VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Un, kamēr mijām cirtienus un lamas,

Bars pieauga un kautiņš pieņēmās,

Līdz visus izšķirt princis ieradās.

Sinjora Monteki.

Ak, kur gan Romeo? Vai viņu redzējāt?

Man prieks, ka nebij viņš šai burzmā klāt.

Benvolio.

Pirms stundas, cienītā, un iekams saule

Vēl zeltojusi nebij austrumus,

Kad nemiers mani dzina laukā paklejot,

Tur, krēslā, vīģes koku birztalā,

Kas viņpus pilsētas uz vakariem,

Es šorīt jūsu dēlu redzēju.

Es viņam tuvojos, bet, mani pamanījis,

Viņš ātri koku ēnā nozuda.

Es, viņa jūtas izjuzdams kā savas —

Kad vēlēšanās palikt vienatnē, —

To sapratu un pakaļ nesteidzos,

Labprāt no aizbēdzēja aizbēgdams.

Monteki.

Jau dažu labu rītu viņš redzēts tā

Tur dzestrā rasā kaisām asaras,

Vēl vairāk sabiezējot miglas mākoņus

Ar savām dziļām nopūtām. Bet,

Tiklīdz saule, priekā starodama,

Tur austrumos sāk atvilkt ēnu priekškarus

No gultas Aurorai, mans drūmais dēls,

No gaismas bēgdams, mājup dodas.

Tur istabā viens pats viņš ieslēdzas

Un, gaišā dienas laikā logus aizverot,

Ap sevi rada nakti mākslīgu.

Tumšs smagums nomāks to, ja padoma

Mums nebūs novērst likstas cēloņa.

Benvolio.

Vai cēlonis jums zināms, mīļo tēvoci?

Monteki.

Nē, nezinu un netieku ar gudrs.

Benvolio.

Vai mēģinājāt viņu izprašņāt?

Monteki.

Tiklab es pats, tāpat viens otrs draugs,

Bet viņš, pār savām jūtām valdinieks,

Nav iztaujāšanai tā pieejams, —

Tik noslēpumains, sevī noslēdzies

Kā pumpurs, kuru iekšā grauž jau tārps,

Pirms maigās lapas izplaukušas raisās,

Lai saulei savu daili rādītu.

Kādēļ viņš skumst, ja vien to zināt spētu,

Mēs zāles atrastu un izārstētu.

Ienāk Romeo.

Benvolio.

Lūk, tur viņš nāk! Jel atstājiet mūs nu,

Varbūt es noslēpumu izzinu.

Monteki.

Tavs nodoms jauks un varbūt palīdzēs

Tikt skaidrībā. Sinjora, iesim mēs!

Monteki un sinjora Monteki aiziet.

Benvolio.

Labrīt tev, brālēn!

Romeo.

Vai tad tagad rīts?

Tik agrs?

Benvolio.

Nu stunda devītā!

Ak vai, cik gauss šķiet bēdās laiks!

Vai nebij tas mans tēvs, kas aizsteidzās?

Benvolio.

Jā, viņš. Bet kas jums laiku gausina?

Romeo.

Ka nav man, kas to īsina.

Benvolio.

Vai mīla vainīga?

Romeo.

Nē.

Benvolio.

Mīlas nav?

Romeo.

Nav viņai mīlas, kuru es tā mīlu.

Benvolio.

Ak mīla, lai cik jauka tā mums liekas,

Kā tirāns nežēlīga izrādās.

Romeo.

Ai mīla, lai cik akla liekas vaigā,

Pat akla savas īstās tekas staigā!

Kur pusdienosim? Vai še ķilda bij?

Bet nestāsti, es visu dzirdēju.

Te daudz ko dara naids, vēl vairāk mīla.

Ai, mīlas dusmība! Naids mīlīgais!

Ai, tu kaut kas, kas radies no nekā!

Ai, smagais vieglums! Tukšā nopietnība

Ai, jauko tēlu nejauks sajaukums!

Ai, svina pūkas, dzidrie dūmi, kvēle,

Slims veselīgums un miegs nomodā!

Tā, mīlas nemīlēdams, mīlu es.

Tu nesmejies?

Benvolio.

Nē, draugs, man drīzāk jāraud.

Romeo.

Tu labā sirds, par ko?

Benvolio.

Par tavām sirdssāpēm.

Romeo.

Nav likstas smagākas par mīlu.

Man skumju svars, ko krūts vēl panest jaud,

No tavām rūpēm pieņemas un draud

Pār mēru iet; un tavas drauga jūtas

Man manas skumjas dara divkārt grūtas.

Ceļ mīlu nopūtas kā dūmus gaisā;

Tā kvēla mīlētājiem iedegas

Un acīs dzirkst, bet nomāktībā sūrā

No mīlētāju asrām pildās jūra.

