VILJAMS ŠEKSPĪRS - RIČARDS III

Mans pavēlnieks!

Ričards.

Sniedz roku!

Kāpj uz troņa.

Karal's Ričards sēž tik augstu

Ar tavu padomu un pabalstu.

Vai viss šis spožums vienai dienai lemts

Vai mums par prieku pastāvēs vēl ilgāk!

Bakingems.

Lai mūžam mirdz, lai pastāv vienumēr!

Ričards.

Vai zini — gribu tevi pārbaudīt,

Vai esi tīra zelta. Jaunais Edvards

Vēl dzīvo: mini, ko es domāju!

Bakingems.

Kungs karal, sakiet man!

Ričards.

Redz, Bakingem, es vēlos karal's būt.

Bakingems.

Jau esat karalis, mans pavēlniek!

Ričards.

Es esot karalis. Bet Edvards dzīvo!

Bakingems.

Tas tiesa, augstais princi.

Ričards.

Rūgti vārdi:

Ka Edvards dzīvo, tiesa, augstais princi.

Tu agrāk nebiji tik neattapīgs.

Vēl gaišāk teikt? Es vēlētos, ka mirst

Tie palaidņi un ka tas notiek drīz!

Ko teiksi tu? Nu, žigli; saki īsi!

Bakingems.

Kā patīk jūsu augstībai, tā dariet!

Ričards.

Bā! auksts kā ledus! Draudzība sāk atsalt.

Teic — vai tu piekriti, ka viņiem jāmirst?

Bakingems.

Pirms atbildu, kungs, Jaujiet atņemt elpu;

Pēc brītiņa jums teikšu savas domas.

Bakingems projām.

Keitsbijs (sānis).

Cik karalis ir dusmīgs: lūpas kož sev.

Ričards.

Es runāšu ar muļķa stūrgalvjiem

Un padevīgiem zēniem. Netīk man,

Ka pētījoši skatās man uz pirkstiem.

Mans uzpūtīgais Bakingems top pārgudrs.

E, zēn!

Pāžs.

Mans kungs?

Ričards.

Vai kādu nezini, ko zelts var pavest

Uz slepkavību neizpaužamu?

Pāžs.

Man zināms vīrs, kurš ienīst pasauli

Un kura šaurā rocība stāv naidā

Ar plašo uzdzīvi; viņš klausa zeltam

Daudz labāk nekā ducim runātāju

Un ļaujas pavesties uz katru darbu.

Ričards.

Kā viņu sauc?

Pāžs.

Par Tirelu, mans kungs.

Ričards.

Pa daļai pazīstu. Ej atsauc viņu.

Zēns aiziet.

Šis dziļdomīgais viltnieks Bakingems

Man padomē vairs nebūs tuvākais.

Tik ilgi nenokusis nāca līdz,

Un nu šim pietrūkst elpas! — Tā lai notiek!

Ienāk Stenlijs.

Ričards.

Ko teiksi? Vai kas jauns?

Stenlijs.

Es dzirdēju,

Ka Dorsets aizbēdzis pie Ričmonda.

Ričards.

Nāc, Keitsbij, tuvāk! Izlaid valodas,

Ka Anna, mana sieva, ļoti slima;

Es gādāšu, ka viņa paliek mājās.

Tad uzmeklē kaut kādu muižnieku

No zemas cilts; tam gribu izprecēt

Klerensa meitu. Dēls ir vājprātīgs,

No viņa nav ko baidīties. Tu sapņo!

Tev saku vēlreiz: ej un izplati,

Ka mana sieva guļ uz nāves gultas.

Pie darba! Jāizrauj ikkatrs dīglis,

No kā man nākotnē var izaugt briesmas.

Keitsbijs aiziet.

Man jāprec-brāļameita, citādi

Stāv visa mana valsts uz trausla stikla.

Pirms brāļus nonāvēt, tad māšu precēt!

Baigs ceļš! Tik dziļi asinīs mirkst kājās,

Ka grēks pie grēka līp un virkne krājas.

Uz priekšu! Asarainas līdzcietības

Šīs acis nepazīst.

Ienāk pāžs ai Tirelu.

Vai esi Tirels?

Tirels.

Džeimss Tirels, jūsu padevīgais kalps.

Ričards.

Vai tiešām?

Tirels.

Pārbaudiet!

Ričards.

Vai drīksti vienu

No maniem draugiem nonāvēt?

Tirels.

Kā patīk;

Vēl mīļāk divus jūsu ienaidniekus.

Ričards.

4

Būs, kā tu vēlies. Divi ienaidnieki

Man traucē mieru, laupa saldo miegu;

Tos uzticu nu tev; es domāju

Par abiem bandu bērniem Tauerā.

Tirels.

Tik izgādājiet brīvu ceļu turp,

Un drīz vairs nebūs jābaidās no tiem.

