VILJAMS ŠEKSPĪRS: ROMEO UN DŽULJETA

Lai nāk tad nāve, mīlas kaprace, —

Man pietiek, ka es viņu savu saucu.

Mūks Lorenco.

Pārlieki prieki traku galu ņem,

Mirst pašā uzvarā; kā pulver's gunī

Tie izkveld skūpstā. Medus saldākais

Ar savu saldenumu pretīgs kjūst

Un, pārmērīgi baudīts, apriebjas.

Būs mīla ilga, mīlot mērenāk.

Kas straujš, kas gauss, par vēlu abi nāk.

Ienāk Džuljeta.

Tur viņa nāk. Nekad tik viegla kāja

Šos mūžam cietos oļus nemīdīs.

Var staigāt mīlētājs pa tīmeklīšiem,

Kas dzidrā gaisā vizmo vasarā,

Viņš nekritīs, tik viegla — iedoma.

Džuljeta.

Labvakar jums, mans labais, mīļais biktstēvs!

Mūks Lorenco.

Par abiem pateiksies tev Romeo.

Džuljeta.

Viņš domāts līdz, lai velti nepateiktos.

Romeo.

Džuljeta ak, ja tavam priekam mērs,

Tik pilns kā manējais un slavināms,

Grib izpausties, tad saldini šo gaisu

Ar savu elpu tu; ļauj mutei teikt

To lielo svētlaimi, ko mēs viens otram

Te sniedzam, satiekoties derībā.

Džuljeta.

Gars, saturā kas bagātāks kā vārdos,

Lepns apziņā, tas nemīl greznoties.

Vien nabags saskaitīt var savu mantu.

Aug bezgalībā mana dziļā mīla,

Ne pašai vērtēt to, nedz aptvert vairs.

Mūks Lorenco.

Nu nāciet, padarīsim savu darbu!

Es nevaru jūs mīlā atstāt vienus,

Līdz svētās saites jūsu miesas vienos.

Visi aiziet.

PIRMĀ aina

Laukums pilsētā.

Uznāk Merkucio, Benvolio, pāžs un kalpotājs.

Benvolio.

Merkucio, draugs, iesim labāk mājās;

Laiks karsts, un Kapuleti visi ārā,

Ja satiekam, bez ķildas neiztiks;

Tik karstā dienā asins trakot sāk.

Merkucio. Tu man esi tāds puisis, kas, pārkāpis kro-

ga slieksni, sper savu zobenu uz galda, iesaukda-

mies: «Lai dievs dod, ka tu man nebūtu vajadzīgs!»

Bet, kad jau otrs kauss iesitis galvā, vērš to pret kal-

potāju bez jebkāda iemesla.

Benvolio. Vai patiesi es tāds būtu?

Merkucio. Kā ne, tu savās dusmās esi tāds karstgalvis,

kāda otra Itālijā vairs nav; tik negants savās dusmās

un dusmīgs savā negantībā.

Benvolio. Nu un kas vēl?

Merkucio. Lūk, kas: ja te būtu divi tādi, tad drīz vien

nepaliktu neviena, jo jūs viens otru nodurtu. Tu!

Tu taču esi gatavs plēsties ar kuru katru tikai tāpēc,

ka viņam bārdā viens mats vairāk vai mazāk nekā

tev. Un esi gatavs plēsties ar katru tikai tāpēc, ka

viņam acis rudākas nekā tev. Un kādas acis vēl, iz-

ņemot tavējās, te varētu dot iemeslu ķildai? Tev

galva pilna ar ķildām kā ola ar dzeltenumu, un plē-

šoties tā jau sadauzīta mīksta kā mīkstčaula. Reiz tu

uzbruki kādam ielas gājējam tikai tāpēc, ka viņš

klupdams iztraucēja tavu piesaulē guļošo suni. Vai

tu nesarāvies reiz ar kādu skroderi tāpēc, ka tas bija

uzvilcis jaunu kamzoli pirms Lieldienām? Un vēl ar

kādu citu par to, ka viņš savām jaunajām kurpēm

ievēris vecas siksnas? Bet nu tu gribi mani mācīt

neplēsties!

Benvolio. Nu, ja es būtu tāds ķildnieks kā tu, tad ne-

viens par mani negalvotu ilgāk par stundu ar ce-

turksni.

Merkucio. Ak tu galvotājs! Ak vientiesība!

Nāk Tibalts un citi.

Benvolio. Lieku galvu ķīlā, ka tur nāk Kapuleti!

Merkucio. Lieku savu papēdi ķīlā, ka man no tā ne

silts, ne auksts!

Tibalts. Man sekojiet, es runāšu ar viņiem. — Nu, sveiki,

sinjori! Man jārunā kāds vārds ar vienu no jums.

Merkucio. Kā — kāds vārds tikai ar vienu no mums?

Piemetiniet vārdam vēl kaut ko, kaut cirtienu.

