VILJAMS ŠEKSPĪRS: ROMEO UN DŽULJETA

tāds! Neesmu viņam nekāda izpriecas skuķe, neviena

no viņa padauzām.

Uz Pjetro.

Un tu ar te stāvi un noskaties, ka katrs zeņķis mani

apstrādā sev par prieku!

Pjetro. Es neesmu redzējis, ka jūs kāds apstrādātu sev

par prieku. Ja tas notiktu, es uz vietas izrautu savu

ieroci, ticiet man. Esmu gatavs pacelt to ik brīdi,

ja notiek godīga saraušanās un ja likums ir manā

pusē.

Aukle. Dievs liecinieks, es jūtos tā aizvainota, ka drebu

pie visas miesas. Nelietīgais knēvelis! — Lūdzu, sin-

jor, vienu vārdu! Es jau jums teicu, mana pavēl-

niece sūtīja mani pie jums; ko viņa lika man jums

pasacīt, to pagaidām es paturēšu pie sevis. Bet vis-

pirms atļaujiet man jums aizrādīt: ja jūs domājat

viņu, tā sakot, tikai piemuļķot, tā būtu, tā teikt, ne-

krietna rīcība. Jo mana sinjora vēl ļoti jauna, un

tāpēc, ja jūs viņu gribētu piekrāpt ar viltu, būtu, kā

saka, negodīgi tā apieties ar krietnu meiteni, tas

būtu liels nedarbs un noziegums.

Romeo. Mīļā aukle, sveicini no manis savu sinjoru un

pavēlnieci. Es tev apzvēru …

Aukle. Ak labā dvēsele, nu, protams, visu viņai pa-

teikšu! Tu dieniņ baltā, kā viņa priecāsies!

Romeo. Ko tu, aukle, viņai pateiksi? Tu jau mani neesi

nemaz vēl uzklausījusi.

Aukle. Es viņai pateikšu, sinjor, ka jūs apzvērat; un tas,

pēc manām domām, ir jau dižciltīgs bildinājums.

Romeo.

Tu viņai pasaki,

Lai šodien izprasās uz baznīcu;

Tur klosterī pie mūka Lorenco

Mūs abus salaulās. Te būs par pūlēm.

Aukle.

Nē, ko jūs! Neņemšu ne penija.

Romeo.

Ei nu! Tev jāņem, kad es saku!

Aukle.

Tad šodien pēcpusdienā, jā? Viņa būs tur.

Romeo.

Tu pagaidi turpat aiz klostersienas,

Tur tev tai laikā puisis aiznesīs

Un nodos manas vieglās virvju kāpnes.

Pa tām es savas laimes augstumos,

Nakts tumsas segts, tur slepus pacelšos.

Ardiev'! Tev uzticos un atalgošu.

Nu ej un pasveicini sinjoru!

Aukle.

Lai sargā tevi dievs! Bet paklau, draugs!

Romeo.

Ko teiksi, mīļā aukle? Klausos es.

Aukle.

Vai jūsu cilvēks kluss? Teikts parunā,

Tik divi noslēpumu saglabā.

Romeo.

Jā gan,

Viņš pilnām uzticīgs un ciets kā krams.

Aukle. Labi, sinjor. Mana sinjora ir jaukākais radījums

pasaulē. Ak dieniņ, kad viņa bija vēl tāds mazs či-

vulītis! Oh, šeit pilsētā ir kāds augstmanis, kāds Pa-

riss, kurš briesmīgi tīko viņu nozvejot. Bet viņa, mī)ā

sirsniņa, labāk krupi — īstu krupi uzlūko nekā to.

Es dažreiz viņu paķircinu, sak, Pariss tev būs īstais

izredzētais; un ticiet man, kad es to pasaku, viņa

paliek bāla kā līķauts. Vai ne, vārds «rosmarīns» un

«Romeo» sākas ar vienu un to pašu burtu?

Romeo. Jā, aukle, abi ar «r». Bet kas tad ir?

Aukle. Ak jūs zobgalis! «R» — suņa burts un piederas

tikai kopā ar… Nē, es nezinu, ka tas sākas ar citu

burtu; un viņa par jums un rosmarīnu prot tik skais-

tus teicienus saskaņot, ka jums sirds iesiltu, to klau-

soties.

Romeo. Pasveicini savu pavēlnieci no manis.

Aukle. Jā, tūkstoškārt!

Romeo aiziet.

Pjetro!

Pjetro. Ko pavēlat?

Aukle. Pjetro, ņem manu vēdekli un ej pa priekšu!

Abi aiziet.

PIEKTĀ AINA

Kapuleti dārzs.

Ienāk Džuljeta.

Džuljeta.

Bij deviņi, kad aukli aizsūtīju;

Pēc pusstundas tā teicās atgriezties,

Vai neatrada viņu? Nevar būt!

