VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Prom tevi dzen šis dienas vēstījums.

Ak, bēdz, jau ir tik gaišs, tev jāiet būs!

Romeo.

Ne gaisma, bēdu tumsa apņem mūs!

Aukle ienāk istabā.

Aukle.

Sinjora

Aukle, tu?

Aukle.

Džuljeta, jūsu māte nāks tūlīt.

Jau dienas gaisma klāt. Jel uzmanies!

Prom.

Džuljeta.

Pa logu gaisma iekšā, ārā — prieks!

Romeo.

Nu, sveika, sveika! Skūpstu vēl man sniedz!

Nokāpj lejā.

Džuljeta.

Vai tu jau prom? Mans vīrs, mans acuraugs!

Laid ziņu man ik mīļu stundu dienā,

Jo katra minūte man būs daudz dienu.

Tās skaitot, es jau būšu ļoti veca,

Kad atkal redzēšu es savu Romeo!

Romeo.

Nu paliec sveika!

Es izlietošu katru iespēju

Tev, mana mīļā, sūtīt sveicienu!

Džuljeta.

Vai domā, mēs vēl kādreiz tiksimies?

Romeo.

Es nešaubos! Un rūgtās ciešanas

Mēs kādreiz dienās mīļi pārrunāsim.

Džuljeta.

Ak dievs! Man sirds kā ļauna pareģe!

Kad tevi uzskatu nupat tur lejā,

Man šķiet — tu guli miris dziļā kapā.

Vai acis viļ, vai esi tu tik bāls?

Romeo.

Sirdsmīļā, arī tu man tāda liecies!

Sūc sāpes mūsu asinis! Nu sveika!

Prom.

Džuljeta.

Ak laime! Tevi sauc par mainīgu!

Ja tāda tu, ko iesāksi ar to,

Kas paliek uzticīgs? Ak laime, mainies!

Pie sevis ilgi viņu neturi,

Jel sūti atpakaļ.

Sinjora Kapuleti

aiz durvīm.

Vai esi augšā, meit?

Džuljeta.

Kas mani sauc? Tā laikam mana māte!

Nav gulējusi vai jau cēlusies?

Kas negaidot liek viņai šurpu nākt?

Ienāk sinjora Kapuleti.

Sinjora Kapuleti.

Kā klājas tev, Džuljeta?

Džuljeta.

Māt, labi nav.

Sinjora Kapuleti.

Vēl vienmēr raudi tu par brālēnu?

Vai gribi viņu tu ar asarām

No kapa celt? Ja to tu iespētu,

Tak dzīvības vairs viņā nejaustu.

Jel beidz! Gan sēras rāda lielu mīlu,

Bet skumt pār mēru vairs nav prātīgi.

Džuljeta.

Ļauj apraudāt man mīlu zudušo.

Sinjora Kapuleti.

Tā zaudējumu jūti tu, ne draugs,

Ko apraudi.

Džuljeta.

Bet, zaudējumu sajūtot,

Kā varu es pēc drauga neraudāt?

Sinjora Kapuleti.

Jel neraudi par mirušo tik daudz

Kā par to blēdi, slepkavu, kas dzīvs.

Džuljeta.

Par kādu blēdi, māt?

Sinjora Kapuleti.

Nu, blēdi Romeo.

Džuljeta

sāņus.

Starp to un blēdi milzu atstatums. —

Lai piedod viņam dievs! Es lūdzos to

No visas sirds, ko viņš tā ievainojis.

Sinjora Kapuleti.

Par to, ka dzīvs viņš, ļaunais slepkava?

Džuljeta.

Jā, māt, šīm manām rokām nesasniedzams,

Lai brālēnu es pati atriebtu!

Sinjora Kapuleti.

Gan atriebsimies mēs, tu nebēdā

Un neraudi. Es kādu sūtīšu

Uz Mantuju, kur bēglis trimdā slapstās,

Tas viņu pacienās ar tādu dziru,

Kas aizraus viņu biedros Tibaltam.

Es domāju, tas tevi apmierinās.

Jā, miera nebūs man par Romeo,

Kamēr to neredzēšu… mirušu…

Man atmiņa par brāli sirdimāc.

Ak māt, ja jums ir kāds, kas pasniegtu

Tur viņam indi, pati es to jaukšu,

Lai Romeo, tik reizi baudījis,

Var aizmigt mierīgi. Sirds sažņaudzas,

Kad viņa vārdu min, un nav viņš sniedzams,

Lai mīlā, brālēnam kas domāta,

Es savos apkampienos viņu žņaugtu!

Sinjora Kapuleti.

Tik zāles pagādā, gan cilvēks būs.

Bet nu, meit, es tev nesu prieka ziņu.

Džuljeta.

Cik tīkams prieks šais skumju pilnās dienās.

Kā skan šī vēsts, jel saki, lūdzama!

Sinjora Kapuleti.

Redz, bērns, kāds tev ir mījš un gādīgs tēvs.

