VILJAMS ŠEKSPĪRS: ROMEO UN DŽULJETA

Par manu aptraipīto godu iedams

Pret Tibaltu — to pašu, kurš kopš stundas

Mans svainis jau. — Džuljeta mīlā, ai,

Tavs skaistums mani dara sievišķīgu

Un krūtīs kausē drosmes tēraudu!

Atgriežas Benvolio.

Benvolio.

Ak Romeo, Merkucio ir miris!

Tā lepnais gars nu izgaist mākoņos,

Par agru nokratījis zemes pīšļus.

Romeo.

Šai drūmai dienai drūmas pakaļ steigsies —

Ļauns iesākums vēl nelaimīgāk beigsies.

Atgriežas Tibalts.

Benvolio.

Nāk niknais Tibalts atkal atpakaļ.

Romeo.

Viņš uzvarējis, dzīvs! Beigts ir Merkucio!

Brauc debesīs tu, svētā lēnprātība,

Lai niknums zvērojošs nu mani ved!

Ņem, Tibalt, «nelgu» atpakaļ, ko pirmīt

Tu teici man. Jo Merkucio gars

Vēl tepat lidinās pār mūsu galvām

Un gaida tavu piebiedrojamies!

Vai tu, vai es, vai abi iesim līdz!

Tibalts.

Tu, niekkalbi, kas šeit ar viņu pinies,

Tu skriesi līdz!

Romeo.

Tas tūlīt izšķirsies.

Divkauja; Tibalts krīt.

Benvolio.

Bēdz, Romeo, bēdz projām!

Surp steidzas pilsoņi, un Tibalts beigts.

Ko stāvi sastindzis? Ja tevi noķers,

Uz nāvi princis notiesās; nu bēdz jel!

Romeo.

Vai man, es laimes nerrs!

Benvolio.

Ko gaidi vēl?

Romeo projām.

Sanāk pilsoņi un virsnieki.

Pirmais virsnieks.

Kur palika, kas nodūra Merkucio?

Kur Tibalts, slepkava, vai aizbēdzis?

Benvolio.

Šeit Tibalts guļ.

Pirmais virsnieks.

Sinjor, jūs nāksiet līdz;

Prinča vārdā — piecelties! Es gaidu!

Uznāk princis ar pavadoņiem, Monteki, Kapuleti,

viņu sievas un citi.

Princis.

Kur ir tie neģēļi, kas naidu sāka?

Benvolio.

Man, augstais princi, zināms itin viss,

Kas nelaimīgā strīdā noticis.

To, kas šeit kritis, nonāvēja Romeo;

Viņš — jūsu brašo radnieku Merkucio.

Sinjora Kapuleti.

Tibalts, mans brāļadēls! Mans dzīves prieks!

Ak princi! Svaini! Vīrs! Lūk, radinieks

Guļ asinīs! — Par taisnību un godu

Liec, princi, Monteki nest asins sodu! —

Mans mīļais, mīļais brāļadēls!

Princis.

Benvolio, kurš pirmais uzbruka?

Benvolio.

Tibalts, kas guļ te, Romeo uzvarēts.

Gan Romeo to laipni mierināja

Par niekiem neplēsties un brīdināja

No jūsu augstās dusmības. Tas viss —

Teikts lēnām, rāmu skatu, godbijīgi —

Tibaltu straujo tomēr neremdēja;

Pret mieru kurls, ar tēraudasmeni

Viņš metās virsū drošajam Merkucio.

Tas iekaist, pretī krusto ieroci;

Kā drosmīgs cīņas vīrs ar vienu roku

Viņš pēkšņi nāvi atvaira, ar otru

To sūta Tibaltam, kurš izveicīgs,

To atsizdams. Te Romeo iesaucās:

«Stāt, draugi! Miers!» — un ātrāk vēl par vārdiem

Cērt savu ieroci starp asmeņiem,

Lai šķirtu pretniekus; bet te zem rokas

Vēl Tibalts cērt, ar ļauno cirtienu

Merkucio līdz nāvei ievainodams.

Tad Tibalts aizbēga; bet drīz jo drīz

Viņš atkal atgriezās pie Romeo,

Kas tagad atriebībā iedegās.

Nu cīņa atsākās, un, pirms vēl es

Tos spēju šķirt, bij brašais Tibalts beigts.

Viņš krita, Romeo bēga apmulsis. —

Kaut jāmirst man, ko saku, tiesa viss.

Sinjora Kapuleti.

Viņš radnieks Monteki, tās pašas cilts,

Aiz draudzības tā vārdos jūtams vilts.

Šai tumšā lietā viņu daudz būs bijis,

Lai gan viss bars tik vienu nonāvējis.

Es lūdzu, princi, spried mums taisnību,

Par Tibaltu dod Romeo dzīvību.

Princis.

Romeo viņu, viņš Merkucio kāvis, —

Kas izpirks viņa dārgās asinis?

Monteki.

Ne Romeo, viņš Merkucio draugs!

