VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Par jaunu es; man, lūdzu, piedodiet.»

Nu labi, neprecies, — es piedošu;

Bet tad no mājām prom un grauz, ko gribi!

To vērā liec — es joku neprotu!

Nav ceturtdiena tālu, pārliec sirdī:

Ja tu mans bērns — tad savam draugam došu;

Ja ne, ej ratā, ubago uz ielas!

Es tevis nepieņemšu vairs, to zini!

Kas mans, nekad tas nepiederēs tev.

To apdomā! Es vārdu turēšu!

Aiziet.

Vai tiešām debesīs nav līdzcietības,

Kas manas lielās bēdas saprast spētu?

Ak mīļā māt, jel neatstum tu mani!

Ļauj mēnesi, kaut nedēļu līdz kāzām;

Ja ne, tad taisiet kāzu gultu man

Tai pašā velvē, kur jau Tibalts guļ.

Sinjora Kapuleti.

Jel nerunā, es neteikšu nekā.

Kā zini— dari, neesi man meita.

Aiziet.

Džuljeta.

Ak dievs! Ai mīļā aukle, ko man darīt?

Mans vīrs — virs zemes, zvērests — debesīs!

Kā atsaukt zvērestu virs zemes man,

Līdz kamēr vīrs, šo zemi atstājis,

To atsūtīs no debesīm? Ko nu?

Kāpēc gan debesis tā nomoca

Tik lēnīgu un vāju, kāda es!

Ko saki tu? Vai nav tev padoma,

Ko mani mierināt?

Aukle.

Patiesi, te tas būs.

Romeo izraidīts; šai saulē vairs

Viņš nedrīkstēs šurp nākt jūs zvērināt;

Bet, ja ar nāktu, tad tik paslepen.

Bet, ja jau tā tās lietas ņem, kā ir,

Es domāju — tad labāk ej pie grāfa.

Patiesi, viņš ir lielisks vīrs! Pret to

Nu Romeo kā nieks. Pat ērglim nav

Tik zaigas, redzīgas un skadras acis,

Tik tiešām, saku es to tev no sirds,

Jums otrā laulība būs tīrā laime, —

Par pirmo pārāks viņš. Man jāsaka —

Tas pirmais miris vai tikpat kā miris;

Ja arī būtu te, kas jums no viņa?

Džuljeta.

Tu runā to no sirds?

Aukle.

Un dvēseles;

Dievs sodi abas, ja tā nav!

Džuljeta.

Āmen!

Aukle.

Ko?

Džuljeta.

Tu mani brīnišķīgi priecēji.

Ej saki mātei: tā kā tēvam dusmas

Es aizdevu, pie Lorenco nu eju

Lūgt piedošanu, grēkus izsūdzot.

Aukle.

To pateikšu. Lūk, tas ir prātīgi!

Aiziet.

Džuljeta.

Tu nolādētais elles izdzimums!

Tik lielā grēkā dzīt — lauzt zvērestu

Vai savu vīru pelt ar pašas mēli,

Kas nupat viņu slavēja un cēla

Daudz tūkstoškārt? Prom, padomniece ļaunā

No savas sirds es tevi izraidu!

Pie biktstēva nu eju, palīgs labs:

Ja neglābs viņš, lai saņem mani kaps.

Aiziet.

PIRMĀ AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk mūks Lorenco un Pariss.

Mūks Lorenco.

Jau ceturtdien? Tik īsā laikā, grāf?

Pariss.

Tā Kapuleti, sievastēvs mans, vēlas,

Un steigu kavēt man nav iemesla.

Mūks Lorenco,

Es nezinu, ko teiks vēl līgava.

Tā labi nav; tas man gan nepatīk.

Pariss.

Bezgala viņa apraud Tibaltu,

Tāpēc par mīlu runāj's neesmu;

Jo asru namā nesmej Venera.

Tēvs, zinādams, cik viņai bīstami

Pārlieku skumju varai nodoties,

Ar gudru ziņu steidzina šīs kāzas,

Lai apvaldītu lielos asru plūdus,

Jo vientulība skumjas viņā vieš,

Bet vīra tuvumā tās izgaisīs.

Nu zināt jūs šīs steigas cēloni.

Mūks Lorenco

sāņus.

Kaut nezinātu es, kas aizkavēs!

Lūk, grāf! Tur ienāk pati sinjora.

Ienāk Džuljeta.

Pariss.

Kāds prieks šeit redzēt līgavu un sievu!

Džuljeta.

Tā, ser, es būšu tad, kad būšu sieva.

Pariss.

Tā būs, tas notiks drīz — jau ceturtdien.

Džuljeta.

Kam jānotiek, tas būs.

Mūks Lorenco.

Tā tas arvien.

Pariss.

Pie svētā tēva nākat grēkus sūdzēt?

Džuljeta.

