēlota saule, kas parādās

no mākoņiem. Angļu oriģinālā lietota vārdu rotaļa: Made

glorious summer by this Sun of York. Sun — saule un son —

dēls — angļu valodā izrunājami vienādi, tādēļ sun ol York

saprotams arī kā son of York — Jorkas dēls.

22. Pēc Holinšeda hronikas, Edvardu IV uztrauca pareģojums, ka

viņam draud briesmas no cilvēka, kura vārds sākas ar burtu

«G», tātad no Džordža (George) Klerensa, bet īstenībā Ed-

vardu IV apdraudēja Ričards Glosters. Vēsturiski šis fakts

tomēr nav pierādīts.

23. Tauerā kristīt — norādījums uz Klerensa nāvi. Pēc nostāstiem,

Ričarda III uzpirktie slepkavas Klerensu nodur un viņa līķi

iesviež vīna mucā. Piezīmes par noslīcināšanu vīna mucā atkār-

tojas ari tālākajos dialogos (I, 4.; V, 3.).

23. Greija kundze — karaliene Elizabete. Karalis Edvards IV appre-

cēja Greija atraitni.

23. Antons Vudvils — karalienes brālis, iecelts par grāfu Riverzu.

23. Šora kundze — zeltkaļa Sora sieva, Edvarda IV mīļākā.

2. ainā

29. Pēc sena ticējuma, ja slepkava tuvojas savam upurim, nonā-