VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Jn nebūt Ričards, kas to darījis?

Ričards.

To izdarīju, viņu mīlēdams.

J 55

Elizabete.

Patiešām, viņa var tik ienīst tevi,

Kas mīlestību pērk ar asins algu.

Ričards.

Kas darīts, nevar kjūt vairs nedarīts,

Jo daudzreiz rīkojas bez apdoma,

Kas vēlāk pašam rūgti jānožēlo.

Ja tavam dēlam valsti atņēmu,

Tad meitai dodu viņu atpakaļ;

Ja nonāvēju jūsu pēcnācējus,

Tad mana mīlestība radīs jums

No jūsu asins jaunus mantniekus;

Un vecmāmiņas vārds nav mazāk mīļš

Kā mātes saldi skanošs nosaukums;

Tie būs kā bērni, tikai kāpsli zemāk,

Tāpat no jūsu asins, un tikpat

Būs rūpju jums — bez vienas vaidu nakts,

Ko cietīs tā, par ko jūs citkārt cietāt.

Jums bija bērni jaunībai par nastu,

Šie būs jums vecumā par iepriecu.

Jūs dēlu zaudējāt, kas būtu karalis,

Tā vietā meita būs par valdnieci.

Es nevaru jums atmaksāt, kā vēlos,

Bet ņemiet to, ko draudzīgs prāts var sniegt.

Vēl Dorsets, jūsu dēls, ar rūgtumu

Un bailēm sirdī klejo svešās zemēs;

Šī siržu vienība sauks viņu mājās,

Cels lielā, augstā godā. Karalis,

Kas tavu skaisto meitu sauks par sievu,

Sauks mīļā prātā Dorsetu par brāli;

Tu būsi atkal karalim par māti,

Un nelaimīgo dienu zaudējumus

Es divkārt atsvēršu ar prieka mantām.

Daudz, daudz vēl piedzīvosim prieka dienu!

Un dzidrās piles, kas aiz bēdām plūda,

Nāks atkal, pārvērstas par prieka pērlēm;

Tās atsvērs jūsu parādu ar augļiem

Un laimes lomu daudzkārt pavairos.

Ej, mana māte, ej pie savas meitas

Un iedrošini kautro jaunību

Ar savām pamācībām; sataisi

Uz precinieka stāstu viņai ausis!

Dedz viņas biklā sirdī drosmes liesmu

Un centību pēc troņa; stāsti tai

Par klusiem laimes brīžiem laulībā.

Kad pārmācīs šī roka Bakingemu,

Šo tukšpauri un dumpinieku urķi,

Tad spožā gājienā es, vainagots

Ar uzvaru, pie tavas meitas iešu,

Un viņai, uzvarnieka uzvarniecei,

Es cīņas augļus nolikšu pie kājām.

Elizabete.

Bet kā lai saku es? Ka tēvabrālis

Grib viņai būt par vīru? Jeb vai teikt,

Ka tēvocis? Vai tas, kas nokāvis

Tai tēvočus un brāļus? Kādā vārdā

Lai tevi precinu, lai dievs, mans gods,

Valsts likumi un viņas mīlestība

Sim priekšlikumam pretī nestātos?

Ričards.

Šī siržu vienība nes zemei mieru.

Elizabete.

Un viņas sirdij nebeidzamu karu.

Ričards.

Teic: valdnieks, kas var pavēlēt, nu lūdzas .

Elizabete.

No viņas to, ko aizliedz debess valdnieks.

Ričards.

Teic: viņa kļūs par augstu karalieni.

Elizabete.

Lai vēlāk raudātu kā viņas māte.

Ričards.

Teic: pastāvīgi viņu mīlēšu.

Elizabete.

Cik ilgi pastāvēs šī pastāvība?

Ričards.

Līdz mūža galam līksmībā un laimē.

Elizabete.

Cik ilgi viņas mūžs un laime ilgs?

Ričards.

Tik ilgi, kamēr dievs un daba liks.

Elizabete.

Tik ilgi, kamēr velns un Ričards ļaus.

Ričards.

Teic: valdnieks viņai būs par pavalstnieku.

Elizabete.

Kā pavalstniecei viņai riebj šāds gods.

Ričards.

Tad iztēlo šo godu skaistiem vārdiem.

Elizabete.

Pie goda pieder vienkāršs, sirsnīgs vārds.

Ričards.

Teic vientiesīgi, ka es viņu mīlu.

Elizabete.

Bet negods nesader ar vientiesību.

Ričards.

Nē, jūsu spriedums paviršīgs un straujš.

Elizabete.

Nebūt, mans spriedums visai dziļš un nāvīgs,

Jo dziļš un nāvīgs manu bērnu kaps.

Ričards.