Viņš pārsteidzies, bet, tā kā likums liek

Lemt nāvi Tibaltam …

Princis.

Tad par šo dēku

Viņš mūža trimdā izpirks savu grēku.

Pat es jau ierauts jūsu naida aukā,

Plūst manas asin's rupjo cīņu laukā.

Bet jūs tik bargu sodu saņemsiet,

Ka visi bēdās līdz man raudāsiet.

Es būšu kurls pret žēlastības gaudām,

Pret jūsu lūgšanām un rūgtām raudām.

Lai Romeo bēg vien; kā nosacīts,

Viņš nāvei neizbēgs, ja sagūstīs.

Nest līķi prom! Kā teikts, tā paliks tas:

Un taisnu sodu saņems slepkavas.

Visi prom.

OTRA AINA

Kapuleti dārzs.

Ienāk Džuljeta.

Džuljeta.

Jel trauciet ātrāk, ugunīgie zirgi,

Turp Fēba mājokļos! Tāds vadītājs

Kā Faetons jūs vestu vakarrietā,

Nakts krēslu vienā mirklī saviezdams.

Klāj savu segu, nakts, tu mīlas aukle,

Lai neredz ziņkārīgā acs un Romeo

Slīgst manās rokās kluss un nemanīts.

Aust mīlētājiem gaisma tiekoties

No pašu skaistuma; ja mīla akla —

Tai labāk patīk nakts. Nāc, svinīgā,

Tu sieva kautrā, melnā tērpusies,

Un māci man, kā laimēt zaudējot,

Kad divas nevainības spēlē liktas.

Slēp savā tumsas sagšā manu vaigu,

Ko sārto brāzmojošās asinis,

Līdz biklā mīla droša sajūtas,

Ka īstā mīlā viss ir gaišs un tikls.

Nāc, nakts! Nāc, Romeo, tu diena naktī!

Nakts spārnos dusēsi tu baltāks vēl

Par jauno sniegu kraukļa mugurā.

Nāc, maigā melnacīte nakts, nāc, dod

Man manu Romeo! Un, kad viņš mirs,

Ņem pārvērt viņu mazās zvaigznītēs,

Tad debess seja atmirdzēs tik skaista,

Ka visa zeme nakti iemīlēs,

Neviens vairs grezno sauli negodās.

Es mīlas pili esmu nopirkusi,

Tak ieguvusi ne; es pārdota,

Bet iegūta vēl ne. Cik gausa diena!

Tik gausa tā kā nakts pirms svētkiem bērnam,

Kam pašūts apģērbs jauns un jāgaida,

Kad vilks to mugurā. Lūk, tur nāk aukle!

Tā pastāstīs ko jaunu; un ik mēle,

Kas Romeo vārdu min, skan debešķīgi.

Ienāk aukle ar virvju kāpnēm.

Nu, auklīt, kas tev jauns? Kas tas? Vai kāpnes?

, Ko Romeo sūtīja?

Aukle.

Jā, kāpnes, jā!

Nomet tās zemē.

Džuljeta.

Kas noticis? Ko tu tā lauzi rokas?

Aukle.

Ak nedienas! Viņš beigts, viņš beigts, viņš beigts

Mēs pazudušas nu, sinjora! Jā!

Vai, manu dienu! Nokauts, beigts, pagalam.

Džuljeta.

Vai debesis var būt tik ļaunas?

Aukle.

Romeo —

Ir tāds, ne debesis! Ak Romeo!

Kas to gan domāja no Romeo!

Džuljeta.

Kas tu par velnu, kas tā mani moci?

Pat elle vaidētu šai mocībā!

Vai Romeo pats nāvē gājis? Teic «jā»,

Šī viena skaņa man būs nāvīgāka

Par baziliska satriecošo skatu.

Es nebūšu vairs es, kad teiksi «jā».

Vai acis slēdzis viņš? Tad saki «jā».

Viņš nosists — «jā»? Vai atbildi ar «nē»:

īss vārdiņš būs man laime nelaimē.

Aukle.

Ar savām acīm redzēju es brūci —

Dievs žēlīgais! — un viņam pašās krūtīs.

Tik nožēlojams asiņainais līķis.

Bāls, pelnpelēks, viss asins recekļos.

Es paģību, kad es to redzēju.

Džuljeta.

Ak, lūsti, mana sirds, tev viss pagalam!

Jūs, acis, cietumā! Nav jums vairs brīves.

Par zemi atkal zemes pīte taps!

Nu Romeo un mani segs viens kaps!

Aukle.

Ak Tibalt, Tibalt, tu mans labais draugs!

Ak Tibalt, vēlīgais un goda vīrs!

Tad pieredzēju gan es tavu nāvi!

Džuljeta.

Kāds negaiss gan visapkārt plosījies?

Romeo nonāvēts un Tibalts arī?

Mans mīļais vīrs un brālēns mīļotais?

Lai bazūnes skan tiesu pastaro!