Ričards.

Siem vārdiem salda skaņa. Tuvāk, Tirel.

Še pilnvara. Vēl tuvāk! Sniedz man ausi!

Čukst Tirelam ausī.

Un tas ir viss. Kad darbs būs izdarīts,

Es tevi mīlēšu un celšu godā.

Tirels.

Būs darīts drīz.

Tirels projām. Bakingems nāk atpakaļ

Bakingems.

Mans kungs, es pārdomāju jautājumu,

Ar ko jūs griezāties nesen pie manis.

Ričards.

Lai paliek! — Dorsets ir pie Ričmonda.

Bakingems.

Tā dzirdēju, mans kungs.

Ričards.

Viņš jūsu padēls, Stenlij; lieciet vērā.

Bakingems.

Kungs, atgādinu jums par dāvanu,

Ko jūs pie goda vārda solījāt:

Herforda grāfa dzimto īpašumu

Ar kustamām un nekustamām mantām.

Ričards.

Ja jūsu sieva sūtīs vēstules

Pie Ričmonda, jums, Stenlij, jāatbild.

Bakingems.

Ko teiksit, kungs, uz manu lūgumu?

Ričards.

Henrija Sestā reģojums nāk prātā;

Uz Ričmondu, kurš bija aušīgs zēns,

Viņš teica: «Zēn, tu būsi karalis.»

Varbūt, varbūt…

Bakingems.

Mans kungs!

Ričards.

Bet kādēļ nepareģoja viņš man,

Kas biju klāt, ka viņu nonāvēšu?

Bakingems.

Mans kungs, jums atgādinu solījumu.

Ričards.

Hm, Ričmonds! Kad es Ekseterā biju,

Pils uzraugs laipni rādija man pili

Un sauca viņu «Rudžmont». Sarāvos,

Šo vārdu dzirdot, jo kāds īru bards

Man teica, ka vairs ilgi nedzīvošu

Pēc tam, kad Ričmondu es redzējis.

Bakingems.

Kungs karal…

Ričards

Bakingemam.

Ā, cik pulkstenis?

Bakingems.

Es iedrošinos jūsu augstībai

Par apsolīto balvu ieminēties.

Ričards.

Es prasu, cik ir pulkstenis.

Bakingems.

Taisni desmit.

Ričards.

Tad ej un nozvani!

Bakingems.

Kādēļ lai zvanu?

Ričards.

Nu tādēļ, ka ar savu lūgumu

Kā zvaniķis starp manām domām zvani!

Jo šodien nav man prāts uz došanu.

Bakingems.

Tad izskaidrojiet, vai jūs gribat dot vai ne.

Ričards.

Tu traucē mani; esmu īgnā prātā.

Aiziet visi, izņemot Bakingemu.

Bakingems.

Vai tā? Tik zaimi vien ir mana balva

Par to, ka viņam kroni liku galvā!

Tavs likten's, Heistingz, prātā nāk šobrīd:

Uz Breknoku, pirms mana galva krīt.

Projām.

TREŠA AINA

Turpat.

Ienāk Tirels.

Tirels.

Nu asiņainais briesmu darbs ir darīts,

Viszvēriskākais šausmu noziegums,

Kāds iezīmēts šīs zemes grēku virknē!

Daitons un Forists, kam es uzdevu

Šo neģēlīgo asins nedarbu,

Kaut īsti izvirtņi un asinssuņi,

Aiz jutības un līdzcietības kusa

Un stāstīdami raudāja kā bērni.

«Tā,» saka Daitons, «gulēja mīļš pārīt's …

«Lūk, tā,» krīt starpā Forists, «apkampuši

Viens otru šķīstām marmorrociņām.

Kā četras sārtas rozes vienā zarā,

Tā viņu lūpas dzīves ziedonī

Bij vienojušās skūpstā. Pagalvī

Bij lūgsnas grāmata; to redzēdams,

Gandrīz jau domas mainīju,» tā Forists.

«Bet velns, ak vai!» te balss tam aizrāvās,

Un Daitons turpināja: «Nožņaudzām

Visraženāko darbu, kādu daba

Kopš pirmās radīšanas veidojusi.»

Te apziņa tos sāka grauzt, ka runāt

Vairs nespēja … tad nācu paziņot

Šo vēsti asinskāram karalim.

Ričards nāk Iekšā.

Ā, nāk jau. — Slava, karal!

Ričards.

Mīļo Tirel,

Vai jutīšos no tavas ziņas laimīgs?

Tirels.

Ja jūsu laime ziņā, ko es nesu,

Tad esat laimīgs: darbs jau padarīts.

Ričards.

Vai redzēji tu pats, ka tie pagalam?

Tirels.

Jā, kungs.

Ričards.

Un aprakti, mans mīļais Tirel?

Tirels.

Pils garīdznieks tos klusām apraka,