Kas beigts, tas beigts: šo stīgu neskariet!

Elizabete.

To aizskaršu, līdz visas stīgas trūks.

Ričards.

Pie svētā Jorģa, ordeņa un kroņa …

Elizabete.

Sis sagānīts, tas pulgots, trešais zagts!

Ričards.

Es zvēru …

Elizabete.

Pie nekā; vai tas kāds zvērests?

Tavs Jorģis sagānīts — bez svētuma;

Tavs goda orden's appulgots — bez goda;

Tavs kronis zagts — bez spožuma un slavas.

Ja gribi, zvērestam lai ticēt var,

Pie tā tev jāzvēr, kas nav sagānīts.

Ričards.

Pie pasaules …

Elizabete.

Tavs ļaunums viņu pilda.

Ričards.

Pie tēva nāves …

Elizabete.

Tava dzīve peļ to.

Ričards.

Pie sevis paša …

Elizabete.

Pats tu sev par kaunu.

Ričards.

Pie dieva …

Elizabete.

Dieva pulgojums visļaunāks.

Ja bītos zvērestu pie viņa lauzt,

Tad vienība, ko noslēdza mans vīrs,

Vēl stāvētu un brālis būtu dzīvs;

Ja bītos zvērestu pie viņa lauzt,

Tad zelta kronis nepušķotu tavu,

Bet mana dēla galvu; abi prinči,

Kas tagad pīšļos smok kā dusas biedri,

Vēl dzīvotu un šeitpat elpotu.

Pie kā tu zvērēsi?

Ričards.

Pie nākotnes.

Elizabete.

To esi sāpinājis pagātnē.

Tā arī man ar gaužām asarām

Būs mazgāt nākotni no dziļām brūcēm,

Ko tava pagātne man situsi.

Tie bērni, kam tu ņēmi vecākus,

Nu dzīvo jaunībā bez padoma;

Tie vecāki, kam bērnus atņēmi,

Stāv vecumā kā neauglīgi stumbri,

Pie nākotnes tu zvērēt nedrīksti,

Nākotnes darbus, pirms tie darīti,

Ir maitājuši tavi nedarbi.

Ričards.

Tik tiešām, gribu laboties no sirds!

Ja ne, lai neveicas man šinī karā

Un it nekur! Lai izpostu pats sevi!

Dievs, laime, atrauj prieka brīžus man!

Nakts, liedz man dusu, diena, savu gaismu!

Lai visas laimes zvaigznes mani atstāj,

Ja tavu skaisto, godcienīgo meitu

Es neprecu aiz tīras mīlestības,

Ar svētām domām, šķīstu sirsnību!

No viņas izplūst laime tev un man,

Bez viņas uzbruks man un mūsu zemei,

Tev, viņai pašai un vēl daudziem citiem

Posts, nāve, nelaime un asins plūdi;

Šis posts nav novēršams kā tikai tā,

Un nenovērsīs to kā tikai tā!

Ej, labā māt, — tā saukšu tevi, — esi

Par manas mīlestības aizstāvi;

Teic, kāds es gribu būt, ne to, kāds biju,

Ne līdzšinējos nopelnus, bet to,

Ko gribu izpelnīties; rādi tai

Valsts labumu un laika vajadzību

Un lielās lietās aplam netiepies.

Elizabete.

Vai Jaušos tā no velna kārdināties?

Ričards.

161

Kādēļ gan ne, ja kārdina uz labu.

11 1544

Elizabete.

Vai vajadzēs man pašai sevi aizmirsi?

Ričards.

Ja sevi atminēties jums ir kaitīgi.

Elizabete.

Tu manus mīļos bērnus nonāvēji.

Ričards.

Es aproku tos jūsu meitas klēpī.

Un viņi tur no pīšļiem atkal atdzims

Uz jaunu dzīvi, jums par iepriecu.

Elizabete.

Vai jūsu labā meitu bildināt?

Ričards.

Jūs būsit laimīga kā meitas māte.

Elizabete.

Es eju turp; tik rakstiet man jo drīz,

Bet es jums pavēstīšu viņas domas.

Ričards.

Un nesiet mīlestības skūpstu! Sveika!

Karaliene Elizabete aiziet.

Tukšs, grozīgs sieviet's! Sekla aplamniece!

Ienāk Retklils; viņam seko Keitsbijs.

Retklifs.

Kungs, augstais karal, rietumos gar krastu

Peld spēcīgs jūras spēks, un viņam pretī

Iet nebruņotu draugu šaubāms pulks,

Kas neuzdrīkstas dzīt tos atpakaļ.

Kā runā, Ričmonds viņu admirālis.

Tie gaida pabalstu no Bakingema,

Kas krastmalā grib piebiedroties tiem.