Kas cits vēl tā? Gan gudrs neprāts, malds,

Žults rūgtākā un ziediņš medussalds. —

Draugs, paliec sveiks!

Benvolio.

Pag, iešu arī;

Tu, mani pamezdams, man pāri dari.

Romeo.

Vairs manis nav; gan vārdā mani min,

Bet nav vairs Romeo; kur viņš, — kas zin!

Benvolio.

Nu saki nopietni — ko mīli tu?

Romeo.

Vai vaimanājot to lai pateiktu?

Benvolio.

Nē, vaimanājot ne, tā droši saki.

Romeo.

Teic slimniekam, lai droši mantu dala;

Tas slimo nežēlīgi māc bez gala!

Draugs, nopietni, es mīlu sievieti.

Benvolio.

Es trāpīju, ka tevi mīla saista.

Romeo.

Labs strēlnieks tu! Un mana mīlā skaista!

Benvolio.

Jo mērķis skaists, jo vieglāk trāpīt tam.

Romeo.

Draugs, te nu netrāpīji vis: jo sirds

Tai amorbultas neskarta; kā Diānai

Prāts viņas tiklo dabu sarga stingri

Un zēna mīlas bultas atsit vingri.

Ne viņa ļausies skatam kairi celtam,

Nedz padosies tā kārdinošam zeltam.

Ak, viņa pati dailē bagāta

Un reizē nabaga, jo dārgums šis

Ar viņas nāvi velti izgaisīs.

Benvolio.

Tad viņa nevainībai zvērējusi?

Romeo.

Jā, skopumam, kas mantu saēd klusi.

Jo skaistums, atturības badā taupīts,

Ir skaistums — visai nākamībai laupīts.

Par skaistu tā, par gudru, gudri skaistu

Dot svētlaimi, lai izmisums mans gaistu.

Pret mīlu viņa aizliedzas, un tā

Kā miris dzīvoju, ja dzīve tā.

Benvolio.

Mans padoms — aizmirsti tu viņu, draugs.

Romeo.

Tad māci mani, kā to izdarīt!

Benvolio.

Ļauj vaļu savām acīm, paskaties

Uz citām skaistulēm.

Romeo.

Vislabais līdzeklis

Man viņu atzīt daiļāku par visām.

Zem maigo dāmu melnās maskas ceram

Mēs atrast iedomāto skaistumu.

Tas, kuru aklums sitis, nevar aizmirst,

Kāds dārgums — acu gaisma zaudētā.

Tad parādi man kādu daiļāku,

Es viņas dailē atzīt mācīšos,

Ka ir par daiļumu vēl kaut kas daiļāks!

Sveiks! Aizmirst neiemācīsi tu mani.

Benvolio.

Tavs parādnieks tad jutīšos līdz nāvei.

Viņi aiziet.

OTRA AINA

Iela.

Uznāk Kapuleti, Pariss un kalpotājs.

Kapuleti.

Monteki brīdināts, kā es, man šķiet,

Sods vienāds mums, un nav jau ar tik grūt'

Mums tādiem veciem vīriem mierā dzīvot.

Pariss.

Jūs abi vienlīdz godājami, žēl,

Ka jādzīvo tik ilgi ienaidā.

Sinjor, bet ko jūs teiksiet manā lietā?

Kapuleti.

Es varu teikt tik to, ko esmu teicis:

Mans bērns vēl lielo dzīvi nepazīst,

Nav viņai vēl ne gadu četrpadsmit,

Lai divi vasaras vēl nozied klusi,

Tad viņa līgavai būs nobriedusi.

Pariss.

Vēl jaunākas redz mātes laimīgas.

Kapuleti.

Par agru vīst, kas agri apprecas.

Man cerības ir zeme aprijusi,

Tik viņa viena vēl man palikusi.

Bet, mīļais, bildiniet; ja laimējas,

Būs mana griba — daļa viņējās.

Ja viņa solīsies ar prātu drošu,

Es tūdaļ savu jāvārdu jums došu. —

Mums šovakar būs mājās viesības,

Turp draugus aicinu, lai ierodas,

Kas mīļi man; starp viņiem es patiesi

Jūs apsveikšu kā visumīļo viesi.

Šonakt jūs apstaros mans nabags nams,

Par debess zvaigznēm gaišāk mirdzēdams.

Kā brašs un līksms jūtas jauneklis,

Kad atkal grezni tērpies aprīlis

Uz papēžiem min tūļai ziemai, — tā

Būs prieks par to, ko jaunavas jums sniegs

Pie manis šovakar; tur noskatiet

To, kura daiļākā no daiļām šķiet.

Būs arī mana meita tur starp viņām,

Tā skaista, bet ne pārāka par citām.

Nu iesim mēs. — Puis, ņem šo papīru