VILJAMS ŠEKSPĪRS: ROMEO UN DŽULJETA

Kam dzīvot vairs, kad viņu abu trūkst?

Aukle.

Jā, Tibalts beigts, bet Romeo izraidīts;

Viņš nonāvējis Tibaltu, pats trimdā.

Džuljeta.

Vai, manu dieniņ! Romeo roka tad

Tibalta asinīs ir mirkusi?

Aukle.

Jā, taisnība; ak vai, jā, taisnība!

Džuljeta.

Ak čūskas sirds tu, ziedā apslēpta!

Vai drakons piemitis tik skaistā alā?

Visjaukais varmāka? Velns eņģelī!

Vilks jēra ādā! Krauklis baložspalvās!

Zems radījums ar seju dievišķu!

īsts pretstats tam, kāds īstenībā rādies:

Nolādēts svētais, godīgs netiklis!

Ak daba, ko tu ellē meklēji,

Kad pašam ļaunajam par mājokli

Tik jauku miesas paradīzi cēli?

Vai bijis saturs grāmatai tik slikts,

Tik skaistā sējumā? Ak, kāds gan viltus

Mīt templī spožākā!

Aukle.

Jā r vīriešiem

Ne kauna vairs, ne ticības, ne goda.

Tie visi blēži, lišķi, krāpnieki.

Bet kur mans kalpotājs? Dod aqua vitae!

Šais bēdās, bailēs nosirmošu es.

Tāds kauns par Romeo!

Džuljeta.

Lai mēle sažūst tev

Par tādiem vārdiem! Viņš kaunam dzimis nav,

Kauns kautrēsies uz viņa pieres mesties;

Tā — goda tronis, gods kur kronējams

Par visas zemes lielo valdnieku.

Ak, kāds es zvērs, reiz viņu gānījusi!

Aukle.

Ko teikt par rada slepkavu tev labu?

Džuljeta.

Kā lai par savu vīru sliktu saku?

Ak nabadziņš! Kā svešas mēles tevi

Var saudzēt, ja jau nievāju pat es,

Kas esmu sieva tev kopš dažām stundām?

Ak Jaunais, brālēnu kam nokāvi?

Bet Jaunais brālēns nokautu man vīru!

Prom muļķa asras savos avotos!

Jūs, sāpēm nesot savu nodevu,

Te īstenībā aplam ritat priekam.

Mans vīrs ir dzīvs! To Tibalts nokautu,

Bet Tibalts kritis, gribēdams to nokaut,

Tā prieka vēsts; kāpēc par to man raudāt?

Tur bij kāds vārds par rada nāvi ļaunāks,

Tas nāvīgs man. Kaut spētu aizmirst to!

Bet, ak, tas nospiež manu atmiņu

Kā noziedzniekam sirdi nāvesgrēks!

«Tibalts ir beigts, Romeo izraidīts!»

Vārds «izraidīts», tas viens pats nonāvējis

Tūkstošiem Tibaltu. Kad brālēns miris,

Vai bēdu nebij gana ar to pašu?

Ja bēdas nenāk vienas un ja mīl,

Lai pulkiem citu bēdu viņām seko,

Kādēļ pēc «Tibalts kritis» neteici,

Ka miris tēvs mans, māte, kaut vai abi? —

Es, bērns, par viņiem klusāk vaimanātu.

Bet vēsts, kas nāk tūlīt pēc Tibalta,

Ka «Romeo izraidīts», man skan, ka tēvs

Un māte, Tibalts, Romeo un Džuljeta —

Pagalam visi. «Romeo izraidīts»!

Bez gala un bez mēra nāvīgs griež

Šis vārds; ne izteikt vairs, ko sirds man cieš!

Ak aukle, kur mans tēvs un mana māte?

Aukle.

Raud vaimanādami pie Tibalta.

Vai iesiet turp? Es aizvedīšu jūs.

Džuljeta.

Lai skalo rētas viņu asaras,

Es savas raudāšu par trimdinieku!

Dod kāpnes man; ak nabags valgs, tu lieks

Kā es, jo Romeo nu — trimdinieks!

Uz manu gultu ceļu tām bij pašķirt,

Un jaunavās kā atraitnei man nomirt.

Nāc, aukle, nāc, lai kāzu gultai pošos,

Ne Romeo, bet nāves rokās došos!

Aukle.

Jūs ejiet turp; es Romeo pasaukšu

Par prieku jums; es zinu, kur viņš mīt.

Jā, jā, būs šonakt Romeo pie jums!

Pašlaik viņš uzturas Lorenco cellē.

Džuljeta.

Ej, šis mans gredzens viņam solījums,

Ka gaidu; lai nāk man sacīt ardievas.

Abas aiziet.

TREŠA AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk Lorenco.

Mūks Lorenco.

Nāc ārā, Romeo, tu bailīgais!

Ir bēdas tevī iemīlējušās,

Ar nelaimi tu esi salaulāts.

