VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Es sapņoju, ka biju nomiris,

Kad mana mīļā atnāca pie manis.

Kāds sapnis baiss, kad mirušais vēl domā!

Ar skūpstu viņa mani modināja;

Es atmodos un biju valdinieks.

Ak, cik gan īstenībā mīla salda,

Jau mīlas ēna dara laimīgu.

Ienāk Baltazars garos zābakos.

Vai vēsts no Veronas? Sveiks, Baltazar!

Vai atnesi man vēstuli no mūka?

Kā klājas manai sievai? Un kā tēvam?

Ko Džuljeta? — Man atkal jāvaicā;

Ļauns nevar būt nekas, ja viņai labi!

Baltazars.

Jā, viņai labi, ļaunums neskars vairs.

Dus viņas miesas Kapuleti kapā,

Bet nemirstīgā daļa — debesīs.

Pats redzēju to paglabātu velvē

Un tūdaļ steidzos šurp jums paziņot.

Jel piedodiet, ka nesu sliktu vēsti,

Jūs pats man vēlējāt jums pakalpot.

Romeo.

Vai tiešām tā? Tad spītēju jums, zvaigznes!

Ej atnes papīru un tinti, zini?

Un gādā zirgus. Steigšos šonakt pat.

Baltazars.

Ser, lūdzu jūs, jel nepārsteidzieties,

Jūs pats tik bāls un satraukts, jānudien, —

Tas nav uz labu.

Romeo.

Nē, tu maldies; ej

Un dari visu, ko tev vēlēju.

Vai neatvedi vēstuli no mūka?

Baltazars.

Nē, labais ser.

Romeo.

Nekas; bet tagad ej

Un zirgus pagādā; drīz mājā būšu.

Baltazars aiziet.

Es šonakt dusēšu pie Džuljetas.

Tik jāparauga līdzeklis. — Cik pēkšņi

Gan izmisušam prātā padoms šaujas!

Es aptieķnieku atceros, tepat

Viņš dzīvo; nesen redzēju vēl to

Tik noskrandušu, pieri sarauktu;

Viņš zāles šķiroja tāds drūms un skumīgs,

Līdz kauliem nabadzības posta krimsts.

Tam veikaliņā izkārts bruņrupucis

Un izbāzts krokodils, un zivjādas

Visādas, un vēl cits, bet plauktos jukām

Kā nabadzības kronis — tukšas bundžas,

Zajmāla podi, sasmakušas sēklas,

Gan pūšļi, auklas, rožmaizītes vecas, —

Viss samests redzami, kā smalkam klāstam.

So postu skatīdams, es nodomāju:

Ja kādam indes vajag, tad, lai gan

Ar nāves sodu liegts to pārdot šeit,

Te dzīvo nabags blēdis, kas to pārdos.

Man šāda doma iešaujas nu prātā,

Ka indi pārdos man šis nabags vīrs.

Cik atceros — tepat ir viņa māja;

Ir svētdiena, un nabagveikals slēgts.

Ei, aptieķniek!

Parādās aptieķnieks.

Aptieķnieks.

Kas tur tik skaļi sauc?

Romeo.

Nāc, cilvēks, šurp. Es redzu, esi nabags;

Te būs tev četrdesmit dukātu,

Dod drahmu indes man; bet dod tik stipru,

Ka malks uzreiz pa dzīslām izstrāvo

Un dzīves izmocītais nedzīvs krīt,

Tam elpu pēdējo no krūtīm triec

Vēl spējāk, nekā aizdegts pulveris

No baigā lielgabala stobra šaujas.

Aptieķnieks.

Man tāda inde ir; bet Mantujā

Draud nāves sods ikvienam, kas to pārdos.

Romeo.

Tik vārgs un nabags tu, tik pazemots

Un baidies mirt? Blenž tavos vaigos bads,

No tavām acīm posts un bēdas glūn,

Pār pleciem skrandains trūkums karājas.

Ne pasaule tev draugs, nedz viņas likums;

Nav likuma, kas dos tev bagātību.

Lauz likumu un esi bagāts, — ņem tad šo.

Aptieķnieks.

Ne griba, — nabadzība spiež to darīt.

Romeo.

Ne tavai gribai, — nabadzībai dodu.

Aptieķnieks.

So ieberiet jebkurā šķidrumā

Un izdzeriet; lai divdesmitu spēks

Jums būtu dots — tas mirklī pieveiks jūs.

Romeo.

Lūk, zelts — šī ļaunā inde dvēselei, —

Daudz lielāks bende šinī pasaulē

Nekā tas šķidrums, kuru aizliegts pārdot.

Ne jau tu man, es tev šo indi devu.

Ardievu! Nopērc maizi, ieturies. —

Ne inde, dzīves dzēriens, līdzi nāc!

Pie mīļās kapa būšu dziedināts.

Abi aiziet.

