Tad tai ir varžacis; ko, vai ne tā? —
Sinjori, sveiki, sveiki! Bija laiks,
Kad palīksmojos maskā arī es
Un ausī pačukstēju skaistulei,
Kas viņai patīkams. Tas ir jau sen.
Es lūdzu, kungi! — Muzikanti, spēlēt!
Te, plašāk, plašāk! Meičas dejojiet!
Mūzika spēlē, viesi dejo.
Ei, vairāk, gaismas, zēni! Galdus nost!
Dzēst guni kamīnā, te jau tik karsts.
Cik patīkams šis negaidītais joks!
Nu sēdi, brālēn, sēdi tu nu arī,
Mums abiem diviem dejas laiks jau pāri.
Cik sen tas bij, kad reizi pēdējo
Mēs maskās gājām?
Otrais Kapuleti.
Būs gadu trīsdesmit.
Kapuleti.
Ko, draugs! Tik daudz gan nav, nē, nav' tik daudz.
Mēs maskās bijām Lučencio kāzās;
Lai saka man, ko vien kāds grib, ir skaidrs —
Par dividesmit pieciem vairāk nav.
Otrais Kapuleti.
Nē, vairāk, vairāk; viņa dēls jau vecāks, —
Tam ir jau trīsdesmit.
Kapuleti.
Ko tu man mels!
Pirms divi gadiem nebij pilngadīgs.
Romeo
kādam kalpotājam.
Kas tur tā dāma, kura roku sniedz,
Lūk, tur tam bruņniekam.
Kalpotājs.
Ser, to es nezinu.
Romeo.
Ap viņu lāpas gaišāk uzliesmo!
Nakts tumsā viņas skaistums izstaro
Kā mirdzošs rubīns maura auskaros,
Kas šķiet par košu šinī pasaulē.
Starp citām dejotājām rindā garā
Šķiet viņa balta dūja vārnu barā.
Kad deju beigs, es viņai tuvošos
Un laimīgs viņas rokai pieskaršos.
Un mīlu to jau sen? Acs, atzīsties,
Tev pirmoreiz tāds daiļums atvēries!
Tibalts.
Pēc balss tas droši vien kāds Monteki.
Puis, padod rapieri! Kā drīkst šis vergs,
Aiz vecas maskas slēpies, iekšā nākt
uU
Un zoboties par mūsu viesībām?
Pie manas dižciltīgās dzimtas goda,
Nav grēks, ka viņu kāds ar nāvi soda!
Kapuleti.
Kas, mīļais, tev? Kam tu tā uztraucies?
Tibalts.
Seit, tēvoc, Monteki kāds ieradies.
Sis neģēlis kā izsmieklam te staigā,
Met zaimus jūsu svētku viesiem vaigā.
Kapuleti.
Vai jaunais Romeo?
Tibalts.
Jā, nelga Romeo.
Kapuleti.
Jel valdies, mīļais dēls, liec viņu mierā,
Viņš uzvedas kā daždien dižciltīgs.
Un jāatzīst, ka visa Verona
To teic par tiklu, gudru jaunekli.
Lai atdod man kaut visu pilsētu,
Es savā namā viņu nenievāšu.
Tu apmierinies, neievēro viņu.
Tā gribu es, un tev man jāklausa.
Ej jautru seju, izlīdzini grumbas,
Ļauns izskats svētku līksmē nepiedien.
Tibalts.
Bet der, ja viesos ienāk nelietis.
Es necietīšu to!
Kapuleti.
Tev jāpacieš!
Kāds lielkundzēns! Vai dzirdi, ko es saku?
Kurš te gan kungs — vai tu, vai es? Nu ej!
Viņš necietīšot? Tā? Lai dievs man žēlīgs!
Viņš nāks un manos viesos karu cels!
Te spēlēs tītaru! Kāds varonis!
Tibalts.
Bet, tēvoc, tas tak kauns!
Kapuleti.
Ej prom, ej prom!
Tu esi nejauks zēns! Vai ne, patiesi?
Šis joks tev atriebsies, jā, tā tas būs!
Viņš man vēl pretosies! Nu, redzēsim. —
Tā, mīļie, jautrāk! — Ej, tu gailēns tāds!
Kā miers lai būtu! — Mīļie, vareni!
Tibalts.
Viss drebu es, vai dusmas valdīt varu
Šai pacietībā, uzspiestā ar varu.
Es aiziešu. Bet laipnais iebrukums
Par rūgtu žulti pārvērtīsies mums.
Aiziet.
Romeo
Džuljetai.
Ja grēko mana rupjā roka, kautri
Tev pieskaroties, maigais, svētais tēls,
Tad manas lūpas — svētceļnieki kautrie,
Lai vainu izpērk skūpsts mans, lēns un cēls.
Džuljeta.
Nav rokas jānievā, jums, svētceļniek,
Jā, viņās godbijīgais sveiciens jūtams.