Romeo iznāk.

Romeo.

Tēvs, kāda vēsts? Ko princis nolēmis?

Kas man par bēdām varētu vēl uzkrist,

Ko nepazīstu es?

Mūks Lorenco.

Par sirsnību,

Mans dēls, tev draudzība ar šādām skauģēm.

Es atnesu tev augsto spriedumu.

Romeo.

Vēl smagāks tas par tiesu pastaro?

Mūks Lorenco.

Nē, princis devis žēlīgāku to:

Ne nāves sods tev spriests, bet trimda gan.

Romeo.

Ko — izraidīts? Jel žēlo, saki — «nāve»!

Jo briesmīgs trimdas vaigs; par nāvi tas

Daudz briesmīgāks! Ak, neteic — «izraidīts»!

Mūks Lorenco.

No Veronas vien tieci izraidīts;

Bet pacieties: ir pasaule tik plaša.

Romeo.

Nav pasaules nekur aiz Veronas;

Tik. priekšelle un mokas, pati elle.

Ak, izraidīts es no šīs pasaules;

Un tas tikpat kā mirt; vārds «izraidīts» —

Tikpat kā nāves sods: tā sacīdams,

Tu nocērt galvu man ar zelta cirvi

Un pasmaidi par nāves cirtienu.

Mūks Lorenco.

Ak, nāvesgrēks! Ak, nepateicīgs spīts!

Pēc mūsu likumiem tu pelni nāvi,

To laipnais princis tavā labā apiet,

Tev baigā vārda vietā lemdams trimdu.

Bet tu šīs žēlastības neredzi.

Romeo.

Ne žēlastība — mokas tās! Jo debess

Ir šeit, kur Džuljeta! Ik suns un kaķis,

lk pelīte un niecīgs radījums

Var dzīvot šeit un skatīt debesis,

Tik Romeo vien ne. Te tiesības

Un vērtības ir vairāk maitas mušai

Nekā šim Romeo, tai atļauts aizskart

Džuljetas roku balto brīnumu,

Zagt debess svētlaimi no viņas lūpām,

Tik nevainīgām vēl un kautrīgām,

Kas sarkst jau, viena otrai pieskaroties.

Tik Romeo to nedrīkst — izraidīts.

Še muša nolaižas, — es projām laižos;

Tai brīve dota, bet es — izraidīts.

Un tu vēl teiksi — trimda, nevis nāve!

Vai nebija gan indes, trīta asmens,

Lai mani ātrāk nonāvētu tas,

Ne vārdiņš «izraidīts»? — Ak, «izraidīts»!

Šo vārdu nolādētie ellē sauc

Ar vaimanām. Vai sirds tev krūtīs, tēvs,

Kas esi dieva kalps, īsts garīdznieks,

Mans biktstēvs un mans draugs, kas jūt man līdz,

Ka nobeidz mani, vēstot — «izraidīts»?

Muks Lorenco.

Jel mani uzklausi, tu neprāti!

Romeo.

Tu atkal runāsi par baigo trimdu.

Mūks Lorenco.

Pret to es ieroci tev pasniegšu:

To spirdzinošu sulu — prātnieclbu,

Tā tevi, trimdā ejot, iepriecēs.

Romeo.

Vēl «izraidīts»? Pie joda prātniecību!

Šī prātniecība nedos Džuljetu,

Ne pārcels pilsētu, nedz atcels sodu;

Ja nevar to, tad neder, — nerunā.

Mūks Lorenco.

Nu redzu es, nav neprātīgiem ausu.

Romeo.

Kā citādi, ja gudrajam nav acu?

Mūks Lorenco.

Tad kopā apsvērsim nu tavu lietu.

Romeo.

Ak, nerunā par to, ko neizjūti!

Ja būtu tu tik jauns un mīlētu

Džuljetu, salaulāts ar to pirms stundas,

Tās radu nodūris, nu izmisis

Un izraidīts kā es, — tad varētu

Tu runāt, matus plēst un zemē krist

Kā es, sev kapa vietu mērodams.

Pie durvīm klaudzina.

Mūks Lorenco.

Kāds klauvē! Celies, Romeo, un slēpies!

Romeo.

Nē, neslēpšos! Gan manas nopūtas

Kā miglas vāls slēps mani ļaužu acīm.

Klauvējiens.

Mūks Lorenco.

Dzi, klauvē kāds! — Kas tur? — Ej, Romeo!

Te tevi noķers. — Pagaidi! — Nu, celies!

Klauvējiens.

Ej manā istabā! — Tūlīt! — Ak dievs,

Kāds tiepša. — Es jau eju, eju jau!

Klauvējiens.

Kas tur tā sit? Ko vajag? Kas tur nāk?

Aukle

aiz durvīm.

Jel ielaidiet, es teikšu, mani sūta

Sinjora Džuljeta.

Mūks Lorenco.

Ienāciet!

Aukle ienāk.