OTRA AINA

Lorenco celle.

Ienāk mūks Džovanni.

Mūks Džovanni.

Ei, svētais brāli, franciskāni, nāc!

Ienāk Lorenco.

Mūks Lorenco.

Tā ir Džovanni balss, kas mani sauc.

No Mantujas: ko teica Romeo?

Ja viņš ko raksta, dod man vēstuli.

Muks Džovanni.

Es gāju meklēt ceļa biedri sev

No mūsu ordeņbrāļiem, baskāji,

Kas slimos apmeklēja pilsētā;

Bet uzraugi mūs abus aizturēja,

Mēs esot mājās bijuši, kur mēris;

Mūs ieslēdza un nelaida vairs ārā, 1 —

Tā Mantujā nemaz es netiku.

Mūks Lorenco.

Bet manu vēstuli kas aiznesa?

Mūks Džovanni.

Tā šeit, — es nevarēju nosūtīt,

Nedz atpakaļ ar kādu nogādāt.

Tā visi baidās ļaunās slimības.

Māks Lorenco.

Kāds liktenis! Pie mūsu brālības,

Nav tukša satura šai vēstulē,

Bet ārkārtīgi svarīgs; kavējums

Var lielu postu nest. Ej nu, Džovanni,

Tu gādā lauzni man un atnes to

Seit.

Mūks Džovanni.

To tūlīt es atnesīšu, brāl.

Aiziet.

Mūks Lorenco.

Man tagad vienam jātiek kapličā;

Pēc stundām trim Džuljeta modīsies

Un mani nolādēs, ka Romeo

Par notikušo nezin vēl nekā.

Es rakstīšu tam vēl uz Mantuju,

Bet meiču slēpšu cellē, līdz viņš nāks. —

Guļ viņa, nabadzīte, kapā dzīva!

Aiziet.

TREŠA AINA

Kapsēta; Kapuleti kapliča.

Ienāk Pariss un viņa pāžs ar puķēm un lāpu.

Pariss.

Dod lāpu, zēn, pats paliec ārpusē

Vai izdzēs to, lai mani nepamana.

Tu atgulsties tur zem tiem īves kokiem,

Pie zemes cieši savu ausi spied;

Ne soli nevar spert šeit kapsētā,

Ka irdā, kapiem izrakņātā zemē

Tas dzirdams nebūtu; un, ja kāds nāk,

Tu iesvelpies, man dodams signālu.

Dod puķes man un dari, kā tev lieku!

Pāžs

sāņus.

Man tā kā baisi vienam palikt te,

Sai kapsētā, bet tomēr saņemšos.

Pazūd.

Pariss.

Tev kāzu gultā ziedi, maigais zieds, —

Še putekļi un akmens, kur tu dusi!

Kaut dzīvību dot spētu smaržūdens

Vai asaras, kas skumjās rit tik klusi.

Es katru nakti vēlos būt tev klāt

Un ziedus nest, un tevi apraudāt.

Pāžs iesvelpjas.

Zēns brīdina, kāds laikam tuvojas.

Kas, nolādēts, te naktī kāju sper,

No manas mīļās atvadīties traucē?

Ar lāpu, ko? Jel paslēp mani, nakts!

Paslēpjas.

Ienāk Romeo un Baltazars ar lāpu, kapli u. c.

Dod tagad kapli man un dzelžu lauzni.

Še, ņem šo vēstuli un rīt no rīta

To nodod manam tēvam, gādniekam.

Dod lāpu šurp! Pie tavas dzīvības —

Lai ko tu dzirdi, redzi, nenāc klāt

Un mani manā darbā netraucē.

Es nokāpšu šai nāves mājoklī,

Lai vēlreiz savas sievas vaigu skatu.

Bet galvenais — lai mīļai mirušai

Es noņemtu no pirksta gredzenu,

Kas dārgs un svarīgs man. Nu, tagad ej!

Bet, ja aiz ziņkārības tuvosies

Un slepen lūkosies, ko daru es,

Tad saplēsīšu tevi gabalos

Un izsvaidīšu baigā kapsētā.

Šis brīdis, nodoms mans ir mežonīgs,

Daudz ļaunāks, postošāks un briesmīgāks

Pat nekā tīģeris vai jūras bangas.

Baltazars.

Es iešu, ser, un netraucēšu jūs.

Romeo.

Tu rīkosies kā īstens draugs. Še, ņem!

Un paliec sveiks! Lai dzīvē labi klājas!

Baltazars

sāņus.

Es tomēr paslēpšos šeit tuvumā,

Tāds viņam skats, ka ļauns kas nodomā.

Pazūd.

Romeo.

Tu rīkle riebīgā, tu nāves klēpis,

Kas aprij dārgāko šai pasaulē!

Es tavas trūdu žaunas atvēršu

Un jaunu ēsmu došu tev ar varu.