Par kūtru tā! Der mīlas sūtņos domas,

Kas daudzkārt ātrākas par saules stariem,

Kad krēslu projām dzen no pakalniem.

Trauc mīla viegliem spārniem dūju ratos,

Tādēļ jau spārnots arī Kupidons.

Pie debesīm šīs dienas gaitā saule

Stāv lokā augstākā; kopš deviņiem

Trīs garas stundas nu jau pagājušas,

Bet aukles nav. Ja viņa justu tā,

Ja viņā jaunu ļaužu asins degtu, —

Kā šauta lode viņa trauktos turp

Pie mana mīļākā ar manu vēsti

Un atkal atpakaļ ar atbildi.

Bet veci ļaudis kā bez dzīvības,

Tik vārgi, svina smagi tūļojas.

Nāk aukle un Pjetro.

Lūk, viņa nāk! Ai mīļā auklīt, nu?

Vai viņu satiki? Lai Pjetro iziet.

Aukle.

Ej ārā, Pjetro, pagaidi!

Džuljeta.

Sirdsmīļā auklīt, nu? Kam drūma tu?

Ja slikta vēsts, tad pastāsti to jautri;

Ja laba, kādēļ jauko dziesmiņu

Ar skābu seju dziedot samaitāt?

Aukle.

Es piekusu, ļauj drusku atvilkt elpu.

Kas tur par traci bij! Hū, kauli sāp!

Džuljeta.

Še mani kauli tev, bet teic man ziņas.

Es tevi lūdzu, mīļā auklīt, teic!

Aukle.

Kur jāsteidzas? Nemaz vairs pacietības?

Vai neredzat, man krūtīs elpas trūkst?

Džuljeta.

Kā tev var elpas trūkt, kad elpa ir

Man pasacīt, ka tev trūkst krūtīs elpas?

Tev atrunas daudz garākas par ziņu,

Ko tu tā vilcinies man pastāstīt.

Vai laba vēsts vai slikta? Pasaki

Tik to, un citu pastāstīsi vēlāk.

Nu apmierini mani — labs vai Jauns?

Aukle. Jā, tava izvēle tā puslīdz; tu neproti vēl sev

izraudzīties vīru. Romeo! Tad šis nu būs tas- īstais!

Protams, vaigs viņam glītāks nekā citiem vīriešiem,

par rokām un kājām, par visu augumu nav nemaz

ko runāt, — tie pārāki salīdzinājumiem. Viņš nav

nekāds pieklājības zieds, bet es galvoju, maigs kā

jēriņš. Ej savu ceļu, meit, un lūdz dievu! Vai jūs

pusdienas jau paēdāt?

Džuljeta.

Nē, nē! To visu es jau zinu sen.

Bet ko par mūsu laulībām viņš teica?

Aukle.

Ak dievs, kā galva sāp! Ir gan man galva!

Tā sāp, ka plēš vai gabalgabalos!

Un mugura — ak mana mugura!

Vai tev! Tā veco aukli trenkājot

Šurp turp, tu mani kapā iedzīsi!

Džuljeta.

Man piedod, ļoti žēl, ka jācieš tev

Ir manis dēļ; bet teic — ko saka viņš?

Aukle.

Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs, kā godprātīgs,

laipns, patīkams un, varu apgalvot, kā godīgs ar. —

Kur tava māte?

Džuljeta.

Kur mana māte? Kā? Nu, mājās, iekšā.

Kur citur gan? Cik savādi tu runā!

«Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs —

Kur tava māte?!»

Aukle.

Nu tu mīļais dievs!

Cik ātra tu! Lai paklausās viens to:

Tā laikam sautē maniem slimiem kauliem?

Tad turpmāk pati varēsi tu iet.

Džuljeta.

Ak posts un bēdas! Nu, ko teica viņš?

Aukle.

Vai šodien atjāva tev iet pie bikts?

Džuljeta.

Jā, atļāva.

Aukle.

Tad dodies tu pie mūka Lorenco,

Tur cellē gaida viņš uz līgavu.

Kā draiskās asin's saskrien vaigos tev!

Tie sarktin sarkst par tādiem jaunumiem.

Tu ej uz baznīcu; es iešu apkārt,

Man kāpnes jāpaņem, pa kurām draugs

Pie tevis ligzdā iekāps, kad būs tumšs.

Par tavu laimi jārūpējas man.

Savs smagums ari tev būs šonakt nesams.

Man jāiet ēst, bet tev uz celli steigt.

Džuljeta.

Uz lielo laimi! Sveika, auklīte!

Abas projām.

SESTĀ AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk mūks Lorenco un Romeo.

Mūks Lorenco.

Lai debess uzsmaida šai derībai,

Ka dienās neuzbruktu pār mums bēdas!

Romeo.

Āmen, āmen! Var bēdas nākt, cik grib,

Tās nepārmāks to bezgalīgo prieku,

Ko dod man mirklis viņas tuvumā.

Ja svētīdams tu mūsu rokas slēgsi,