Jums atbildot, es sūdzētu tos jums.

Pariss.

Jūs viņam neslēpsiet, ka mani mīlat?

Džuljeta.

Un jums es atzīšos, ka mīlu viņu.

Pariss.

Jā, viņam teiksiet, ka jūs mīlat mani?

Džuljeta.

Ja atzīšos, tad tik jums nezinot:

Tas vērtīgāk, nekā to pasakot.

Pariss.

Jums vaigs no asarām ir ļoti cietis!

Džuljeta.

Pie tā nav asaras vien vainīgas!

Jo skaista nebiju es it nekad.

Pariss.

Tāds spriedums kaitīgāks par asarām.

Džuljeta.

Bet, sinjor, taisnība nav pelšana;

Bez tam es runāju par savu vaigu.

Pariss.

Tas arī mans; jūs nonieciniet to.

Džuljeta.

Var būt, ka tā, jo tas vairs nav gan mans. —

Vai, svētais tēvs, jūs būtu tagad brīvs?

Vai atnākt man pie jums pirms vakarmesas?

Mūks Lorenco.

Es esmu brīvs, mans mīļais, skumjais bērns. —

Jūs brīdi atstāsiet mūs vienus, grāf?

Pariss.

Dievs sargi, lūgsnu traucēt nedrīkstu;

Džuljeta, ceturtdienas rītā agri

Jūs modināšu; sveika palieciet

Un saņemiet šo nevainīgo skūpstu!

Aiziet.

Džuljeta.

Slēdz durvis ciet, nāc līdz ar mani raudi!

Miers, palīgs, cerība — pagalam viss!

Muks Lorenco.

Džuljeta, bērns, es tavas bēdas zinu!

Tur saprašanas pietrūkst arī man.

Tev ceturtdien ar grāfu jālaulājas,

Un, kā es dzirdu, tas nav novēršams.

Džuljeta.

Tēvs, nepiemini to, ko dzirdēji,

Pirms neteici, kā to lai novērstu.

Ja saprāts tavs tev nedod padomu,

Tad atzīsti jel manu nodomu, —

Šis duncis mans man dāvās brīvību.

Dievs Romeo un manu sirdi vieno,

Tu — rokas derībā; un, pirms šī roka,

Ko saņēma no tevis Romeo,

Tiks citam sniegta jaunai derībai

Vai viltū citam ļausies mana sirds, —

Šis asmens abas viņas nonāvēs.

Un nu no mūžā krātās gudrības

Dod tūlīt padomu; ja ne, tad — tad — redzi?

Šo manu nelaimi un likteni,

Ko godam atrisināt neiespēj

Ne tava māksla, nedz tavs gudrais prāts,

It viegli izšķirs man šis asmens to.

Daudz nerunā; es nāves ilgojos,

Ja teiksi tu, ka nav man glābiņa.

Mūks Lorenco.

Pag, meit! Kaut ko kā cerību es jaušu,

Tak pie tās ķerties dzen tik izmisums,

Ja nonāvēties labāk tīkas tev

Nekā ar Parisu iet laulībā,

Tad droši pietiks spēka uzņemties

Ko nāvei līdzīgu, lai bēgtu kauna,

Kas baigs kā nāve tevi nāvē dzen.

Ja piekriti, es palīdzību sniegšu.

Džuljeta.

Ak, labāk nekā iet pie Parisa

Liec nolēkt man tur no tā augstā torņa

Vai laupītāju bedrē met, vai dzen

Pie čūskām alā, slēdz pie nikniem lāčiem,

Met mani naktī līķu pagrabā,

Kas pilns ar miroņkauliem grabošiem

Un galvaskausiem dzelteniem, bez acīm,

Liec gulties kapā tikko izraktā

Zem viena līķauta ar mironi, —

To visu, par ko dzirdot vien jau drebu,

Es darīšu bez bailēm un bez šaubu,

Lai vīram uzticīga paliktu.

Mūks Lorenco.

Tad ej vien mājās, liecies jautra, saki,

Ka iesi tu pie Parisa. Rīt trešdiena;

Bet nakti raugi viena aizvadīt

Un nejauj auklei gulēt tavā telpā.

So pudelīti ņem sev gultā līdz,

Tad izdzer visu zāļu devumu.

Te pēkšņi tev pa visām dzīslām liesies

Vēss gurdenums, jo pamirs dzīvība,

Pulss savā gaitā tūdaļ apstāsies;

Ne siltuma vairs būs, ne dzīvas elpas.

Vaigs paliks bāls, un rožu lūpas kļūs

Pelnpelēkas; ciet slēgsies acu plaksti,

Kā nāve dzīves dienai aizver tos.

Tev stīvi, auksti sastings locekļi,

Bez dzīvā spēka, kā jau mirušai.

Un tev šai baisā nāves līdzībā