Lai gaisinātu tavu grūtsirdību,

Viņš gādājis par īstu prieka dienu,

Ko neparedzēji ne tu, nedz es.

Džuljeta.

Cik jauki! Kas tas būtu, mīļā māt?

Sinjora Kapuleti.

Redz, bērns, šo pašu ceturtdien no rīta

Kāds jauns, tik stalts un dižens kungs — grāfs Pariss

Ņems, vedīs tevi Pēterbaznīcā

Pie altāra kā savu līgavu.

Džuljeta.

Pie svētā Pētera un tempļa zvēru,

Ka grāfa līgava es nebūšu.

Es brīnos: steigt tā mani salaulāt,

Kad precinieks nav mani bildinājis.

Māt, lūdzama, jel saki manam tēvam,

Ka neprecēšos es; un apzvēru —

Es drīzāk ņemtu nīsto Romeo,

Ne Parisu. Patiesi, jauna vēsts!

Sinjora Kapuleti.

Tur nāk tavs tēvs, to saki viņam pati;

Tad redzēsim, ko viņš par tevi teiks.

Ienāk Kapuleti un aukle.

Kapuleti.

Kad saule riet, gaiss rasu izkaisa,

Bet mana brāļadēla norietā

Gāž lietus aumaļām.

Ko, meitēn-strūkla, tu vēl asarās?

Vēl lietus gāž un gāž? It kā nu tevī

Tur būtu jūra, vētra, laiva — viss!

Jo tavās acīs — sauksim tās par jūru —

Plūst asaras un zūd; tavs ķermen's — laiva

Šais viļņos sājajos; vējš — nopūtas,

Kas, plosīdamās tavās asarās,

Var satriekt laivu, vētrās svaidīto,

Ja nerimsies. — Nu, sieviņ, vai tu viņai

Jau pastāstīji mūsu lēmumu?

Sinjora Kapuleti.

Jā gan, bet viņa laipni noraida.

It kā tā būtu kapam pielaulāta!

Kapuleti.

Pag! Kā tu teici, kā tu teici, siev?

Ko! Noraida? Un nepateicas mums?

Ne lepojas, ne saņemt prot to laimi,

Ka mēs tai, necienīgai, gādājam

Tik cienījamu augstmani par vīru?

Džuljeta.

Es nelepojos, tikai pateicos,

Ka esat manā labā pūlējušies!

Man nav ko lepoties ar to, kas riebjas.

Tik pateicos par to, kas mīļi domāts.

Kapuleti.

Kas tās par blēņām? Ko tas nozīmē?

Te — «lepna», «nelepna», te — «pateicos»,

Te — «nepateicos jums». Kļaus', vīzdegune!

Vai pateicies vai ne, vai lepojies vai ne,

Bet ceturtdien tu sapos savu stāvu,

Lai ietu Pēterbaznīcā ar Parisu,

Vai valgā tevi es turp aizvilkšu.

Prom, sprāgoņa, prom, bālvaidze, vai dzirdi!

Tu palaidne!

Sinjora Kapuleti.

Fū, fū! Vai traks jau esat?

Džuljeta.

Mans mīļais tēvs, es, ceļos krītot, lūdzu,

Jel vienu manu vārdu uzklausiet!

Kapuleti.

Ej ratā, padauza! Ej, stūrgalve!

Es saku: ceturtdien uz baznīcu,

Ja ne, tad nerādies vairs manās acīs!

Ne vārda vairs, ne atbildi, ne lūdz;

Man nagi niez. — Mēs, sieva, gaudāmies,

Ka dievs mums tikai vienu bērnu devis.

Nu redzu — šis pats viens jau ir par daudz,

Ka viņa mums ir vienīgi par krustu. —

Prom, nekauņa!

Aukle.

Dievs debesīs tai žēlīgs!

Kungs, kaunieties tā viņu nolamāt!

Kapuleti.

Ko, viszine? Tu mēli pievaldi;

Ej patarkšķēt ar savām balmutēm!

Aukle.

Vai es ko sliktu saku?

Kapuleti.

Dievs ar tevi!

Aukle.

Vairs runāt nedrīkstēs?

Kapuleti.

Klus' muldoņa!

Pie kafijtantēm vari sprediķot!

Te tas nav vajadzīgs.

Sinjora Kapuleti.

Kur jūs tik skarbs!

Kapuleti.

Patiesi gan, te trakam jāpaliek!

Diennaktīm — agrs vai vēls, ik stundu, mirkli,

Vai darbs, vai miers, vai esmu viens vai pulkā

Es raizējos, kur viņai vīru rast.

Nu ir man vīrs, īsts muižnieks, dižciltīgs

Un bagāts, jauns un labi audzināts;

Kā saka, goda vīrs no visām pusēm,

Stalts noaudzis, kā vien var vēlēties.

Bet te man muļķa raudulīgā auša,

Tāds pinkšķa lellis, laimes mājienam

Teic: «Nē, es neprecēšos; nemīlu;