Tibalts. Uz to es esmu vienmēr gatavs, sinjor, ja tikai

dosiet iemeslu.

Merkucio. Vai jums grūti pašam atrast šo iemeslu?

Tibalts. Merkucio, tev labi saskan ar Romeo…

Merkucio. Saskan! Tu mūs gribi pataisīt par klejotā-

jiem dziedoņiem? Ja tu mūs padarīsi par klejotājiem

dziedoņiem, tad dzirdēsi tikai skarbas skaņas. Te

būs mans lociņš, — tas tūlīt liks jums padancot. Pie

joda saskaņas!

Mēs strīdamies šeit klajā laukumā.

Mums labāk būtu nomaļākā vietā

Sos strīdus vēsā prātā nokārtot

Vai izšķirties; te visi noskatās

Ar izbrīnu uz mums.

Merkucio.

Lai skatās; acis skatīšanai dotas!

Es citu dēļ te nepiekāpšos, nē!

Uznāk Romeo.

Tibalts.

Nu, miers ar jums! Tur nāk mans īstais vīrs.

Merkucio.

Lai mani pakar, ser, viņš nav jums kalps.

Bet pasauciet tik laukā, viņš tur jums

Tā pakalpos, ka viņa vērtību

Jūs godam izjutīsiet.

Tibalts.

Klau, Romeo, uz tevi mīlā kaistot,

Mans sveiciens viens: tu esi nelietis!

Romeo.

Bet cēlon's, Tibalt, kāpēc tu man mīļš,

Liek apklusināt manas taisnās dusmas

Par taviem vārdiem. Neesmu nelietis!

Ej sveiks! Tu, redzams, mani nepazīsti.

Tibalts.

Puis, tas vēl neatvaino izsmieklu,

Ko tu man uzkrāvis; nāc atbildi!

Romeo.

Es tevi apvainojis neesmu!

Cik tu man mīļš, to nesapratīsi,

Pirms nezināsi mīlas cēloņa.

Mans Kapuleti, vārds tavs ir man dārgāks

Par mana paša vārdu, — ej ar mieru!

Merkucio.

O, rāmā, gļēvā kauna pazemība!

Alla stoccata viņu noslaucīs.

Izrauj zobenu.

Tibalt, hē, žurku ķērāj, panāc šurp!

Tibalts.

Ko īsti tu no manis gribi?

Merkucio. Godājamais Runču karali, neko citu kā vienu

no jūsu deviņām dzīvībām! Tai vienai es gribētu uz-

brukt tūlīt un pēc tam ar jūsu atjauju izsist arī tās

pārējās astoņas. Vai vilksiet savu zobenu aiz ausīm

ārā no maksts? Tad ātri, citādi manējais būs jums

pie ausīm, pirms savu pacelsiet!

Tibalts.

Esmu gatavs!

Izvelk zobenu.

Romeo.

Merkucio mīļais, liec zobenu nost!

Merkucio.

Šurp, sinjor, jūsējais passado!

Viņi cīnās.

Romeo.

Benvolio, nāc izsit ieročus!

Nost varmācību, draugi, kaunieties!

Tibalt, Merkucio, tak princis aizliedz

Celt kautiņu uz ielas Veronā!

Jel mierā, Tibalt! Draugs Merkucio!

Tibalts zem Romeo paceltās rokas ievaino Merkucio un ar saviem ļaudīm aizbēg.

Merkucio.

Es ievainots!

Rauj mēris jūsu dzimtas! Esmu beigts.

Un viņš vai aiziet sveiks?

Benvolio.

Tu ievainots?

Merkucio.

Jā, ieskrambāts, tik ieskrambāts; bet pietiks.

Kur ir mans pāžs? Puis, ej un dabū ārstu!

Pāžs aiziet.

Romeo.

Draugs, turies; rēta liela nevar būt.

Merkucio. Nē, tā nav tik dziļa kā aka, ne tik plata kā

baznīcas durvis; bet manai vajadzībai pietiks. Pra-

siet pēc manis rītu, un jūs atradīsiet gluži rāmu vīru.

Bet šai pasaulē, nudien, nu esmu dabūjis piparus. Lai

mēris parauj jūsu dzimtas! Nolādētais suns, tāds

žurka, pele, kaķis varēja tik nāvīgi ieskrambāt cil-

vēku! Tāds lielība, nelietis, kas kaujas pēc visiem

matemātikas likumiem! Kas, velns, jūs dzina iejauk-

ties starp mums? Zem jūsu rokas mani ķēra.

Romeo.

Es visu gribēju par labu griezt.

Merkucio.

Benvolio, ved mani kādās mājās:

Nav spēka vairs. Pie joda jūsu dzimtas!

Tās mani pārvērta par ēsmu tārpiem.

Es būšu beigts, drīz vien… Ak, dzimtu naids!

Merkucio un Benvolio aiziet.

Romeo.

Vai man! Tāds cilvēks, radnieks princim,

Mans patiess draugs, līdz nāvei ievainots;