VILJAMS ŠEKSPĪRS: ROMEO UN DŽULJETA

ROMEO UN DŽULJETA

Traģēdija piecos cēlienos

PERSONAS

Eskals, Veronas princis

Pariss, grāfs, prinča radinieks

Monteki

Kapuleti divu naidīgu dzimtu galvas

Vecs vīrs no Kapuleti dzimtas

Romeo, Monteki dēls

Merkucio, prinča radinieks un Romeo draugs

Benvolio, Monteki brālēns, Romeo draugs

Tibalts, sinjoras Kapuleti brāļadēls

Lorenco

Džovanni franciskāņu mūki

Baltazars, Romeo kalpotājs

Samsons

Gregorio Kapuleti laudis

Pjetro, Džuljetas aukles kalpotājs

Ābrams, Monteki kalpotājs

Aptieķnieks

Trīs mūziķi

Parisa pāžs

Kāds cits pāžs

Virsnieks

Sinjora Monteki, Monteki sieva

Sinļora Kapuleti, Kapuleti sieva

Džuljeta, Kapuleti meita

Džuljetas aukle

Veronas pilsoņi, viri un sievas, abu namu piederīgie; maskas,

sargi, uzraugi, pavadoņi

Koris

Notiek Veronā un Mantujā.

Uznāk Koris.

Koris.

Šeit divi namus, divi goda dzimtas

Veronā skaistajā mēs rādīsim;

Sens, iesakņojies naids tur gruzd bez rimtas,

Triepj rokas līdzpilsoņu asinīm.

Tik kad no kļūmā naida klēpjiem dzima

Reiz sirdis, kuras mīlā iedegās,

Kad nelaimīgā mīla kapā grima,

Šai nāvē tēvu ienaids izbeidzās.

Šīs liktenīgās mīlas kaisle spējā

Un niknā naida lielais noziegums,

Ko tikai bērnu nāve izdzēst spēja,

Te pāris stundās rādīta tiks jums.

Nu uzmanību jūs mums veltījiet

Un mūsu spēlē kļūdas piedodiet.

Aiziet

PIRMĀ AINA

Verona. Pilsētas laukums.

Uznāk Samsons un Gregorio no Kapuleti nama, zobeniem un vairogiem bruņojušies.

Samsons. Kad es saku, Gregorio, mēs to necietīsim.

Gregorio. Nē, jo citādi mēs būsim cietēji.

Samsons. Es domāju, kad žults vairs necietīs, tad ies

vaļā.

Gregorio. Jā, draugs, kamēr vēl esi dzīvs, raisies no

cilpas laukā.

Samsons. Esmu veikls sitējs, lai tik mani iekustina.

Gregorio. Bet tevi nav tik viegli iekustināt.

Samsons. Katrs Monteki nama suns mani var iekustināt.

Gregorio. Iekustinātais parasti sāk kustēties, bet dros-

mīgais paliek uz vietas, tāpēc, ja tevi iekustinās, tu

muksi projām.

Samsons. Nu nē, neviens šī nama suns nepiespiedīs

mani mukt. Pie sienas nostājies, es atsitīšu katru

Monteki nama vīru vai jaunavu.

Gregorio. Tas rāda, ka tu pavārgs vergs: pret sienu bal-

stās tikai vārgie.

Samsons. Tiesa gan; tāpēc jau sievieti kā vājāku pie-

spiež pie sienas; un tāpēc ari es Monteki puišus aiz-

triekšu no sienas, bet meičas piespiedīšu pie sienas.

Gregorio. Naidojas taču mūsu kungi, bet mēs esam tikai

viņu kalpi.

Samsons. Viss viens, es palikšu par varmāku: kad būšu

pieveicis puišus, bez žēlastības ņemšu priekšā mei-

čas — visām galvas nost.

Gregorio. Meičām galvas?

Samsons. Jā, galvas vai godu, — saproti, kā gribi.

Gregorio. To katrs sapratīs tā, kā izjutīs.

Samsons. Nu, viņas izjutīs gan mani, kamēr vēl turos

kājās, un ir taču zināms, ka neesmu vēl slikts gaļas

kumoss.

Gregorio. Labi, ka neesi zivs, jo tad tu būtu tīra reņģe.

Velc ārā zobenu, tur nāk divi no Monteki nama.

Uznāk Ābrams un Baltazars.

Samsons. Mans ierocis jau kails. Sāc ķildu, es tevi at-

balstīšu.

Gregorio. Ko! Slēpsies man aiz muguras un muksi?

Samsons. Par mani nebaidies.

Gregorio. Bez jokiem; es baidos gan par tevi.

Samsons. Vajag tā rīkoties, lai likums būtu mūsu

pusē, — lai viņi sāk.