Jo svētceļnieks pie svētiem rokas liek,
No rokas rokā svētais skūpsts tam sūtāms.
Romeo.
Vai lūpu nav pat svētajam un svētai?
Džuljeta.
Jā, svētceļniek, tās dotas lūgšanām.
Romeo.
Tad atjauj, mana svētā izredzētā,
Ka lūpas seko roku paraugam;
Jel pieņem viņu karstās lūgšanas,
Lai šaubas ticībā man pārvēršas.
Džuljeta.
Cieš klusu svētie, lūgsnu uzklausot.
Romeo.
Tāds klusē, kamēr piepildās man viss,
Un ņem no manām lūpām manu grēku.
Skūpsta viņu.
Džuljeta.
Nu manas lūpas tavu grēku pārņem.
Romeo.
Mans lūpu grēks? Ak, svētlaimīgais mirklis!
Sniedz atpakaļ.
Džuljeta.
Ai, kā tu skūpsti!
Aukle.
Sinjora, māte grib jums kaut ko teikt.
Romeo.
Kas viņas māte?
Aukle.
Gudrinieks, viņš nezin!
Tā mūsu namamāte, laba kundze
Un gudra, godājama. Viņas meitu
Es auklēju; ar viņu jūs nupat
Kā runājāt. Vai ne, kas viņu cels,
Tas zeltu smels.
Romeo.
No Kapuleti viņa?
Ak svētums! Nu es ienaidnieka ziņā.
Benvolio.
Nu iesim prom un beigsim jauko joku.
Romeo.
Jā, žēl, man sirdī tikai vairāk moku.
Kapuleti.
Nē, mani kungi, neejiet vēl prom,
Būs tūliņ kalpi klāt ar cienastu.
Jūs steidzaties? Nu labi, tencinu!
Paldies jums, cienītie! Ar labu nakt'!
Tur lāpas parādiet! — Mēs iesim gulēt.
Patiesi, draudziņ, ir jau krietni vēls,
Pie miera jādodas.
Aiziet visi, izņemot Džuljetu un aukli.
Džuljeta.
Nāc, aukle, pasaki — kas tur tas kungs?
Aukle.
Tas vecā Tiberio dēls un mantinieks.
Džuljeta.
Un tas, kas nupat ārā iet pa durvīm?
Aukle.
Tas tur? Man liekas, jaunākais Petručo.
Džuljeta.
Un tur, tas nākošais, kurš nedejoja?
Aukle.
To nezinu.
Džuljeta.
Ej uzzini. Ja viņš ir precējies,
Tad kāzu gulta būs man vēsais kaps.
Aukle.
Kāds Monteki, sauc viņu Romeo.
Viņš jūsu lielā ienaidnieka dēls.
Džuljeta.
No mūsu naida izaug mana mīla!
Nāk nezināmais, ieraudzīts par vēlu!
Dzimst manā mīlā likten's briesmīgais:
Man jāmīl ienaidnieks vissīvākais.
Aukle.
Kas? Ko?
Džuljeta.
Tā dzeja; to man iemācīja
Nupat kāds dejotājs.
Iekšā dzirdams sauciens: «Džuljeta».
Aukle.
Jā, ejam,
Nu nāc! Jau visi viesi aizgājuši.
Abas aiziet.
PROLOGS
Uznāk koris.
Koris.
Guļ vecās iegribas uz nāves cisām,
Pēc mantojuma jaunā kaisle kaist;
Kas pirmāk likās skaistāka par visām,
Džuljetu ieraugot, kā ēna gaist.
Mīl viņu Romeo un viņa viņu,
Viens otra sirdi skatiem apburot;
Un, pāri naidam jūtot mīlas dziņu,
Tie saldos augļus slepen ievākt prot.
Viņš ienaidnieka mājās netiek brīvi,
Lai sniegtu viņai mīlas zvērestus,
Pie tā, kas visumīļākais ir dzīvē,
Džuljeta netiek saņemt zvērestus.
Bet kaisle spēku dod tiem sastapties
Un brīdi svētlaimībai nodoties.
Aiziet.
PIRMĀ AINA
Laukums pie Kapuleti dārza sētas.
Uznāk Romeo viens.
Romeo.
Kā aiziet var, ja sirds man paliek šeit?
Ak zemes pīte, atgriezies pie centra!
Pārlec pār sētu un nozūd dārzā.
Uznāk Benvolio un Merkucio.
Benvolio.
Romeo! Draugs Romeo!
Merkucio.
Viņš gudrs.
Nudien, būs aizmanījies mājās gultā.
Benvolio.
Viņš steidzās šurp un pārlēca pār sētu.
Sauc viņu, draugs Merkucio, jel sauc.
Merkucio.
Es viņu izburšu. Ei, Romeo!
Āksts! Neprātīgais! Kaislais mīlētājs!
Читать дальше