Gregorio. Viņiem garām iedams, es saraukšu pieri, lai

viņi saprot to, kā grib.

Samsons. Ne jau kā grib. Es viņiem parādīšu pigu, ja

viņi par to neapvainosies, tas viņu kauns.

Ābrams. Jūs rādāt mums pigu, ser?

Samsons. Es rādu pigu, ser.

Ābrams. Jus rādāt savu pigu mums, ser?

Samsons

uz Gregorio

Vai likums būs mūsu pusē, ja es

teikšu «jā»?

Gregorio. Nē.

Samsons. Nē, ser, es nerādu pigu jums, ser. Es rādu

tikai savu pigu, ser.

Gregorio. Jūs gribat uzsākt ķildu, ser?

Ābrams. Ķildu, ser! Nē, ser.

Samsons. Ja gribat ķildoties, ser, esmu gatavs. Es kal-

poju tikpat labam kungam, kāds jūsējais.

Ābrams. Bet ne labākam.

Samsons. Redzēsim, ser.

Nāk Benvolio.

Gregorio

sāņus, Samsonam.

Saki «labākam», tur nāk kāds mūsu kunga radinieks.

Samsons. Jā, ser, labākam.

Ābrams. Jūs melojat.

Samsons. Uz zobeniem, ja esat vīrs; Gregorio, dod savu

slaveno belzienu!

Uzsāk kautiņu.

Benvolio.

Mierā, nejēgas!

Izsit viņiem ieročus no rokām.

Prom zobenus! Jūs nezināt, ko darāt.

Uznāk Tibaits.

Tibalts.

Ko, tu ar lempja kalpiem cīņu sāc?

Benvolio, šurp, nāvei acīs ieskaties!

Benvolio.

Es viņus mierinu; tu zobenu

Liec nost vai nāc man palīgā pret viņiem.

Tibalts.

Ko, cīņā mieru saukt? Man riebj šis vārds

Kā pekle, visi Monteki un tu!

Tad turies, gļēvuli!

Viņi cinās.

Saskrien ļaudis no abiem pretējiem namiem, iejaukdamies

kautiņā; salasās pilsoņi ar rungām, Ierodas uzraugi.

Kāds pilsonis.

Šurp rungas, dunčus, šaujamos! Sit! Sit nost!

Nost visus Kapuleti, Monteki!

Uznāk vecais Kapuleti naktstērpā un sinfora Kapuleti.

Kapuleti.

Kas trokšņo te? Šurp manu zobenu!

Sinjora Kapuleti.

Kam zobenu tev? Tikai ķeģi, ķeģi!

Kapuleti.

Nē, zobenu! Lūk, vecais Monteki

Jau nāk un vicina man draudīgi.

Uznāk vecais Monteki un sinjora Monteki.

Monteki.

Ā, nelga Kapulet'l — Ļauj, neturi!

Sinjora Monteki.

Tak neej naidā meklēt nelaimi!

Uznāk princis Eskals ar pavadoņiem.

Princis.

Vai rimsieties? Jūs necilvēki, zvēri,

Jūs dumpinieki, miera naidnieki,

Kas ieroci mērc līdzcilvēku asinīs, —

Kas sava naida kvēli postošo

Grib apdzēst savu dzīslu sārtā strūklā, —

Pie moku sola jūs, ja nemetīsiet

Prom ieročus no asiņainām rokām

Un neklausīsiet, ko jums princis teic.

Jau trešo reizi karš par tukšiem vārdiem

Jums, vecais Kapulet' un Monteki.

Jūs trīsreiz klusās ielas satraucāt

Un likāt veroniešu pilsoņiem,

Lai, savas goda rotas pamezdami,

Tver rokā šķēpus, mierā rūsējušos,

Lai klusinātu jūsu spīvo naidu.

Ja vēl kaut reizi mieru satrauksiet,

Ar dzīvību šo noziegumu izpirksiet.

Un tagad visi citi ejiet mājās;

Jums, Kapuleti, jānāk būs man līdz,

Bet jūs, Monteki, nāciet pēcpusdienā

Uz veco Franki pili, kur mums tiesa,

Tad dzirdēsiet šai lietā spriedumu.

Ar nāves sodu draudot, izklīst pavēlu!

Visi aiziet, izņemot Monteki, sin/oru Monteki

un Benvolio.

Monteki.

Kas veco ķildu sacēla no jauna?

Vai, brālēn, bijāt klāt jau sākumā?

Benvolio.

Te jūsu pretnieka un mūsu ļaudis

Jau visi kāvās, kad es pienācu.

Es metos viņus šķirt, bet pēkšņi Tibalts

Nāk saniknots, ar kailu zobenu;

Viņš to, man ausī šņākdams lamu vārdus,

Virs galvas vicina un vēju šķeļ,

Kas neievainots viņam pretī svilpo.